Un tad es atcerējos puisēnu. Viņam taču nebija izvēles. Viņa vietā visu izlēma liktenis. Puisēns bija piedzimis ceļā, uz kuģa. Pēc tam visu laiku lidoja un lidoja. Un aiz nodalījuma sienas, kurā gulēja puisēns, atradās nevis šūšanas darbnīca, bet gan nekas, ko sauca par vakuumu.
Es jutos kaut kā neveikli, it kā būtu pateicis savas domas veselai zālei klausītāju. Pēc tam es uzvilku mēteli. Un tieši pēc minūtes jau stāvēju pie tām pašām durvīm.
Es stāvēju, neuzdrošinādamies ar pirkstu pieskarties zvana pogai. Tai brīdī, kad biju saņēmis dūšu, durvis pašas atvērās. Iznāca Gromova tēvs. Viņš kaut kur gatavojās iet, jo bija mētelī.
— Mājās, — viņš man teica. — Ejiet iekšā.
Un es paspēru soli. Tai acumirklī, kad
spēru šo soli, es vēl nenojautu, kādas būs sekas.
Gromovs likās pat priecīgs par manu ierašanos.
— Ienāc, — viņš teica. — Atģērbies. Mums jau visas mantas sasaiņotas.
Kāpēc viņš piebilda par mantām, kas patiešām bija sasaiņotas, nezinu.
Kad gājām cauri ēdamistabai, es uzmetu skatienu sienai. Dieviņa tur jau vairs nebija. Viņš gulēja uz grīdas līdzās čemodānam, ievilcis savas tievas koka kājiņas.
Tad es pēkšņi aptvēru, ka Gromovi brauc prom. Pirms biju ieraudzījis dieviņu uz grīdas blakus čemodānam, es vēl šaubījos.
Kad bijām ienākuši bērnistabā un apsēdušies, Gromovs jautāja:
— Tu tāpat vai darīšanās?
— Darīšanās, — es teicu.
Gromovs uzreiz apklusa. Es arī neuzdrošinājos pateikt, kādās darīšanās esmu atnācis.
— Vai galvaskausus arī vedat prom? — es jautāju.
— Vedam.
— IJn dieviņu?
— Arī dieviņu.
— Un puisēnu?
Šis vārds man paspruka gandrīz neviļus. Es daudz dotu, lai dabūtu to atpakaļ. Gromova seja acumirklī pārvērtās. It kā kaut kas būtu atstūmis viņu no manis. Likās, ka es viņu redzu nevis savā priekšā istabā, bet uz televizora ekrāna.
— Kāpēc tev vajadzīgs puisēns? — klusi jautāja Gromovs.
— Es viņam gribu uzdot jautājumu.
— Tad uzdod, — tikpat klusi teica Gromovs. — Es atbildēšu.
— Es gribu, lai pats puisēns atbild.
— Es jau esmu tas puisēns.
— Tu?
— Ja, es. Vai tad tu to nenoprati?
Es neteicu ne vārda. Man kļuva te aukst
te karsti. Piere norasoja.
— Nu, kāpēc tu neuzdod jautājumus?
— Labāk vēlāk, — es teicu.
— Kad vēlāk?
— Nākamreiz.
— Mēs rīt braucam prom uz Novosibirsku
— Kad?
— Deviņos vakara.
— Tad es pieskriešu pēcpusdienā, labi?
— Pieskrien.
Bet es, protams, nepieskrēju pie viņa pēc pusdienā. Kāpēc? Pats nezinu. Varbūt tāpēc, ka nezināju, ko viņam vaicāt. Es taču nevarēju jautāt par dinozauru ar tveršanas funkciju priekškājās, kurš no saviem kaimiņiem zaga olas. Tas būtu pārāk sīki. Bet nopietnāki! jautājumi man, diemžēl, neienāca prātā. Biju pārāk uztraucies.
Es ilgi nevarēju nomierināties. Piecas vai] sešas dienas. Bet pēc tam nomierinājos un vairāk neuztraucos. Tikko beidzu uztraukties,: galvā man dzima milzum daudz jautājumu, ko vajadzēja uzdot puisēnam, tas ir, Gromovam. Bet Gromovs jau bija tālu, Akadēmijas pilsētiņā pie Novosibirskas. Viņu dzīvoklī ievācās kāda sveša ģimene. Es redzēju, kā piebrauca trīstonnīgā kravas mašīna ar man-
tam. Taču tās bija parastas mantas — galdi, gultas, krēsli, dīvāni. Un starp šīm mantām, protams, nevarēja atrasties koka dieviņš ar pievilktām kājiņām un numurēti galvaskausi. Vēroju, kā tika nestas augšā šīs mantas, un sirds man skumjās sažņaudzās. Es nodomāju: redzi, pretējā namā bija neparasts dzīvoklis, un tajā dzīvoja Gromovs, bet tagad tur iebraukusi nepazīstama ģimene, un šis process jau ir neatgriežams, kā mēdz sacīt mūsu fizikas skolotājs Dmitrijs Spirido- novičs.
Vispār garastāvoklis šais dienās man bija slikts, un biedri to tūlīt pamanīja.
— Kāpēc degunu nokāri? — man pajautāja.
— Gromovs aizbraucis, — es teicu.
— Un kas par to? Padomā tik! Viņa vietā jau sēž cits skolnieks. Jauns. Liekas, ka viņš arī daudz zina. Ieradies no Gorkijas. Prot trīs valodas.
Patiešām, pie loga sēdēja jauniņais, kas pa gabalu pat likās mazliet līdzīgs Gromovam. Tāda pati domīga sejas izteiksme. Un mati cieti, taisni, īsi apgriezti.
Tāpat kā Gromovs, viņš ik pa brīdim raudzījās logā. Tad savaikstīja seju un parādīja kādam mēli. Es nodomāju, ka tas droši vien bija mērķēts pretējās mājas vecenei, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus. Gromovs nekad to neatļāvās. Viņš pret visiem izturējās ar cieņu, pat pret šo veceni.
Jā, noskaņojums man bija slikts. Un turklāt vēl sāka satraukt jautājumi, kurus nebiju paguvis uzdot Gromovam.
Stundas vilkās lēni. Mājās ejot, ieraudzīju sev blakus jauniņo, kas sēdēja Gromova vietā.
— Vai tu tālu dzīvo? — viņš man jautāja.
Es nosaucu ielu un mājas numuru. Viņš izbrīnījās.
— Tātad tu dzīvo man pretī, — viņš teica.
Nu es sapratu, ka viņš ir apmeties Gromova
dzīvoklī. Un tās ir viņu mantas, ko atveda ar trīstonnīgo mašīnu. Es skatījos uz viņu un nekādi nevarēju apjēgt, kā lai es pret viņu izturos: labi vai slikti? Manī strīdējās divas balsis. Viena balss teica: viņš jau nav vainīgs, ka sēž Gromova vietā pie loga un dzīvo viņa dzīvoklī. Gromovs tik un tā būtu aizbraucis uz Akadēmijas pilsētiņu pie Novosi- birskas, ja jau viņa tēvu ievēlēja par korespondētājlocekli. Bet otra balss runāja pretī: saprotams, viņš nav vainīgs. Tomēr kaut kas tāds viņā ir. Viņš droši vien ir plātīgs.
Un es nolēmu viņam, šim jauniņajcim, uzdot jautājumu, vienu no tiem jautājumiem, ko gribēju uzdot Gromovam.
— Kādēļ, — es viņam jautāju, — pastāv pasaule?
— Tādēļ, ka pastāv, — viņš atbildēja.
— Bet kas notiktu, — es jautāju, — ja pasaules nebūtu?
— Arī mūsu nebūtu, — viņš atbildēja.
— Tā nav atbilde, — es teicu.
— Bet kāpēc tu to jauta? — viņš atvaieāja.
— Tāpēc, ka gribu zināt.
— Daudz ko tu gribi!
— Kāpēc gan man jāgrib maz? Es gribu daudz.
Bet tu uzdod muļķīgus jautājumus.
Tie nemaz nav muļķīgi. Tu neko nesaproti.
— Muļķīgi. Un galvenais, nekonkrēti. Vai tad var jautāt, kādēļ pastāv pasaule?
— Var.
— Nē nevar.
— Gromovs tā nebūtu sacījis.
— Gromovs? Vai tas, kas dzīvoja mūsu dzīvoklī?
— Nevis viņš dzīvoja jūsējā, bet jūs dzīvojat viņa dzīvoklī.
— Mēs saņēmām orderi uz šo dzīvokli. Bet viņš izvācās.
— Nevis izvācās, bet aizbrauca uz Novo- sibirsku.
— Nu, aizbrauca. Tas ir viens un tas pats. Vai tu spēlē pingpongu?
— Spēlēju.
— Tad atkāp. Pēcpusdienā atkāp. Mums ir. Uzspēlēsim.
— Varbūt atnākšu, — es teicu. — Bet kā tevi sauc?
— Igors, — viņš augstprātīgi atbildēja. — Igors Dinajevs.
Manī strīdējās divas balsis: iet vai neiet? Un tomēr es aizgāju. Galvenokārt aiz ziņkāres.
Ēdamistabā koka dieviņa vietā karājās glezna. Dzīvokli es vairs nepazinu. Visur mēbeles, pavisam jaunas, kā mēbeļu veikalā. Kad tur dzīvoja Gromovi, dzīvoklis mazliet atgādināja kosmosa kuģa nodalījumu. Mantu tur tikpat kā nebija. Bet tagad no šīm mēbelēm un no gleznas, kurā bija attēlota peldētāja, kas ar savu garo kāju lūkāja ūdeni upē, man kļuva gandrīz nelabi. Un gandrīz vairs negribējās spēlēt pingpongu. Nezin kādēļ sāka gribēties dzert. Bet tad es atcerējos tuksnesi un cik ļaužu tur vīrišķīgi pārvar slāpes. Un arī es tās pārvarēju.