Lana pamāja ar galvu. Jā, ari es redzēju tādas čūskas. Tuvumā. Tās līdz nāvei pārbiedēja koijotus, varu to apgalvot. Gluži lidot šīs klaburčūskas nespēj, taču ar spārnu palīdzību paceļas mazliet virs zemes. Reiz tās patiesi izglāba manu ādu. Un burtiski pirms dažām stundām es redzēju, kā tās nogalina koijotu. Barvedis teica…
- Teica? pārjautāja Edīlio.
- Es jums visu izstāstīšu, bet vispirms paēdīsim. Man ilgu laiku nebija, ko ēst. Lai gan man tika piedāvāta nokosta vāvere. Konservētu pudiņu lūk, ko es vēlos. Es par to sapņoju.
Lana paņēma kārbu un sāka drudžaini darboties ar konservu nazi. Viņa nemeklēja šķīvi vai karoti, bet, iebāzusi roku kārbā, iesmēla tās saturu saujā un iegāza sev mutē. Izbaudīdama brīnišķīgi saldo garšu, viņa bridi stāvēja kā sastingusi.
Tad viņa ar asarām acīs sacīja: Piedodiet, esmu aizmirsusi jebkādu pieklājību. Tūlīt sadabūšu arī jums pa kārbai.
Sems aizkliboja pāri telpai un, sekodams Lanas piemēram, ņēmās zvejot no kārbas pudiņu. Arī es esmu atstājis novārtā pieklājību, viņš pavēstīja, tomēr Lana redzēja, ka viņas vilciskā izturēšanās puisi mazliet šausmina. Tajā brīdī Lana nosprieda, ka viņai šis zēns patīk.
- Paklau, Sem un visi pārējie, jums kaut kas jāzina, citādi tas jūs apstulbinās: Barvedis ir spējīgs runāt. Cilvēku valodā. Kā teica gudrā meitene Bārbija, viņš ir kaut kāds mutants vai kaut kas uz to pusi. Zinu, ka es jums tagad liekos jukusi.
Viņa bija sadabūjusi Vientuļnieka Džima skārda kausu un iesmēla ar to vēl vienu porciju brīnišķīgā, debešķīgā pudiņa. Blondīne Astrīda bija atvērusi augļu kokteiļa kārbu.
- Kas tev ir zināms par IBJZ? vaicāja Astrīda.
Lana pārstāja ēst un uzlūkoja viņu. Par ko?
Astrīda paraustīja plecus un izskatījās samulsusi. Tā cilvēki to nodēvējuši. Izmešu Bedres Jaunatnes Zona. IBJZ.
- Ko tas nozīmē?
- Vai esi redzējusi barjeru?
Lana pamāja ar galvu. Ak jā. Redzēju gan. Es tai pat pieskāros, un tā, starp citu, nebija laba doma.
- Kā var noprast, barjera veido lielu, precīzu apli, teica Sems. Vai varbūt sfēru. Mēs domājam, ka tās centrs ir spēkstacijā. Tas iznāk desmit jūdžu rādiusā no turienes, šķērsām pāri divdesmit jūdzes.
- Perimetrs 62,83 jūdzes, laukums 314,159 kvadrātjūdzes, pavēstīja Astrīda.
- Komats, simt piecdesmit deviņi, Kvinns no sava kakta atkārtoja. Tas nu gan ir būtiski.
- Pamatā tas ir “pī”, teica Astrīda. Jūs taču zināt: 3,14159265… Labi, pietiks.
Lana savu izsalkumu bija remdējusi. Viņa izņēma kausu no augļu kokteiļa kārbas. Sem, vai tu domā, ka to izraisījusi spēkstacija?
Sems paraustīja plecus un pārsteigts saminstinājās. Lana iedomājās, ka viņš vairs nejūt sāpes plecā. Neviens nezina. Pēkšņi visi cilvēki, kuri vecāki par četrpadsmit, pazūd, un parādās šī barjera, un cilvēki… dzīvnieki…
Lana lēnām uzsūca jauno informāciju. Visi pieaugušie? Viņi ir prom?
- Pazuduši, apstiprināja Kvinns. Izgaisuši. Izkūpējuši gaisā. Izčibējuši. Paņēmuši vīli. Aizlaidušies. Aizceļojuši. Pieaugušie un jaunieši. Palikuši tikai un vienīgi bērni.
- Daiiju, ko varēju, lai nostiprinātu durvis, pavēstīja Edīlio.
- Bet man nav nekā cita kā vien naglas. Tās tik un tā var uzlauzt.
- Varbūt tie nemaz nav viņi, kas ir izčibējuši, prātoja Lana. Varbūt pazuduši esam mēs.
- Tā neapšaubāmi ir viena no varbūtībām, piekrita Astrīda, taču patiesībā tas neko nemaina. Faktiski tas ir viens un tas pats.
Tai blondīnei noteikti bija smadzenes. Lanas prātu nodarbināja viņas mazais brālītis. Tik mazi bērni nemēdz būt tik šausmīgi klusi.
- Mans vectēvs pazuda, vadīdams furgonu, Lana, atsaukdama atmiņā to šausmīgo dienu, sacīja. Mašīna avarēja. Un es gandrīz aizgāju bojā. Kauli bija izlīduši ārā. Gangrēna. Un tad izrādījās, ka es spēju izdziedināt. Savu suni. Sevi pašu. Un es patiešām nezinu, kā.
No koka durvju ārpuses atskanēja pēkšņs satrauktu smilkstu koris.
- Barvedis ir klāt, sacīja Lana. Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma Vientuļnieka Džima virtuves nazi. Tad, pagriezusies pret Semu, cieši uzlūkoja viņu. Ja tas nezvērs te ielauzīsies, ietriekšu to viņam sirdi.
Sems un Edīlio izvilka savus nažus.
No durvju ārpuses tikai dažu collu attālumā atskanēja aizžņaugta, ņurdoša, augsta balss. Cilvēk. Nāc ārā.
- Nē! nokliedzās Lana.
- Cilvēk. Nāc ārā.
- “Es no vilka nebaidos, nebaidos, nebaidos!” nodziedāja Lana.
- Labi, Astrīda pasmaidījusi čukstus uzslavēja.
- Cilvēk. Nāc ārā. Cilvēks mācīs Barvedi. Cilvēks teica.
- Mācība numur viens, tu, netīrais, nejaukais, pretīgais, kašķainais kustoni: nekad neuzticies cilvēkam.
Tas izraisīja ilgu klusumu.
- Tumsa, noņurdēja Barvedis.
Lana juta, ka sirdi sažņaudz bailes. Uz priekšu! Ej un izstāsti visu savai pavēlniecei tur, raktuvēs. Viņa jau vēra muti, lai teiktu, ka nebaidās no Tumsas. Taču šie vārdi būtu skanējuši neīsti.
- Kas par raktuvēm? jautāja Sems.
- Nekas.
- Kāpēc tad tas koijots tur, ārpusē, par tām runā? Un kas tā tāda par tumsu?
Lana papurināja galvu. Nezinu. Viņi aizvilka mani uz turieni. Tās ir senas zelta raktuves. Tas arī viss.
- Paklau, teica Sems, tu izglābi mums dzīvību. Bet mēs tik un tā gribam zināt, kas te notiek.
Lana ciešāk sažņaudza naža spalu, lai atturētu pirkstus no trīcēšanas. Es nezinu, kas notiek, Sem. Tur lejā, raktuvēs, kaut kas ir. Tas ir viss, ko zinu. Koijoti tajā ieklausās, baidās no tā un dara visu, ko tas viņiem liek.
- Vai tu to redzēji?
- Nezinu. Neatceros. Es patiešām negribu to atcerēties.
Atskanēja skaļš būkšķis, un durvis eņģēs nograbēja. Edī-
lio, pameklēsim vēl kādas naglas, teica Sems.
Koutsas Akadēmijas ēdamzāle Džekam mūždien bija likusies savādi drūma un nedraudzīga. Dizains un dekorāciju izvēle gan liecināja par mēģinājumiem piešķirt tai vieglumu un krāsainību. Logi bija lieli, griesti augsti; durvis bija kā augstas arkas, ko greznoja spilgtas, ornamentālas spāņu flīzes.
Smagie, tumšie koka galdi, ko Džeks atcerējās no sava pirmā gada Koutsā un kas bija tik gari, ka pie katra no tiem varēja sasēsties pa sešdesmit audzēkņiem, tikai šajā gadā bija aizvietoti ar diviem dučiem mazāku apaļu galdiņu, kurus rotāja pašu skolēnu izgatavotas dekoratīvas papjēmašē kompozīcijas.
Ēdamzāles tālākajā galā bija izveidota krāsainu papīra kvadrātu mozaīka, kam bija jāpauž sauklis “Kopīgi uz priekšu”. Kvadrāti bija sakārtoti tā, lai tie veidotu milzīgu, uz griestiem nomērķētu bultu.
Bet, jo vairāk šo telpu centās atdzīvināt, jo nemīlīgāka tā kļuva, it kā sīkie krāsas un iztēles pieskārieni tikai pastiprinātu telpas nomācošos izmērus, senumu un nesatricināmo oficiālumu.
Panda ar drūmi aizvainotu sejas izteiksmi sabruka krēslā. Viņa kāja, lai arī nebija lauzta, toties bija smagi sastiepta. Diāna stāvēja atstatu, neslēpdama nepatiku pret notiekošo, kam viņai bija jākļūst par liecinieci.
- Uzkāp uz galda, Endrū! Keins pavēlēja, norādīdams uz vienu no lielajiem, apaļajiem galdiem mozaīkas bultas priekšā.
- Kāpēc man būtu jākāpj uz galda? noprasīja Endrū.
Daži bērni pabāza galvu ēdamzālē. Tiš! uzšņāca Dreiks,