- Ko tas nozīmē, Džek? Keina balss skanēja gandrīz lūdzoši.
- Ļauj, lai apskatu pārējās kameras, noteica Džeks.
īstā brīža uzņēmums bija tikai vienā no atlikušajām divām
kamerām. Arī šajā bija redzams izplūdis Endrū attēls, viņam piepeši pārmetoties no viena stāvokļa citā. Arī šeit auklas bija kļuvušas vaļīgas un zēna rokas pēc kaut kā stiepās.
- Viņš sniedzas pēc apskāviena, secināja Diāna.
Kaut gan bija maz ticams, ka kaut ko noderīgu būs saglabājis fotoaparāts, Džeks to pieslēdza un ātri noregulēja uz vajadzīgo laika atzīmi. Fotoattēliem ielādējoties, atskanēja vairākbalsīgs elsiens.
Endrū bija skaidri saskatāms, smaidošs, pa daļai pārveidojies, ar izstieptām rokām. Tas, pret ko viņš tiecās, izskatījās kā mirdzošs gaismas atspulgs, tikai tas bija gandrīz fluorescējoši zaļš, kaut gan viss telpas apgaismojums bija balts.
- Pievelc to zaļo pleķi tuvāk, mudināja Keins.
- Pastāv fona dziļuma problēma, teica Džeks. Mēģināšu to vienkārši palielināt. Pagāja dažas sekundes, pirms viņš dabūja fokusu uz zaļo mākoni. Bija vajadzīgas vairākas
palielinājuma pakāpes, līdz viņi ieraudzīja kaut ko līdzīgu alai, ko ietvēra asi adatveida zobi.
- Kas tas tāds? skaļā balsī brīnījās Dreiks.
- Tas izskatās… es nezinu, teica Džeks. Taču tas nepavisam neizskatās pēc kaut kā tāda, kam gribētos sniegties pretī.
- Viņš noteikti redzēja kaut ko citu, secināja Diāna.
- Acīmredzot tas kaut kā pārveidojis laiku, Džeks skaļi prātoja. Līdz ar to Endrū viss vilkās daudz ilgāk nekā mums. Mums tas nebija pat acumirklis, bet viņam tās varēja būt desmit sekundes, varbūt pat desmit minūtes. Tas, ka mēs šo mirkli notvērām, patiešām ir tikai laimīgs gadījums.
Tad Keins sagādāja Džekam pārsteigumu, paklapējot tam pa muguru. Nenovērtē sevi par zemu, Džek, viņš teica.
- Viņš neizgaisa vienkārši tāpat, teica Diāna. Viņš kaut ko ieraudzīja. Endrū sniedzās pēc tā. Tas, kas mums izskatās pēc kaut kāda zaļa briesmoņa, Endrū droši vien izskatījās pēc kaut kā cita.
- Pēc kā?
- Pēc kā viņš visvairāk ilgojās, atbildēja Diāna. Ko viņš tajā brīdī tik ļoti gribēja, ka sniedzās pēc tā. Ja man būtu jāmin, es teiktu, ka Endrū redzēja savu mammu.
Kopš ilgāka laika ierunājās Dreiks. Tātad šī lielā izgaišana nenotiek vienkārši tāpat.
- Nē, teica Keins. Tā ir krāpšana. Blēdība. Meli.
- Pievilināšana, precizēja Diāna. Kā tie gaļēdāji augi pievilina kukainīti ar spilgtām krāsām un saldām smaržām un tad… Viņa sakļāva pirkstus ap iedomāto kukaini.
Keins izskatījās kā sastingušā attēla nohipnotizēts. Vai ir iespējams pateikt “nē”? viņš sapņainā balsī novilka. Lūk, kāds ir jautājums. Vai mēs varam pateikt tai košajai “puķei” “nē”? Vai mēs spējam pateikt “nē”… un izdzīvot?
- Nu labi, tas par to mammīti man pielēca. Bet man ir kāds cits jautājums, drūmi noteica Dreiks. Kas tā tāda par zobainu briesmeklību?
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA
88 STUNDAS, 24 MINŪTES
Koijoti visu nakti triecās durvis, cenzdamies tās izgāzt. Taču Sems, Kvinns un Edilio bija izvandījuši būdiņu un sameklējuši visu, kas noderēja durvju nostiprināšanai, un tām bija jāiztur. Sems bija par to pārliecināts.
Vismaz kādu laiciņu.
- Viņi ir iespundēti, sacīja Sems.
- Un mēs arī, piebilda Lana.
- Vai tu to varēsi? Astrīda jautāja Semam.
- Nezinu, viņš atzinās. Laikam jā. Bet, lai to izdarītu, man jāiziet ārā. Ja tas nostrādās, tad labi. Ja ne…
- Vai kāds vēlas vēl pudiņu? Kvinns centās pacelt garastāvokli.
- Labāk palikt te, iekšā, Astrīda izteica savas domas.
- Tad viņiem nāktos iet caur durvīm. Tas nozīmē pa vienam vai pa diviem. Vai tā nebūtu vieglāk, Sem?
- Jā. Tas būs varens tusiņš. Viņš pastiepa savu skārda kausu. Kvinn, man pudiņu.
Pēc vairākām garām stundām durvju dauzīšana bija koijotus nogurdinājusi. Ieslēgtie bērni izmantoja iespēju mazliet pagulēt. Tas tika darīts uz maiņām, raugoties, lai divi visu laiku būtu nomodā.
Debesis sāka izgaismoties pērļaini pelēkas. Gaisma vēl bija blāva, tomēr ar to pietika, lai Edilio, atradis sienā zara caurumu, iegūtu miglainu skatu uz pagalmu.
- Varētu būt, ka šo tur, ārā, ir kāds simts, viņš ziņoja.
Lana, kas ar adatu un pavedienu rokā bija nolīkusi pār
savām drēbēm, tās lāpot, piecēlās un aizgāja palūkoties. Tur ir vairāk nekā tikai viens bars, viņa sacīja.
- Kā tu to vari noteikt? žāvādamās un berzēdama no acīm miegu, vaicāja Astrīda.
- Tagad es par koijotiem šo to zinu, atbildēja Lana. Ja jau šeit to ir tāds lērums, tad apkārt ir vismaz divtik. Daži noteikti ir aizgājuši medībās. Koijoti medī dienu un nakti.
Viņa apsēdās un no jauna pievērsās šuveklim. Viņi kaut ko gaida.
-Ko?
- Es neredzēju Barvedi. Varbūt viņš kaut kur aizgājis. Varbūt tie gaida viņu atgriežamies.
- Viņi taču zaudēs interesi agrāk vai vēlāk, vai ne? jautāja Astrīda.
Lana papurināja galvu. Normāli koijoti noteikti zaudētu. Bet šie nav normāli.
Viņi gaidīja, un apmēram reizi stundā Sems vai Edīlio palūkojās ārā. Ikreiz viņi redzēja koijotus.
Pēkšņi gaisu pāršķēla simt jūsmīgu sunisku vaukšķienu koris.
Patriks piecēlies saboza spalvu.
Sems pieskrēja pie novērošanas cauruma. Lana uzspīdināja lukturīti.
- Viņiem ir uguns, pavēstīja Sems.
Lana, pagrūdusi zēnu malā, pati pierāpās pie cauruma.
- Tas ir Barvedis, viņa apstiprināja. Viņam ir degošs zars.
- Tas nav vienkārši degošs zars, bet gan lāpa, izlaboja Sems. Viņš nav to kaut kur nejauši atradis. Lāpa deg tikai vienā galā. Ja tas būtu zars, tā nebūtu. Lāpu ir izgatavojis kāds, kuram ir rokas. Kāds viņam to ir iedevis.
- Tumsa, čukstus izdvesa Lana.
- Šī būda aizdegsies kā sērkociņš, sacīja Sems.
- Nē! Es negribu sadegt! iesaucās Lana. Mums jātiek ārā. Jānoslēdz kaut kāda vienošanās ar Barvedi.
-Tu taču teici, ka viņš mūs nogalināšot, atgādināja Astrīda. Viņa bija ar rokām aizspiedusi Mazā Pīta ausis.
- Viņi grib mani dzīvu. Grib, lai iemācu viņiem cilvēku paņēmienus, tā teica Tumsa. Barvedis nedrīkst mani nogalināt, esmu viņam vajadzīga.
- Nu tad mēģini, mudināja Sems.
- Barvedi! iesaucās Lana. Barvedi!
- Viņš tevi nedzird.
- Viņš ir koijots un dzird, ja piecdesmit pēdu attālumā savā alā skrabinās pele, atcirta Lana. Tad, pacēlusi balsi līdz spiedzienam, mēģināja no jauna: Barvedi! Barvedi! Es darīšu visu, ko tu vēlies.
Sems bija atgriezies pie lūramā cauruma. Viņš ir tepat.
- Barvedi, nevajag! Lana lūdzās.
- Viņi visi atkāpjas.
- Ak Dievs!
- Dūmi, Edīlio, pavērsis lukturīša staru pret durvju slieksni, konstatēja.
Lana satvēra zelta ķieģeli un metās dauzīt dēļus, ar ko viņi bija aiznaglojuši durvis. Edīlio saķēra viņu aiz rokām.
- Tu gribi dzīvs sadegt? noprasīja Lana.
Edīlio palaida meiteni vaļā. I
- Mēs nākam ārā! Lana, dauzot pa dēļiem, sauca. Mēs nākam ārā!
Bet noraut dēļus nebija ne par matu vieglāk kā tos pienaglot. Durvju apakšu jau laizīja dzeltena liesmu mēle.