Sems pacēla rokas ar izvērstām plaukstām, bet uzbrukums bija pārāk negants. Jūga vēna tūlīt būs izsūknējusi viņa smadzenes sausas. Rokas vairs nepiederēja viņam pašam. Viss ķermenis likās kaut kur tālu. Viņš riņķoja lejup. Lejup aizvien dziļākā tumsā.
Maigs, smags būkšķis.
Un dzelžainie žokļi atslāba.
Vēl viens smags būkšķis.
Sema acis pārgriezās, bet, pirms viņš zaudēja samaņu, acu priekšā vēl pazibēja virs viņa izslējies mežonīgas, skrandainas meitenes stāvs ar augstu paceltām rokām. Semam acīs spietoja dzirksteles, un viss šķita kā palēninātā filmā, kurā meitene atvēzējas un triec pret koijota galvu kaut ko smagu, taisnstūrainu un dzeltenu.
TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA
97 STUNDAS, 43 MINŪTES
Lana iededza vienu no Vientuļnieka Džima laternām un pārlūkoja būdu. lā bija akurāt tāda pati, kādu viņa to bija atstājusi. Tikai tagad te bija divi beigti koijoti, trīs pārbijušies pusaudži apmēram viņas vienaudži -, četrgadnieks, kurš kaut kā dīvaini blenza, un zēns, kurš gandrīz beigts gulēja uz grīdas.
Viņa iespēra Nipam ar kāju. Nekādas reakcijas. Lanas mocītājs bija pagalam smagais zelta stienis bija sašķaidījis tam smadzenes. Taču viņa sita vēl un vēl, līdz pagura rokas.
Otru koijotu Lana nepazina tik labi, lai zinātu tā vārdu. Bet tas, pārāk aizrāvies ar laupījumu, lai pamanītu briesmas, bija dabūjis tādu pašu galu.
Patriks, apjucis un nesaprazdams, kā izturēties, gulēja kaktā. Viens no svešiniekiem puisis, kas izskatījās pēc sērfotāja, šķita tikpat apjucis kā viņas suns.
- Labs suņuks, uzslavēja Lana, un Patriks vārgi pasita ar asti pa grīdu.
- Kas tu esi? Lana jautāja sērfotājam.
- Kvinns. Mans vārds ir Kvinns.
- Un tu? jautāja glīta, gaišmataina meitene.
Lana jau no pirmā acu uzmetiena izjuta pret viņu nepatiku. Meiča izskatījās pārlieku nevainojama tādas parasti uz Lanu mēdz skatīties no augšas. Tomēr bija redzams, cik pašaizliedzīgi viņa sargā dīvaino, mazo puisēnu, kā šūpo un mierina viņu. Tad jau svešā meitene varbūt nemaz tik slikta nebija.
Pār ievainoto, nometies ceļos, bija pārliecies puisis ar apaļu seju un tumšiem, īsi apcirptiem matiem. Vai zināt, viņš ir smagi savainots.
Blondā tūdaļ piesteidzās klāt un atrāva vaļā ievainotā zēna kreklu. Pār krūtīm tam aumaļām plūda asinis, vesela asiņu upe.
- Ak Dievs, nē! iekliedzās blondā.
Lana pagrūda viņu sāņus un uzlika roku uz asiņojošās brūces. Redzēsi, viņš būs dzīvotājs, Lana apsolīja. Es viņu salāpīšu.
- Ko tu ar to gribi teikt salāpīsi? noprasīja blondā.
- Mums vajadzīgas šuves, vajadzīgs ārsts. Paskat, kā viņš asiņo.
- Kā tevi sauc? jautāja Lana.
- Astrīda. Bet kāda tam nozīme? Viņš… Tad viņa aprāvās un pieliecās tuvāk. Asiņošana mazinās.
-Jā. Es pamanīju, Lana sausi atbildēja. Atslābinies. Ar viņu viss būs kārtībā. Vispār jau… Viņa pielieca galvu, lai pamatīgāk aplūkotu gulošo. Varu saderēt: ja vien viņš nebūtu vienās asinīs, tad liktos itin glīts. Tavs draugs?
- Par to nav runa! atcirta Astrīda. Tad, klusāk, kā negribēdama, lai citi to dzird, piebilda: Apmēram uz to pusi.
- Pati zinu, cik traki tas izklausās, taču pēc dažām minūtēm viņš būs vesels. Lana atrāva roku, lai parādītu, ka robainā brūce ir gandrīz aizvērusies. Tad viņa to atkal aizsedza. Nejautā man, kā tas notiek.
- Kaut kas neticams! izdvesa īsi apcirptais.
Ārpusē neganti vaukšķošais koijotu bars tagad metās durvīs. Taču bulta turējās stingri. Lana ieķīlēja zem kliņķa krēsla atzveltni un centās izdomāt turpmākās darbības.
Durvis neturēsies mūžīgi. Bet, kamēr Barvedis nebūs atgriezies no savām vientuļajām medībām, bars dimēs bez mērķa, nezinot, kā rīkoties.
- Viņa vārds ir Sems, teica Astrīda. Tas ir Edīlio, šis ir mans brālītis Mazais Pīts, un es esmu Astrīda. Un, manuprāt, tu tikko izglābi mums visiem dzīvību.
Lana pamāja ar galvu. Nu jau bija labāk. Svešā meitene izturējās pret Lanu ar cieņu. Mans vārds ir Lana. Un klausieties, ļaudis, koijoti nav no mums atstājušies. Mums jānodrošina durvis, lai tās izturētu.
- Es par to parūpēšos, apsolija Edīlio.
Ievainotais zēns satrūcies pamodās.
Viņš palūkojās uz beigtajiem koijotiem. Tad pieskārās pie sava kakla. Paskatījās uz asiņaino roku.
- Tu dzīvosi, apsolīja Lana. Un ari pārējo es salāpīšu. Tikai ļauj man tur uzlikt roku.
Sems izskatījās aizdomu pilns. Viņš pašķielēja uz Astrīdu.
- Viņa izglāba mums dzīvību, apliecināja Astrīda. Un tavu brūci, no kuras vēl pirms minūtes šļācās asinis, viņa vienkārši aizvēra.
Sems ļāva Lanai uzlikt roku uz kakla.
- Kas tu esi? viņš krekšķošā balsi jautāja.
- Lana. Lana Ārvena Lācara, viņa atbildēja.
- Paldies!
- Viss kārtībā. Tikai pārlieku neaizraujies ar pateikšanos: tava dzīvība ir izglābta, taču tas var nebūt uz ilgu laiku.
Sems pamāja ar galvu. Viņš ieklausījās ārā notiekošajā tracī un sarāvās, kad kāds no koijotiem metās durvīs.
- Vai tas, ko Edīlio izmanto par āmuru, ir zelta stienis? Edīlio bija salauzis gultu un patlaban nagloja šķērsām pāri durvīm vienu no tās rāmja dēļiem.
Lana sardoniski iesmējās. Jā. Mums ir daudz zelta. Mēs ar Patriku, vai zini, esam bagāti.
Viņa pārvietoja roku no Sema kakla uz plecu. Tas izdotos labāk, ja tu novilktu kreklu, viņa sacīja.
Sems sāpēs saviebās. Nezinu, vai to varēšu.
Lana paslidināja roku zēnam zem krekla un sajuta, cik briesmīgi saplosīta ir viņa mugura. Pēc dažām minūtēm tu jutīsies labāk.
- Kā tu to panāc? viņš jautāja.
- Pēdējā laikā notiek daudz dīvainību.
Zēns pamāja ar galvu. Jā. Esam pamanījuši. Paldies, ka izglābi man dzīvību!
- Man par to prieks, bet, kā jau teicu, tas var izrādīties īslaicīgi. Viņi vēl nav pa īstam mēģinājuši iekļūt iekšā. Kad atgriezīsies Barvedis, viss var mainīties. Viņi ir stipri, vai zini, un gudri.
- Tev pašai tek asinis, sacīja Sems.
- Gan salāpīšu, Lana nevērīgi attrauca. Esmu jau pieradusi, ka tieku tā vai citādi savainota.
Viņa piespieda asinīm klāto roku sev pie kājas.
- Kas tas par Barvedi? jautāja Sems.
- Tas ir pats galvenais koijots. Es viņu piemānīju, lai man ļautu nokļūt šeit. Cerēju, ka varēšu te patverties. Vai vismaz dabūšu kaut ko ēdamu kaut ko labāku par aizkostu medījumu. Koijoti ir gudri, tomēr tie ir tikai gudri suņveidlgie. Vai jūs neesat izsalkuši? Es, piemēram, esmu.
Sems pamāja ar galvu. Tad viņš stīvi kā večuks uzslējās kājās.
- Līdzko tikšu galā ar savu kāju, pievērsīšos tavējai, sacīja Lana. Mums ir ievērojami pārtikas krājumi un daudz ūdens. Vismaz kādam laikam pietiks. Jautājums ir: vai Barvedis atradīs iespēju tikt iekšā?
- Tu par šo koijotu runā tā, it kā viņš būtu cilvēks, aizrādīja Astrīda.
Lana iesmējās. Katrā ziņā ne tāds cilvēks, ar kuru tu gribētu biedroties.
- Vai viņš… vai viņš ir vienkārši koijots? vaicāja Astrīda.
Lana uzlūkoja blondo meiteni. Aiz mānīgā skaistulītes
veidola viņa beidzot pamanīja ari inteliģenci. Ko tu par to zini? Lana piesardzīgi apjautājās.
- Es zinu, ka ar dzīvniekiem notiek pārmaiņas. Mēs redzējām kaiju ar plēsīga putna nagiem. Un čūsku ar tādiem kā spārnu aizmetņiem.