Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klausīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautājumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mainoties izteiksmei, runāja seja.
Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.
— Molņijevs? — viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija šis mirklis.
— Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gromovs, — mierīgi teica Gromovs.
— Pateicos, — sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.
'cc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kni ii viņa bija ienākusi klasē. Droši vien viņa iii gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolota ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mie- l|.;i, ikdienišķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija ļjlliži citāda pagātne, ne tā, par kuru mums ļiiivestīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.
tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man šķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Taču Hkolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ār- Kiirligi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā droši vien viņa lnļa mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu la- liak apgūt vielu.
Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uzmanīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs droši vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī ve- i eui, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man Iruaca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja inā skolotāja, nebija ne šī loga, ne ietves iir garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķir- mis, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus 11/ palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā ne- ' i ja, šī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl ne- lajīgāka un ne gluži pārliecinoša, tāda, kāda Iii bija skolotājas stāstā.
Te nu ir šīs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.
Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?
Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.
— Ienāc, — viņš saka un ved mani pricksi namā.
— Es pie jums sen neesmu bijis, — esļ saku. — Vai vecāki mājās?
— Māte ir mājās, tēvs — institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?
— Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņš ar obj sidiāna acīm vēl vienmēr karājas?
— Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, šeit. Vai Starovercevu neesi reļ dzējis?
— Kur tad? Viņam taču šajās dienās izqļ perēja apendicītu.
— Nevis apendicītu, bet apendiksu. Viņi jau jūtas labāk un izpilda kartītes. Atsūtīji man jautājumu sarakstu.. Ko tu apstājies? Nāc iekšā.
Mēs devāmies uz agrāko bērnistabu, kurā dzīvoja Gromovs. Kad gājām cauri ēdamisļ tabai, es ieraudzīju koka dieviņa caurspīdīgās acis un viņa šauro augumiņu ar ļoti tievām rociņām un mazliet pievilktām kājiņām.
— Un kas tas par jautājumu sarakstu? H es vaicāju. ,
— Ir gan savādnieks tas Starovercevs. UzJ dod jautājumus, uz kuriem atbildēt varētu tikai puisēns vai viņa kopija. Bet pats galvenais — prasa, lai es atbildu tūlīt pat, turklāt rakstiski, kamēr viņš vēl neiet skolā.
Un tu atbildēsi?
Gromovs izbrīnēti paskatījās uz mani un neko neteica.
Tad es jautāju:
Vai tev ir turpinājums par puisēnu?
Kaut kur ir, ja vien burtnīca nav pazudusi. Mūsu dzīvoklī bija remonts. Kas tad Ir?
- Palasi.
Nē, — teica Gromovs, — negribas. Atvaino, nav noskaņojuma. Turklāt man netīk skaļi lasīt.
— Nu ko tu — palasi! — es sāku lūgties. — Palasi, lūdzu …
Man kļuva pretīgi paša vārdi un balss, ar kādu es lūdzos, it kā tas būtu nevis es, bet Drovodelovs, un tomēr es turpināju uzplīties. Man traki gribējās paklausīties par puisēnu, kamēr vēl nav atšifrēts viņa kods. Tas taču nebūs tik drīz.
— Palasi, vai tad tev ir grūti, palasi…
— Nē, — noteikti atbildēja Gromovs. — Es nelasīšu. Bet, ja vēlies, ieslēgšu atskaņotāju, un mēs paklausīsimies melodiju, ko sacerējis komponists, kas … Ieraksts ir tēva kabinetā. Tikai par to nevienam ne vārda …
Viņš aizgāja uz kabinetu un drīz atgriezās, saudzīgi nesdams rokā plati. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju, lai es varētu paklausīties
melodiju, ko sacerējis kāds komponists daudz miljonu gadu pirms tam, kopš uz Zemes pa« rādījās prāts un cilvēka auss.
Es klausījos, un skaņas plūda smalkas un gaišas. Tur cits pret citu sitās ledus gabaliņi, tur dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdē« dams, te atsizdamies pret akmeņiem. Tur cilļ vēciski pukstēja mūziķa necilvēciskā sirdsļ kas par spīti laika un izplatījuma likumiem tagad, likās, bija mums līdzās.
Skaņas plūda, apvienojot neapvienojamo, tās atradās šeit, kaut arī sapnis, kas bija tāf radījis, mita neizmērojami tālu no mums.
Par puisēnu Gromovs savā stāstā bija nosaucis būtni, kas bija pratusi nostāties mums blakus. Tas tiešām bija puisēns, bērnības plaukumā, lai gan viņa bērnība ilga miljoniem gadu un vēl līdz šim nebija beigusies.
Par puisēnu viņu sauca uz kuģa. Un viņš arī pats tā sauca sevi.
Arī mēs ar Gromovu pagaidām bijām vel puisēni, taču mūsu bērnība drīz beigsies. Viņa bērnība turpretī arvien vēl turpinājās, sa plūzdama ar melodijas skaņām, ko es patla ban klausījos.
Kad mūzika bija izskanējusi, es pajautāju to, ko laikam gan nevajadzēja jautāt:
— Vai šo ierakstu tavs tēvs atrada kopā ar informatīvo kopiju?
— Nē jel, kas tev nāk prātā? To sacerēja kāds tēva paziņa. Komponistu savienības biedrs. Es viņam palūdzu.
Es skatījos uz Gromovu, un mana seja
droši vien mainījās, tāpat kā mūsu jaunajai vēstures skolotājai. Gromovam laikam kļuva manis žēl, un viņš jutās neveikli savu vārdu dēļ, tāpēc jautāja:
— Tev, kā redzams, gribējās, lai to būtu uzrakstījis tas mūziķis, kas draudzējās ar puisēnu?
Gribējās gan, — es klusi atbildēju.
— Bet mūzika ir laba. Vai tev patika?
Jā. Tomēr tā man būtu labāk patikusi, ja to būtu sacerējis viņš, toreiz …
— Kad vēl nebija prāta un cilvēka auss? — jautāja Gromovs.
— Jā.
— Bet vai tu spēj iedomāties, kāda toreiz bija Zeme?
— Agrāk nespēju. Bet tagad, kad klausījos šo melodiju, sāku apjaust. Un vai tu vari lo iedomāties?
— Kādēļ man iedomāties? — klusi teica Gromovs. — Es ne tikai spēju iedomāties, es lo zinu.
— Kā?
— Atļauj man neatbildet uz tavu jauta- jumu.
10
Un es atļāvu. Atļāvu viņam neatbildēt uz manu jautājumu.
Es vienkārši aizgāju. Uzģērbu priekšnamā mēteli un aizgāju. Es nevarēju ilgāk činkstēt, lūgties, pieglaimoties.
Jādomā, ka cits manā vietā nebūtu aizgājis, neuzzinājis patiesību. Kāds izcils pētnieks zinātnes dēļ būtu uzspļāvis savai patmīlībai un palicis.
Bet es aizgāju. Patiesību sakot, man tādēļ nekļuva vieglāk. Es gandrīz visu nakti ne-i gulēju.
Nākamaja diena klase notika nepatīkams gadījums. Pats nezinu, kāpēc es šo notikumu nosaucu par nepatīkamu. Bet lai nu tā paliek. Notikums bija šāds.
Vecā, pensijā aizgājušā bioloģijas skolotāja vietā ieradās cits pedagogs — pavisam jauniņš. Vecā laikā viss butu nogājis gludi. Viņu jau vairs ne ar ko nevarēja pārsteigt.