PUISĒNS Genadijs Gors
Hermanis Ivanovičs ienesa klasē mūsu burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burtnīcu, viņš savā parastajā klusajā, nogurušajā balsī teica: — Ja Gromovs neiebilst, es nolasīšu skaļi viņa mājas darbu. Tas pelna ievērību.
Un viņš sāka lasīt. Lasīja viņš vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un neparastu. Par puisēnu,
kas nomaldījies Visuma saltajos plašumos. Puisēns pats nezināja, ka viņš ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kustībā, un arī viņš pats sākās tur. Sākās? Cilvēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.
Puisēns piedzima ceļā, zvaigžņu vidū. Kosmiskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja atstāto planētu un pie kā desmit gadu laikā nespēja pierast pieaugušie — māte, tēvs un ceļabiedri, — viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.
Kaut kur Visuma plašumos bija palikuši biezi, pēc siltām skujām un ozona smaržojoši meži, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, taču viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?
Ceļabiedri jo neatlaidīgi centās puisēnam pierādīt, ka tas viss pastāv, un vislabāk tas izdevās sapņotājam mūziķim. Klausoties viņa mūziku, puisēns sajuta mežus un upes, mājas un ceļus tālajā planētā, kuru ekspedīcija bija atstājusi jau sen pirms viņa dzimšanas. Sais brīžos puisēnam gribējās pastiept roku un pieskarties ekrānā vizrnojošajai pasaulei, kas tik ļoti atšķīrās no dzīves uz kuģa, bet pat tad, ja rokas sniegtos miljoniem kilometru tālu, tās tomēr neaizsniegtu mežus un upes, mājas un ceļus — tik tālu tas viss bija.
Jā, tas tomēr eksistēja. Par to liecināja mūzika, liecināja ekrāns un to apstiprināja zinības: puisēns ne tikai vienkārši dzīvoja kuģī, kas kaut kur traucās, bet viņš tur arī mācījās.
Ar puisēnu nodarbojās visi — gan vecāki, gan pārējie pieaugušie, to vidū vienmēr nevaļīgais, allaž noraizējies komandieris. Mākslīgas atmiņas ierīces saudzīgi glabāja un dāsni sniedza bērnam zināšanas par pagātni. Un tomēr puisēnam dažbrīd likās, ka viņš varētu atdot visas zināšanas par vienu vienīgu stundu rnežā, straujas upes krastā. Par krastmalu un mežu stāstīja mūzika. Mūziķis arī ilgojās pēc atstātās dzimtenes un necentās slēpt savas ilgas. Viņam bija tiesības to darīt, viņš bija mūziķis, sapņotājs, viņa skumjas netraucēja, bet gan palīdzēja ceļabiedriem dzīvot un strādāt.
Puisēns mācījās. Viņam blakus nebija neviena vienaudža, viņš redzēja bērnus tikai uz ekrāna, tāpat kā mežus un upes. Viņam nebija ar ko rotaļāties, ja neskaita robotu — interesantu rotaļlietu, izdomātu speciāli viņam, taču robots bija pārāk nopietns un lietišķs. Un vienmuļš.
Dažreiz puisēns skraidīja pa kuģi (viņš varēja skriet, tādēļ ka viņa zābakiem bija gravitācijas pazoles), viņam gribējās padraisku- ļoties, paspēlēt paslēpes vai «sunīšus», un robots tad, rokas izpletis, noraizējies klumburoja viņam pa pēdām — viņš, nabadziņš, baidījās, ka puisēns var nejauši uzskriet virsū kādai ierīcei un pamatīgi apdauzīties.
Puisēns pats sev vaicāja: kādi viņi īsti ir, tie bērni? Viņš allaž vēlējās ieraudzīt tos sapni, bet viņam ne reizi neizdevās redzēt sapnī bērnus. Viņš sapņoja vienīgi par robotu, bet robots droši vien mazliet atgādināja bērnu un arī pašu puisēnu.
Puisēns iztaujāja par bērniem gan vienmēr laipnos un atsaucīgos pieaugušos, gan arī visgudrās mašīnas, taču neviens nevarēja neko prātīgu un jēdzīgu pastāstīt. Ne pieaugušie. Ne mašīnas. Ne ekrāns. Pat ne mūzika. Bērni atradās pārāk tālu, turpat, kur upes un koki, un mākoņu atspulgi ūdenī. Pieaugušie laikam bija aizmirsuši tos laikus, kad paši bija bērni. Var jau būt, ka viņi negribēja puisēnam atgādināt savu bērnību. Viņi taču nebija pavadījuši bērnību kosmiskajā kuģī, kas krita saltā, melnā bezdibenī.
Taču puisēns ne visai bieži domāja par bezdibeni. Pats kosmiskais kuģis bija viņam vesela pasaule, un šajā pasaulē bija vietas, kur pieaugušie zēnam neatļāva ieiet, ik reizi apsolīdami viņu tur ielaist, tiklīdz tas izaugšot.
Izaugšot? Šis vārds ar savu mazliet dīvaino un negaidīto jēgu puisēnu gan biedēja, gan priecēja. Jo uz kuģa, izņemot viņu, neviens neauga, visi bija paguvuši izaugt mājās, uz savas planētas, jau sen pirms izlidošanas. Un vienīgi viņš auga, strauji mainījās, ko visi vēroja ar vieglām skumjām kā nepielūdzamās laika gaitas pazīmi, šeit, uz kuģa, vēl vairāk nepielūdzamas nekā mājās, uz savas planētas. Jā, puisēns mainījās, un viņam vēl ilgi vajadzēja augt un mainīties, lai kļūtu par pieaugušu cilvēku.
Kurp traucās kuģis, kāpēc? Puisēns instinktīvi juta, ka pieaugušajiem netīk atbildēt uz šiem jautājumiem, un tādēļ viņš jautāja nevis viņiem, bet pats sev. Šie jautājumi gan nebija aizliegti, taču tajos bija daudz neskaidra un strīdīga. Kuģim bija jānogādā ekspedīcija uz kādu planētu Lielās Zvaigznes apvidū, lai noskaidrotu, vai tur dzīvo saprātīgas būtnes. Daļa komandas uzskatīja, ka tur mīt saprātīgas būtnes, bet otra daļa par to stipri šaubījās. Puisēns arī mazliet šaubījās, varbūt tādēļ, ka šaubījās viņa tēvs. Puisēns par visu vairāk pasaulē mīlēja savu tēvu, pat vairāk nekā mūziķi, lai gan nebūtu varējis sev izskaidrot, kādēļ viņš to rnīl. Tēvam bija nervoza seja, ko raustīja tiks. Taču pat viņa seja par spīti tikām puisēnam patika.
Tēva acīs reizēm parādījās dīvains mirdzums, un puisēns zināja, ka tēvs atšķirībā no daudziem citiem neprot un nevēlas slēpt savu nepacietību, savu kaislo vēlēšanos jo drīzāk sasniegt planētu Lielās Zvaigznes apvidū. Puisēns piedeva tēvam viņa nepacietību, jo bija uzminējis tās cēloni. Puisēna tēvs bija ģeologs, un pārāk liela viņa mūža daļa pagāja gaidās uz kuģa, kur viņam nebija nekādas iespējas izmantot savas zināšanas un strādāt savu darbu. Jau daudzus gadus tēvs ilgojās pēc iemīļotās nodarbošanās. Puisēna māte, pēc specialitātes mežu un koku pazinēja, arī gadiem dzīvoja mocošās gaidās. Šķiet, viņa cerēja, ka uz svešās planētas būs neparasti lieli un biezi meži ar nepazīstamiem kokiem, kas ilgus gadsimtus gaidījuši brīdi, kad tiem kāds dos nosaukumu un noteiks to sugu. Uz planētas taču var arī nebūt saprātīgu būtņu.
Bija taisni jābrīnās, ka gandrīz viss ir jau nosaukts un, lai nosauktu to, kam vēl nav nosaukuma, jāpārvar miljoniem kilometru un jānodzīvo desmitiem gadu. Puisēns dzīvoja starp vārdiem un nosaukumiem. Viņš jau sen bija sapratis un pieradis pie domas, ka nosaukumi un vārdi viņa vecākiem un ceļabiedriem atvieglo sazināšanos gan citam ar citu, gan ar lietām. Kas gan notiktu ar visiem, ja nevienam nebūtu ne nosaukuma, ne vārda? Puisēns pat baidījās domāt par to. Nosaukums bija arī tam bezgalīgajam un bezdibe- nīgajam, kas atradās aiz kuģa sienām. Tam bija dots vārds «vakuums», «tukšums». Skanīgs vārds! Un tieši tādēļ šis tukšums puisēnam likās mazdrusciņ mazāk tukšs un mazdrusciņ mazāk baismīgs.
Jā, puisēns dzīvoja pasaulē, kur visam bija savs nosaukums. Bet no visām dzīvām būtnēm, kas mita uz kuģa, viņam vienīgajam gandrīz vai nevajadzēja vārda. Visi dēvēja viņu vienkārši par puisēnu, pat māte un tēvs.
— Puisēn! — viņu sauca ceļabiedri.
— Puisēn! — viņu uzrunāja rotaļu robots.
No nedzīva priekšmeta tas, protams, bija
mazliet familjāri. Taču puisēns neņēma ļaunā.
Galu galā robots nebija saimnieks par saviem vārdiem, viņš tos izrunāja tikai saskaņā ar programmu.
— Puisēn, — teica pieaugušie, — kā tu pavadīji dienu?
Un viņu sejas — viņš to nevarēja nepamanīt — kļuva gaišākas un bezrūpīgākas. Kāpēc? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, ka, noraugoties uz puisēnu, viņi atcerējās paši sevi tādā vecumā. Tiekoties ar puisēnu, gaišāka nekļuva vienīgi kuģa komandiera seja. Viņš palika tikpat stingrs un noraizējies kā vienmēr. Un puisēns saprata viņa izturēšanos un atzina to par pareizu. Komandieris neatļāva sev domās aizklīst pagātnē un tādējādi atvieglot savu uzturēšanos šeit. Viņš saudzēja citus, bet nesaudzēja sevi, pastāvīgi domādams par lielo atbildību, kas gulstas uz viņu.