Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma šķipsna, bet tādēļ, ka viņš ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā
Gromovs. Un tomēr viņš nekad nebija pirmais skolnieks. Tam, ko viņš zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņš, piemēram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi precīzi, kādas bijušas smadzenes pleziozauriem, kas izmiruši jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovičs, bioloģijas skolotājs. Taču mēs nesapratām, kāds labums no šīm zināšanām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Skolotāji, atskaitot Hermani Ivanoviču, šīs zināšanas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mācību grāmatās un programmā. Viņiem vienkārši bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zināšana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina las, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsastopas ar pleziozauru.
Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromovam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs gluži nevietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski paskatījās uz mani, klusēdams izņēma no portfeļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka šajās dienās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.
Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezumu Ivanam Stepanovičam, bet viņš nezin
kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar šo atradumu. Stundas beigās viņš mums sacīja:
— Tas neko nedod.
Un, mirkli padomājis, piebilda:
— Un arī neko neatņem.
Šie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atrašana.
Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau ta- pat visi zina. Taču Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņš, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņš zināja to, ko droši vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņš pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.
— Bet kas tad tas ir? — mēs ieinteresējāmies.
— Par cietiem ķermeņiem sauc vielas, kuru daļiņas veido regulāru struktūru, kristāla režģi.
Man ienāca prātā stikls, es atcerējos, ka tas ir tik ciets, ka jāgriež ar dimantu, un uzdevuj Gromovam āķīgu jautājumu.
— Bet stikls, — es vaicāju — ir vai nav ciets ķermenis?
— Nē, — atbildēja Gromovs. — Stikls ir pārdzesēts augstas stīgrības šķidrums.
Vera Nikolajevna šajā sarunā nepiedalījās. Vispār ar Gromovu labāk bija neielaisties ru
nās par ķīmiju un fiziku. Neviens nezināja, kur viņš smēlās zinašanas, un pārbaudīt viņu bija grūti.
Pirmie skolnieki arī daudz zināja, viņi apmeklēja dažādus pulciņus Pionieru pilī un sekoja jaunākajiem atklājumiem. Bet, lietojot Ivana Stepanoviča izteicienu, kas mums bija iepaticies, šīs zināšanas viņiem neko nedeva un arī neko neatņēma. Ar Gromovu bija gluži citādi. Zināšanas viņu vērta citā cilvēkā. Ko es ar to gribu teikt? Tūlīt pacentīšos izskaidrot. Kamēr Gromovs klusēja, viņš bija parasts skolnieks, tāds pats kā mēs visi. Bet tiklīdz sāka runāt, viņš pilnīgi pārmainījās — kļuva daudz gudrāks un lielāks par parasto skolnieku, un šķita, ka viņš tāds īstenībā arī ir, tikai pagaidām vēl slēpj to.
Atbildēdams uz skolotāja jautājumu, Gromovs nekad nesteidzās, kā to darīja pirmie skolnieki un teicamnieki. Tieši otrādi, viņš atbildēja lēni, it kā vēl nezinātu pareizo atbildi un sevī klusībā ar kādu konsultētos.
Ko es vēl varu pateikt par Gromovu? Laikam neko. Pagaidam. Kad viņš pārcelsies uz Melnupīti un sāks iet citā skolā, tad varbūt es varēšu pateikt vairāk. Kamēr cilvēks katru dienu sēž ar tevi kopā vienā klasē, ar savu sirmo šķipsnu un bedrīti zodā un kamēr tu katru dienu redzi, kā viņš raksta, klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, vai arī lasa «Zināšanas — spēks» jauno numuru, grūti pasacīt par viņu kaut ko interesantu. Bet var jau būt,
ka Gromovs tomēr nepārcelsies uz Melnupīti un Drovodelovs ir to visu izdomājis, lai varētu palielīties ar jaunumiem?
4
Kad sākās mācības un es ierados klasē, necerēju tur ieraudzīt Gromovu. Taču viņš pavisam mierīgi sēdēja savā vietā pie loga un, lai velti nezaudētu laiku, lasīja kādu grāmatiņu.
Es sasveicinājos ar viņu un pēc tam, it kā zaudējis kontroli pār sevi, piepeši jautāju:
— Nu, kā ar puisēnu? Vai turpinājums par viņu būs?
Es domāju, ka Gromovs palaidīs manu jautājumu gar ausīm, bet viņš atbildēja un, šķiet, labprāt:
— Burtnīca ir pie Hermaņa Ivanoviča. Pa vasaru man izdevās atrast par viņu dažus materiālus.
— Bet viņš, šis puisēns, taču ir izdomāts, tu taču rakstīji fantāziju vai pasaku .. .
Gromovs paskatījās uz mani un atbildēja ar jautājumu:
— Vai tu esi par to pārliecināts?
— Bet tu? Vai tu neesi pārliecināts?
Viņš iesmējās un pateica vārdus, kuru īsto jēgu es pie labākās gribas nekādi nevarēju saprast.
— Ne jau tas ir svarīgi, vai kāds ir vai nav pārliecināts. Viss ir daudz sarežģītāk.
Es gribēju vēl pārvaicāt, bet nepaguvu. Parādījās Drovodelovs un apsēdās blakus. Runāt par puisēnu Drovodelova klātbūtnē man negribējās. Drovodelovs noteikti iejauktos un sāktu izprašņāt, jo viņam allaž patika bāzt degunu citu darīšanās.
— Ir viens jaunumiņš, pieliecies man klāt, klusi sacīja Drovodelovs, lai Gromovs nedzirdētu. — Pēc stundām Hermanis īvanovičs lasīs turpinājumu par puisēnu. Murgojums, vai ne? Izdomājums. Vai tiešām būs jāklausās šīs blēņas?
Viņš runāja ļoti klusi, un tomēr es baidījos, ka neizdzird Gromovs. Viņš pa to laiku jau atkal bija sācis lasīt savu grāmatu.
Drovodelovs nebija kļūdījies. Stundas beidzās, un Hermanis īvanovičs nolasīja stāsta turpinājumu. Šoreiz viņš lasīja daudz sliktāk.
Kosmiskais kuģis turpināja savu ceļu. Puisēns sekmīgi nolika eksāmenus un pavadīja brīvdienas turpat uz kuģa. Vasaras brīvdienas? Vai ziemas brīvdienas? Tas nav būtiski. Kosmiskajā kuģī nebija ne vasaras, ne ziemas. Kas eksaminēja puisēnu? Visi, kam vien nebija slinkums, sākot ar kuģa komandieri un beidzot ar pavāru farmaceitu. Taču visstingrākās un visprasīgākās eksaminētājas bija atminīgās mašīnas. Viena mašīna uzdeva puisēnam sevišķi āķīgu jautājumu.
— Pasaki, puisēn, — tā vaicāja patīkamā vīrieša balsī, — kurā gadā izgudroja riteni?
Puisēns apjuka. Domās viņš pārcilāja visus svarīgāko atklājumu un izgudrojumu datumus, bet par riteni neatcerējās neko.
Mašīna ilgi gaidīja atbildi, pēc tam sacīja, šoreiz nezin kāpēc sievietes balsī:
— Nepūlies. To nezina neviens, pat es. Tai laikmetā mūsu planētas iedzīvotājiem par datumiem nebija ne jausmas.
Mašīnai laikam gan nevajadzēja uzdot puisēnam jautājumu, uz kuru nevar atbildēt. Un turklāt vēl mainīt balsi. Puisēns taču tāpat uztraucās un nervozēja. Uz visiem pārējiem jautājumiem viņš atbildēja bez vilcināšanās.