Jaunais uzdeva Gromovam jautājumu. Un Gromovs, saprotams, atbildēja. Galvenais jau nebija tas, ka Gromovs neatbildēja pēc programmas. Galvenais bija tas, ka Gromovs zināja to, ko nezināja un nevarēja zināt neviens. Jaunais skolotājs to visu saprata. Es to nolasīju no viņa acīm. Tādas acis nebiju redzējis nekad — ne kino, ne teātrī. Likās, ka sejā viņam palikušas vienīgi acis. Bet acīs bija viss — sajūsma un šausmas, neizpratne un dusmas, izmisums un prieks, un vēl kaut kas, ko es neprotu vārdos izteikt.
Man likās, ka viņš ir saslimis vai sajucis prātā. Viņš sāka staigāt pa klasi no viena gala līdz otram, it kā būtu rnūs aizmirsis.
Pagāja minūtes piecas, bet viņš staigāja un staigāja.
Tad viņš piegāja pie Gromova.
Viņš kaut ko teica, bet tik klusi un neskaidri, ka es nevarēju sadzirdēt. Tikai pēc Gromova atbildes es apjautu, par ko ir runa.
Runa bija par dzīvniekiem, kas izmiruši pirms miljoniem gadu. Un ne jau tas ir svarīgi, ka Gromovs izstāstīja par tiem plaši, dzīvi un pārāk konkrēti. Viņarn izspruka vārdiņš, kuru nekādā ziņā nevajadzēja teikt, ja jau gribēja saglabāt noslēpumu. Kad skolotājs viņam iebilda, viņš teica:
— Jūs to zināt no paleontoloģijas kursa, bet es atceros …
Un viņš sāka izklāstīt vienu sīkumu pēc otra. Viņš it kā nolēma visam uzspļaut — noslēpumam, skolotājam, pirmajiem skolniekiem, jo viņš atkal lietoja izteicienu: «es atceros …». Skolotājs gluži apstulba, viņam nebija spēka izteikt ne vārda.
Man kļuva skolotāja žēl, un vēl vairāk kļuva žēl paša Grornova. Tāpēc es iesaucos:
— Viņš taču vienkārši pārteicās!
Skolotājs pieķērās maniem vārdiem kā salmiņam. Un viņam izdevās kaut kā pabeigt stundu. Arī Gromovs nomierinājās.
Es biju velnišķīgi priecīgs, ka mana attapība ir viņiem palīdzējusi izkļūt no grūtā stāvokļa.
Bet tad izlēca Drovodelovs. Viņa sejā pavīdēja smīns:
— Platon! — viņš kliedza pa visu klasi. — Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka.
Es ļoti dusmojos uz Drovodelovu par viņa izlēcienu. Ari pārējie zēni dusmojās. Patiesība te, protams, nebija vainīga.
Jaunais skolotājs saslima. Bija kaut kur saķēris plaušu karsoni. Stāsta, ka viņš no Kuibiševa slimnīcas atrakstījis Gromovam vēstuli. Vēstules saturs klasē nevienam, pat Drovodelovam, nebija zināms. Starovercevs tikai ieraudzīja aploksni uz Gromova galda un pēc sūtītāja adreses saprata, kas un no kurienes Gromovam atrakstījis.
Man nezin kādēļ liekas, ka skolotājs izskaidroja Gromovam savu stāvokli un to, kāpēc viņš stundā tik ļoti uztraucās. Bet to jau vispār nevajadzēja izskaidrot. Nezinu, vai vēstulē bija kaut kas par patiesību.
Taču es par to domāju ikreiz, kad satiku Gromovu. Tad pēkšņi arī Gromovs pārstāja apmeklēt skolu.
Paklīda valodas, ka viņš pārceļoties uz citu vietu, tikai nevis uz Melnupīti, bet Akadēmijas pilsētiņu pie Novosibirskas. Tikko bija beigušās vēlēšanas Zinātņu akadēmijā, un viņa tēvs ievēlēts par korespondētājlocekli akadēmijas Sibīrijas filiālē. Bet, ja ievēlēts, tad gribot negribot jābrauc. Tā man paskaidroja viens skolnieks, kura tēvu arī reiz izvirzīja par korespondētājlocekli, bet neievēlēja.
Un tad es atkal atcerējos patiesību. Es sapratu, ka Gromovs drīz aizbrauks, bet Novo- sibirska ir tālu, un man neko neizdosies uzzināt par puisēnu līdz tam laikam, kad par viņu kaut kas parādīsies avīzēs. Man noteikti vajadzēja satikt Gromovu vēl pirms viņa aizbraukšanas. Es gaidīju, ka biedrs ieradīsies klasē, bet viņš neieradās. Varbūt Gromovs jau bija nokārtojis skolā savus dokumentus un gaidīja, kad tēvs pabeigs darbu.
Jaunais bioloģijas skolotājs izveseļojās un izrakstījās no slimnīcas. Klasē viņš bija nervozs un samulsis un laiku pa laikam pameta skatienu uz tukšo vietu pie loga, kur agrāk bija sēdējis Gromovs. Viņa acīs tad parādījās dīvaina izteiksme, it kā viņš tur redzētu to, ko citi neredzēja.
Arī es raudzījos uz turieni un redzēju tukšo vietu un logu. Bet aiz loga bija iela ar gājējiem uz ietves un pretī logs, pie kura sēdēja resnā vecene, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes.
Taču skolotājs redzēja tur kaut ko citu — par to liecināja viņa acis. Varbūt viņa skatienam tur pavērās dzīva un iespaidīga senās Zemes aina, kāda tā bijusi vēl pirms cilvēka un zīdītāju parādīšanās un par kādu toreiz bija stāstījis Gromovs?
Ceļā uz mājām man aiz muguras atskanēja soļi, un es nopratu, ka mani kāds grib panākt. Es atskatījos. Tas bija jaunais skolotājs.
Viņš panāca mani un kādu laiku gāja man blakus. Mēs abi klusējām. Pēc tam skolotājs jautāja:
— Ko jus domājāt par Gromovu?
— Gromovs pārceļas uz Novosibirsku, — es teicu. — Viņš dzīvos Akadēmijas pilsētiņā. Tur ir skola spējīgiem matemātiķiem un fiziķiem. Viņš droši vien tajā iestāsies.
— Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga šī skola?
— Tajā visi pūlas iekļūt, — es atbildēju, — taču visus neuzņem. Tikai talantīgos. Lai nu ko, bet Gromovu uzņems uzreiz.
— Es arī nešaubos, ka viņu uzņems, — teica skolotājs. — Bet es šaubos, vai viņam ir vajadzīga vidusskola. Viņš pārāk daudz zina.
— Jā, — es piekritu. — Viņš zina daudz, pārāk daudz pat salīdzinājumā ar vislabāko skolnieku.
Skolotāja seja atdzīvojās. Viņš pieliecās un konfidenciālā tonī jautāja man:
— Bet kā viņš visu to zina?
— Ļoti vienkārši, — es atbildēju, — viņa tēvam ir laba bibliotēka.
— Jūs domājat? — teica skolotājs. Pēc balss skaņas es nopratu, ka mana atbilde viņu nav pilnībā apmierinājusi. Bet ko gan viņš domāja, uzdodams šo jautājumu? Varbūt viņš domāja, ka es klāšu vaļā visu, ko zinu un domāju par puisēnu? Viņš grib pārāk daudz.
Skolotājs paspēra vēl dažus nedrošus soļus un tad teica:
— Visu labu.-
Un nogriezās pa Piekto līniju.
Es domās uzslavēju sevi par to, ka nebiju atbildējis uz viņa jautājumu. Pēc tam gan nodomāju: bet ko tad es, patiesību sakot, varēju viņam atbildēt? Es taču arī nezināju, kur Gromovs smeļ savas zināšanas.
Atnācis mājās, paņēmu no plaukta grāmatu, ko man uzdāvināja dzimšanas dienā, un sāku lasīt. Grāmata saucās «Gribu visu zināt». Nosaukums man patika, lai gan likās mazliet neprecīzs. Vai tad iespējams visu zināt? Nē, visu zināt laikam nevar. Bet vispār grāmata bija diezgan pieņemama. Izglītojoša. Līdzīga kartītēm, ko izpildīja Starovercevs.
Mazliet palasīju, tad man sametās garlaicīgi. Piegāju pie loga un paskatījos laukā. Sniga. Sniegs vērta ielu jaunu, svaigu, likās, ka tā tikko kā radusies. Un nezin kāpēc man pēkšņi kļuva labi, kaut arī es nedzīvoju kaut kur traucošā kosmiskā kuģī, bet gan visparastākā, sen neremontētā mājā. Un mājai nekas nedraudēja. Ne nejauša sastapšanās ar meteorītu, ne citas līdzīgas briesmas. Tā nevarēja novirzīties no trases un apmaldīties bezgalīgajā Visumā. Viss bija ļoti parasti. Lejā, ielas otrajā pusē, es redzēju maiznīcu ar senlaicīgu izkārtni, uz kuras bija uzzīmēts gards kliņģeris, un šūšanas darbnīcu ar maisveidīgā uzvalkā ietērptu vaska pilsoni vitrīnā, un telefona būdu, to pašu, kurā Drovodelovs bija nogriezis klausuli. Man kļuva tīkami un priecīgi, it kā rīt sāktos svētki, kas turpināsies ilgi ilgi. Bet pēc tam mans skatiens apstājās pie ieejas mājā, kur dzīvoja Gromovs. Prieks un tīksme izgaisa kā dūmi. Lai gan tās bija parastas parādes durvis parastā namu pārvaldes mājā, man likās, ka aiz šīm durvīm sākas cita pasaule, pasaule, pilna pārsteigumu un noslēpumu. Es stāvēju pie loga un domāju, kura no šīm pasaulēm ir labāka: tā, ar maiznīcu un šūšanas darbnīcu, un telefona būdu, vai arī tā, kur šūšanas darbnīcas un telefona automāta vietā ir lidojoši meteorīti.