Komandieris devās uz savām telpām, pie savām ierīcēm un palīgiem. Bet puisēns palika tur, kur viņu bija aizturējusi interese par lietām, parādībām vai ceļabiedriem. Viņš allaž bija ar kaut ko aizņemts.
— Puisēn! — ceļabiedri viņu uzrunāja.
Arī lietas uzrunāja puisēnu, pat tās lietas,
kas neprata runāt un domāt.
Un puisēns atsaucās.
2
Šajā stāsta vietā Hermanis Ivanovičs apklusa un nolika burtnīcu.
— Un tālāk? — jautāja kāds skolēns.
—• Tālāk, — atbildēja Hermanis Ivano- vičs, kas bija mainījis balsi un kļuvis atkal tas, kas bija pirms lasīšanas: parasts vecs, noguris skolotājs, — tālāk nav nekā, punkts. Jācer, ka Gromovs uzrakstīs turpinājumu. Pagaidām stāstam nav beigu.
Skolotājs bija atkal viņš pats, bet pirms mirkļa mums šķita, ka viņš ir aktieris. Vēl vairāk — viņš mums likās starpnieks, kas palīdz skolniekiem izprast dīvaino pasauli uz kuģa, kurš daudzus gadus lido tukšumā, un puisēnu, kas dzīvo šai dīvainajā pasaulē.
Hermanis īvanovičs pašūpoja galvu un palūkojās stūrī pie loga sēdošajā Gromovā, it kā aicinādams mūs visus atcerēties, ka īstais starpnieks ir nevis viņš, Hermanis īvanovičs, bet Gromovs.
Un visi atcerējās Gromovu, ko lasīšanas laikā bija aizmirsuši. Gromovu un visu pārējo bija aizēnojis puisēns, ar Hermaņa Iva- noviča balss palīdzību saistīdams mūsu uzmanību. Tagad puisēns bija pazudis, un mūsu vidū sēdēja Gromovs, izlikdamies, ka viņam ar puisēnu nav nekāda sakara. Seja viņam bija sasprindzināta, un viņš tā skatījās uz mums, it kā baidītos no lamatām. Bet, nudien, neviens no mums negatavojās viņu iegāzt. Un, ja jau par to iesākts runāt, jāpiebilst, ka viņš bija pats sevi iegāzis, uzrakstīdams tik dīvainu mājas darbu.
Kādēļ viņš to darīja? Es to nezināju, nezināja arī citi, nezināja un nenojauta. Dīvaini, ka viņš savā mājas darbā nav rakstījis par sevi vai par saviem pazīstamiem kā visi citi, bet par kaut kādu neparastu puisēnu no citas planētas.
Un laikam tādēļ Gromovs, klusumam iestājoties, jutās neveikli un neviļus lika arī mums visiem pārējiem, ieskaitot Hermani Ivano- viču, justies neveikli. Gromovs sēdēja savā stūrī pie loga, taču likās, ka viņš ir kaut kur ļoti tālu, miljoniem kilometru prom no mums,
kopā ar savu neparasto puisēnu.
* *
*
Lai nu kam, bet Gromovam nevajadzēja rakstīt par šo puisēnu. Viņš bija pazīstama zinātnieka arheologa dēls, visi to zināja. Turklāt vēl visi zināja, ka pirms dažiem gadiem Gromova tēvs izdarījis lielu atklājumu — atradis kaut kādus noslēpumainus priekšmetus, kas izraisīja strīdus. Vakara avīzē un vairākos žurnālos parādījās raksti par atnācējiem no citām planētām, kuru pēdas it kā esot atklājis Gromova tēvs. Taču drīz pēc tam žurnāli nezin kādēļ apklusa, tāpat kā tie piepeši pārstāja rakstīt par sniega cilvēku, par kuru sākumā rakstīja ļoti daudz. Skolā klīda valodas, ka tas viss nav apstiprinājies: ne atnācēji, ne arī sniega cilvēks. Bet sniega cilvēkam visi jau bija sākuši ticēt, un nevienam negribējās no viņa šķirties.
Nevienam skolēnam netiktos būt Gromova vietā tad, kad žurnāli pēkšņi pārstāja rakstīt par viņa tēva arheoloģiskajiem atradumiem. Tāpēc, Gromovam klātesot, mēs centāmies nerunāt par arheoloģiskām tēmām, jo sapratām, ka viņš nav vainīgs. Un arī Gromova tēvs nebija vainīgs, ka nepacietīgs žurnālists, nenogaidījis, līdz zinātnieki apspriedīs un pieņems autoritatīvu lēmumu, pasteidzās izbazunēt par šiem strīdīgajiem jautājumiem.
Gromovs, protams, cieta, turējās savrup no visiem, mājās vienmēr gāja viens pats un nevienu zēnu, izņemot mani un Vlasovu, pie sevis neaicināja. Vlasovs bija lēnulis un aiz kautrības mūžīgi stostījās, bet neaicināt mani Gromovarh bija neērti. Es dzīvoju pretējā mājā un reiz izsitu viņa dzīvoklī logu — tas gadījās pirms tam, kad viņa tēvs izdarīja savu atklājumu. Gromovs baidījās radīt iespaidu, ka viņš mani neuzlūdz izsistās rūts dēļ. Stikls maksāja dārgi, tas bija biezs kā vitrīnās.
Ja neskaita Vlasovu, kas bija tik kautrīgs, ka svešā dzīvoklī baidījās palūkoties apkārt, es vienīgais no visas klases labi pazinu Gromova dzīvokli. Tas bija liels, vecs dzīvoklis. Tur pastāvīgi bija jūtama kaut kāda dīvaina, ne man, ne Vlasovam nepazīstama smarža. Uz skapja rēgojās vairāki dzelteni un brūni galvaskausi ar uzrakstītiem cipariem, bet pte sienas karājās koka dieviņš, kas uz visiem blenza gaišām, cietsirdīgām acīm, kuras bija izveidotas, kā man paskaidroja Gromovs, no obsidiāna — vulkāniskā stikla.
Kabinetā ne Gromovs, ne viņa tēvs mūs ar
Vlasovu neaicināja. Un es ikreiz ziņkārīgi ap- lnkoju kabineta durvis, domādams pie sevis, ka aiz šīm durvīm droši vien glabājas visādi retumi un pat tie priekšmeti, kas izraisījuši asos strīdus speciālistu vidū. Sirds dzijumos man bija loti žēl, ka žurnālisti pēkšņi apklusa un pārstāja rakstīt par šiem atradumiem. Man nezin kāpēc ļoti gribējās, lai Gromova tēvs uzvarētu visus savus pretiniekus un izradītos, ka viņam taisnība. Klases biedri pateica, ka man esot dārga nevis patiesība, bet patmīlība un godkāre, jo es esot Gromova draugs. Tomēr tā nebija taisnība, jo man bija dārga tieši patiesība, man gribējās vienīgi, lai šī patiesība būtu neparasta un interesanta. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz parastu un neinteresantu patiesību.
Tad Gromovs piepeši pārstāja aicināt pie sevis tiklab mani, kā arī Vlasovu. Kad mēs viņam jautājām, kas par lietu (jautāju, patiesībā, es viens pats, jo Vlasovs tikai stāvēja un kautrīgi blisināja acis), Gromovs atbildēja:
— Saprotiet, musu dzīvoklī ir remonts.
— Vai ilgi vilksies tas jūsu remonts?
Gromovs savādi paskatījās uz Vlasovu,
pēc tam uz mani un atbildēja klusi, tikko dzirdami. Man un pat lēnulim Vlasovam viņa atbilde loti nepatika.
— Ilgi, — atteica Gromovs. — Tas ir tikpat kā kapitālais remonts.
Viņš laipni lika saprast, ka mums nav pie viņa ko nākt.
Es nodomāju, ka tas viss ir izsistās rūts dēļ, un apvainojos. Taču Vlasovs centās atrast citu, saprātīgāku izskaidrojumu.
— Vainīgs droši vien nav Gromovs, — viņš teica, — bet viņa tēvs. Dzīvoklī glaba- jas noslēpumainas vērtības.
— Bet vai tad mēs nozagsim šīs vērtības?
— Ne jau par to ir runa. Gromova tēvarn nepieciešams klusums. Viņš strādā. Un droši vien ir vēl kādi citi svarīgi iemesli.
Es izbrīnā uzlūkoju šo kautrīgo cilvēku. Viņš laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmirsis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.
Taču Vlasova ideja par svarīgajiem iemesliem mani gandrīz vai pārliecināja. Patiešām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobežotam no svešu ļaužu acīm, ja jau runa ir par priekšmetiem, kas speciālistos izraisa šaubas. Man šī doma pat sāka patikt.
īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsuši. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam: