Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, speciālists, kura rīcībā atradās skaitļošanas mašīnas. Visi zināja, ka viņš mājās vairs neatgriezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņš bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spoža veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka šis sirmgalvis pārdzīvos visus, pat puisēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts atgriezties mājās, tad tieši viņam.
Puisēns zagšus novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns — par visiem jaunāks.
Vai šim sirmgalvim kādreiz ir bijusi bērnība? Iespējams, ka bija, viņš taču uzreiz nekļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrīnāt i jautāja:
—• Kur tu radies, puisēn?
Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kāpēc vienu un to pašu joku vajadzēja tik daudz, reižu atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik mašīnu — ziņu un faktu glabātāju — atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no mašīnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jokoja, atceroties šo gadījumu.
Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pagātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uzaču apakšas. Tā glabājās viņā kā mašīnu atmiņā. Bet pašcieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis taču nebija atmiņas mašīna, kas gatava atbildēt visiem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jau- lājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgalvis, bija pavisam citāda nekā informācijas lenču atmiņā. Mašīnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirmgalvis līdz ar visiem šiem faktiem un atgadījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.
Dīvaini, ka tieši sirmgalvi puisēns iedo- māja tai naktī, kad bezdibenis tik tikko neap- i i ja kuģi. Bet par to vēlāk: par bezdibeni, kuģi un puisēnu.
— Pagaidām viss, — teica Hermanis īvanovičs, tā kā noskumis, tā kā priecīgs, un aizvēra burtnīcu. — Gaidīsim turpinājumu.
Visi klusēja. Pat pirmie skolēni un izlēcēji, kam allaž patika uzdot jautājumus. Vienīgi Drovodelovs nenocietās un, pieliecies man klāt, sacīja:
— Murgojums! Tas tik ir murgojums! Pat galva sāka sāpēt no šī murgojuma. Kāds tam visam sakars ar sirmgalvi vai ezeru kalna virsotnē? Kam tas tur vajadzīgs? Kam tad?
Arī man likās, ka stāstam par puisēnu kaut kā pietrūkst. Gromovs bija aizrāvies ar informācijas mašīnām un sirmgalvi un novirzījies sānis no galvenā. Vajadzēs viņam to pateikt.
5
Drovodelovam, protams, nebija taisnība, kad viņš teica, ka stāsts par puisēnu esot gatavais murgojums, kas tikai garlaikojot. Tomēr sākums man patika labāk nekā turpinājums Es, tāpat kā visi pārējie, gaidīju, ka puisēn: veiks kādu varoņdarbu. Taču varoņdarba ne bija. Stāstā viss ritēja pārāk parasti un no gurdinoši gausi, kā pirms eksāmeniem, un ti kai beigās kaut kas notika. Bet kas tieši — nebija zināms. Iznāca, ka zināmā mērā Dro vodelovam ir taisnība. No Gromova puses ti bija kļūda. Nedrīkst pieļaut, lai tādi kā Dro vodelovs varētu plātīties ar savu taisnību Taču pietiks par Drovodelovu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pēc tam veselu nedēļu neap meklēja skolu — bija aizbraucis ar māti m Lugu pie kādiem radiem.
Gromovs vairījās no sarunām un uz visien jautājumiem par puisēnu īsi atbildēja:
— Ko es tur varu teikt? Neesmu jau ar š< kuģi lidojis.
Pie viņa piegāja pirmais skolnieks Dorofe jevs un smaidīdams jautāja, ar ko galu gaU puisēns esot ievērojams.
Gromovs atbildēja:
— Viņš ir ievērojams ar to, ka dzimis kos miskajā izplatījumā, kur dzimst tikai zvaig znes. Bet kur tu esi dzimis?
— Esmu dzimis Vasilija salā Oto slimnīcā
— Un kā tu domā, — vaicāja Gromovs — vai ir kāda starpība starp Oto slimnīcu un to punktu izplatījumā, kur piedzima puisēns?
Dorofejevs paraustīja plecus un atteica, kz lielu starpību viņš neredzot. Tā atbildējis viņš augstprātīgi noraudzījās uz mums vi siem.
Gromovs gan nekad ne uz vienu augstprātīgi nelūkojās, pat toreiz ne, kad avīzes rakstīja par viņa tēva atradumiem. Tikai pēc tam, kad tās pārstāja rakstīt, Gromovs mazliet nokāra galvu. Arī mēs sākām uz viņu skatīties tā, it kā viņa uzvedību un visu atradumu likteni saistītu kāds pavediens, kas tagad pārtrūcis. Vispār tur nekas nebija skaidrs.
Kopš tā laika, kad viņš sāka rakstīt stāstu par puisēnu, pavediens pēkšņi bija radies no jauna. Tas bija smalks pavediens, neredzams, un tomēr gandrīz visi to sajuta. Vienam otram gribējās pārraut šo pavedienu, it sevišķi Drovodelovam. Šis pavediens viņam traucēja, lads nu reiz viņš bija. Viņam traucēja viss, ko var nogriezt un parraut. Reiz viņš nogrieza telefona automātam klausuli un atnesa to uz klasi. Mēs viņam jautājām:
— Vai tev traucēja šī klausule?
— Nē, palīdzēja, — viņš atbildēja.
— Bet cik daudz cilvēkiem tevis dēļ bija jāzaudē laiks?
— Es par to tikai nospļaujos, — viņš teica, — laiks jau tādēļ ir, lai to zaudētu.
Atgriezies no Lugas, kurp viņš bija aizbraucis kopā ar māti, Drovodelovs atkal uzsaka savus vecos niķus. Varēja domāt, ka stāsts par puisēnu izjaucis viņa dzīves normālo plūdumu. Viņš mēdza ienākt klasē, ap- sesties un, garās kājas izstiepis, lūgt, lai viņam paskaidro, vai kosmiskajā kuģī varot piedzimt puisēns un dzīvot tik daudzus gadus, lidodams nezināmā virzienā.
Un viņš saņēma atbildi:
— Kā hipotēze tas ir iespējams.
— Labi, to es vēl varu pieļaut, — viņš pieH krita, — bet kāpēc uz kuģa bija filozofs, sirm-j galvis un komponists? Vai bez viņiem neva-l rēja iztikt?
Mēs atbildējām:
— Protams, ka varēja iztikt bez viņiem! Bet ar viņiem tomēr bija labāk. Viens rak-ļ stīja mūziku, otrais atcerējās, trešais ar saj vas domas spēku cīnījās pret māņticību un aizspriedumiem.
— Lieliski, — nespēja nomierināties Drovodelovs. — Komponists, filozofs, sirmgalvis un vēl puisēns, bez kura arī pilnīgi varējf iztikt. Bet tagad parēķināsim, cik uz kuģa patērēja enerģijas, barības, skābekļa, medikamentu un citu nepieciešamu lietu. Kuģis taču atradās ceļā daudzus gadus.
— Iespējams, ka arī patlaban atrodas. Mēs jau beigas vēl nezinām …
— Nē, tomēr parēķināsim.
Un viņš paņēma rokā zīmuli un papīru un]
sāka rēķināt. Saprotams, viņš gaidīja, ka mēs pievienosimies. Pats viņš rēķināja slikti un viegli varēja kļūdīties. Taču neviens no mums; negatavojās nodarboties ar tāda veida grāmatvedību un rēķināt, cik puisēns apēda, izdzēra un ieelpoja. Lai ēd, dzer un elpo uz veselību. Tomēr šis jautājums nedeva mieriļj
Drovodelovani, un viņš apsēdās ar zīmuli rokā un saka savus aprēķinus.
Arī mēs sākām aprēķinus, bet pavisam citādus. Mēs izrēķinājām, cik lielam bija jābūt kuģim, lai vestu līdz visu nepieciešamo tik garam ceļam. Ik pa brīdim mēs jautājām Gromovam, cik uz kuģa bija dzīvu būtņu, mašīnu, kadu enerģiju tas izmantoja — fotonu, atomu vai enerģiju, kas saistīta ar antigravi- tacijas spēku izmantošanu? Vai kuģim bija darīšana ar parasto Einšteina laiku? Vai arī ar nulles telpu, par kuru jau vairākkārt rakstījuši fantasti?
Par nulles telpu mūsu vidū bija lieli strīdi. Neviens lāga nesaprata, kas tas ir. Pirmais skolnieks Dorofejevs sacīja, ka tas esot tāds jedziens, ko pagaidām neviens vēl neizprotot, izņemot vienīgi pašus fantastus. Tad mēs sākam uzplīties Gromovam. Viņš paskaidroja, ka par nulles telpu nevar būt nekādas runas, puisēns dzīvoja pilnīgi reālā trīsdimensiju pasaulē un kustējās ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam.