un viņi pazuda.
- Endrū, vai nu tu pats uzkāpsi uz galda, vai ari es tevi tur uzlidināšu.
- Kāp augšā, stulbeni! uzkliedza Dreiks.
Endrū uzkāpa vispirms uz krēsla, tad uz galda. Nesaprotu, kāpēc…
- Sasieniet viņu! Datordžek, sāc uzstādīt aparatūru!
Dreiks atvēra no mašīnas atnesto somu un izvilka no tās
auklu. Apsējis tās galu ap galda kāju, viņš nomērīja apmēram sešas pēdas, pārgrieza auklu un nogriezto galu apsēja ap Endrū kāju.
- Vecais, ko tas nozīmē? iesaucās Endrū. Ko tu dari?
- Tas būs eksperiments, Endrū.
Džeks sāka izvietot statīvus un prožektorus fotografēšanai.
- Tas taču nav nopietni, vecīt. Tā nedrīkst, Kein. Tas nav pareizi.
- Endrū, tev ir palaimējies, ka dodu tev iespēju pārdzīvot lielo izkūpēšanu, pavēstīja Keins. Un tagad beidz činkstēt.
Dreiks piesēja otru Endrū kāju un uzlēca uz galda, lai sasietu ari rokas. 4
- Vecīt, rokas man vajadzīgas spēkam.
Dreiks uzlūkoja Keinu, un tas pamāja ar galvu. Dreiks palaida vaļā Endrū rokas un pameta skatienu uz grezno, smago dzelzs kroņlukturi virs galvas. Koutsas audzēkņi šo priekšmetu jokojot bija nodēvējuši par desmito Nacgulu.
Dreiks atvēzējies pārsvieda tam pāri auklas brīvo galu.
Apmetis auklu Endrū ap padusēm, Dreiks to savilka un rāva uz augšu, līdz zēna kājas tikko skāra galda virsu.
- Parūpējies, lai viņš nevar nomērķēt ar rokām šajā virzienā, piekodināja Keins. Es negribu, lai viņa šoka vilnis apgāž kameras.
Dreiks pacēla Endrū rokas un piestiprināja plaukstu locītavas pie auklas. Tagad Endrū izskatījās pēc zēna, kurš gatavs padoties.
Džeks vienā no kamerām vēroja LED vizieri. Sašūpojoties uz vienu vai otru pusi, Endrū vēl arvien spētu iziet no kadra. Džekam negribējās neko teikt, viņam bija žēl Endrū, bet ja video noies greizi…
- Ei, viņš tik un tā var mazliet pavirzīties pa labi vai pa kreisi.
Tad Dreiks savilka auklas Endrū ap kaklu, piestiprinot tās pie galdiem visās četrās pusēs. Nu jau Endrū nevienā virzienā vairs nevarēja pārvietoties vairāk par pēdu.
- Cik daudz laika vēl atlicis, Džek? jautāja Keins.
Džeks ielūkojās savā plaukstdatorā. Desmit minūtes.
Džeks rosījās ap kamerām. Pavisam tās bija četras trīs
video un viens automātiskais fotoaparāts. Visas bija novietotas uz statīviem. Džekam bija arī divi pie stabiem piestiprināti prožektori, kas izgaismoja vietu, kur atradās Endrū.
Endrū stāvēja prožektoru gaismā kā kaut kāda kinozvaigzne.
- Es negribu mirt, viņš teica.
- Es arī ne, piekrita Keins. Tāpēc patiešām ceru, ka tu to uzveiksi.
- Tātad es būšu pirmais, ko? novilka Endrū. Viņš nošņaukājās. Pār vaigiem sāka plūst asaras.
- Pirmais un vienīgais, apstiprināja Keins.
- Tas nav godīgi, Endrū iebilda. Džeks noregulēja objektīvu, lai ietvertu visu Endrū augumu.
- Piecas minūtes, pavēstīja Džeks. Drošības pēc sākšu jau darbināt video.
- Dari, kas tev jādara, un daudz nekomentē, sacīja Keins.
- Vai tu nevari man palīdzēt, Kein? lūdzās Endrū. Tev taču ir četras strīpiņas. Ja nu mēs abi, tu un es, vienlaikus liktu lietā savu spēku, tad varbūt…
Neviens neatbildēja.
- Man bail vai saproti? kunkstēja Endrū, un nu jau viņam asaras plūda aumaļām. Es nezinu, kas tagad notiks.
- Varbūt tu pamodīsies ārpus IBJZ, ierunājās Panda. Tā bija pirmā reize, kad viņš pavēra muti.
- Varbūt tu pamodīsies ellē, sacīja Diāna, kur tev ari ir īstā vieta.
- Man vajadzētu lūgt Dievu, prātoja Endrū.
- Dievs piedod man, ka biju preteklis un mērdēju cilvēkus badā, teica priekšā Diāna.
- Viena minūte, Džeks klusā balsi pavēstīja. Viņš nervozēja, nezinādams, kurā brīdī iedarbināt fotoaparātu. Neviens nedomāja, ka Endrū dzimšanas apliecība ir preciza līdz minūtei galu galā Benno bija prom jau vairāk nekā nedēļu. Arī Endrū varēja izgaist agrāk.
-Jēzu, piedod man visu ļauno, ko esmu darījis, un aizved mani pie mammas, es tik ļoti skumstu pēc viņas, un, lūdzu, ļauj man dzīvot, esmu taču vēl tikai bērns, tāpēc ļauj man dzīvot, ja? Jēzus vārdā, āmen.
Džeks iedarbināja fotoaparātu.
- Desmit sekundes.
Telpu pāršķēla Endrū pacelto roku raidītās eksplozijas troksnis. Skaņas viļņu iespaidā sāka plaisāt griestu apmetums.
Džeks aizspieda ausis un šausmu pilnā aizgrābtībā vēroja notiekošo.
- Laiks! Džeks atcerējās izkliegt apkārt valdošajā troksnī. Apmetuma gabali bira no griestiem kā krusa. Pārsprāgstot kroņluktura spuldzēm, lejup laidās smalku stikla putekļu putenis.
- Plus desmit! nokliedzās Džeks.
Endrū vēl arvien bija tepat augstu paceltām rokām, raudot, šņukstot, sākot cerēt, ka varbūt… varbūt tomēr…
- Plus divdesmit, pavēstīja Džeks.
- Turies, Endrū! uzsauca Keins. Cerot, ka izzušanu patiesi ir iespējams pārvarēt, viņš, dedzības pārņemts, bija pielēcis kājās.
Griesti plaisāja aizvien dziļāk, un Džeks prātoja, vai tie nenogāzīsies.
Skaņas brāzma rimās.
Endrū izskatījās pārguris, tomēr vēl arvien bija tur. Vēl arvien stāvēja, kur stāvējis.
- Ak Dievs! viņš izdvesa. Ak, paldies…
Un prom bija.
Auklas, pēkšņi atbrīvojušās, nokrita.
Neviens neteica ne vārda.
Džeks palaida atpakaļgaitā vienu no savām videokamerām. Attinis atpakaļ pirms desmit sekundēm nofilmēto, viņš nospieda taustiņu “rādīt” un kadru pēc kadra sāka vērot mazo LCD ekrānu.
- Redzi nu, noteica Diāna, cik vērta teorija, ka tu neizgaisti, ja esi apveltīts ar spēku.
- Viņš pārstāja to darbināt, iebilda Keins. Un tad ari izgaisa.
- Viņš pārstāja to darbināt, taču pazuda pēc desmit sekundēm, izlaboja Diāna. Dzimšanas apliecību ieraksti nekad nav simtprocentīgi uzticami, tie nekad nav absolūti precīzi. Medmāsa var pierakstīt laiku kādas piecas minūtes uz vienu vai otru pusi. Dažkārt ieraksti neatbilst pat par pusstundu.
- Vai tu kaut ko uztvēri, Džek? vaicāja Keins. Viņa balsī juta bezcerību.
Džeks pārskatīja kadru pēc kadra. Viņš redzēja Endrū raidām skaņas brāzmas. Tad, pārguris no piepūles, pārtrauc to darīt. Viņš redzēja Endrū nervozo pussmaidu brīdī, kad viņš pavēra muti, izrunājot zilbi pēc zilbes, un tad…
- Mums tas jāapskata lielākā monitorā, sacīja Džeks.
Atstājuši statīvus un prožektorus turpat, viņi paņēma kameras un aiznesa tās uz datorcentru. Tur viņi sameklēja kristālskaidru divdesmit sešu collu monitoru. Džeks netērēja laiku ar ielādi, vienkārši sasprauda vadus un sāka skatīties. Viņam aiz pleca drūzmējās Keins, Dreiks un Diāna, kuru dedzīgās sejas apspīdēja zila gaisma. Panda, pieklibojis pie krēsla, sabruka tajā.
- Paskat! ierunājās Džeks. Tieši tagad. Vērojiet, kas notiks.
Viņš virzīja ierakstu uz priekšu kadru pēc kadra.
- Ko tas nozīmē? jautāja Diāna.
- Viņš smaida. Redzat? norādīja Džeks. Un viņš uz kaut ko skatās. Un, lūk, kas ir dīvaini: tas it kā nav iespējams, jo šis kadrs aizņem tikai kādu trīsdesmito daļu no sekundes, un tomēr viņš pagūst mainīt sejas izteiksmi no šīs… Džeks atgriezās pie iepriekšējā kadra, uz šo. Re, te viņš atkal pakustina galvu. Un tieši šajā brīdī auklas noslīd un viņa rokas kļūst brīvas. Paejam vēl trīs kadrus uz priekšu, un viņš jau ir pilnīgi izgaisis.