PŪĶA ZVAIGZNAJA INFRA
Mans uzvārds ir Čarutins. Tas jums, protams, pazīstams. Bet es neesmu slavenais Čarutins. Slavens bija mans vecvectēvs. Tāpēc jau ņēmu rokā spalvu, lai par viņu pastāstītu.
Pirmo reizi ar viņu tikos, kad man palika vienpadsmit gadu. Līdz tam laikam dzīvojām Maskavā, bet vectēvs — vasarnīcā, Kuibiševas jūras krastā. Mūsu . j gadsimta sākumā vēl pastāvēja manāma atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pa pilsētu ielām, gaisu ar putekļiem un gāzēm piekūpinādamas, joņoja automašīnas. Asfalts vēl nebija uzlauzts, ķirši Gorkija ielā vēl neziedēja. Vakaros un pirms izejamām dienām maska-
vieši veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilometrus, lai «paelpotu». Mana māte, kas pēc specialitātes bija ārste, nosprieda, ka man esot vājas plaušas un tāpēc cauru gadu jādzīvojot ārpus pilsētas. Māte man bija enerģiska sieviete, kurai vārdi saskanēja ar darbiem. Viņa piezvanīja vectēvam un saņēma uzaicinājumu … un dienu vēlāk taksometru helikopters izsēdināja mūs sniega klajumā pie kādas zilganpelēkas sētas.
Šķiet, pirmo reizi biju nokļuvis ārpus pilsētas ziemā. Mani pārsteidza februāra saulainās dienas krāšņums. Visa apkārtne vizuļoja zilganbaltos toņos. Zilganas debesis ar sniega mākoņiem. Sniega kupenas saules gaismā vizuļoja kā saberzts stikls, bet ēnā šķita kā neticami blīvs kobalts. Dārzā katrs zariņš ietērpies pūkainā sarmā. Cauri zaru vijumiem vīdēja zilgana's debesis un ar stikla ķieģeļiem apšūtas mazas vasarnīcas zilganās sienas. Sniegam čirkstot zem galošām, pa nostaigāto taciņu mums pretī nāca vecs liela auguma vīrs garu, zilganu sintētiskās sermuļādas kažoku mugurā. Tāda pati cepure galvā, bet mati gluži sirmi. Taisnību sakot, es nodomāju, ka arī tie ir sintētiski.
Tas tad bija Pavels Aleksandrovičs Čarutins, kas piedalījies pirmajā lidojumā uz Venēru, pirmajā lidojumā uz asteroīdu joslu, pirmajā ekspedīcijā uz Jupiteru, pirmajā — uz Saturnu, uz Neptūnu un tā tālāk, un tā tālāk . . .
— Kur te ir tas mūsu pilsētas bālģīmis? — viņš jautāja samtainā basa balsī. — Kā izaudzis! (Pieaugušie ir apbrīnojami vienādi: tie visi brīnās, ka bērni aug.) Tiešām, bāls gan. Bet mēs papūlēsimies, sasārti- nāsim viņam tos vaigus.
Un vectēvs uzsāka manis atkopšanas darbu. Katru rītu viņš mani modināja mazā gaismiņā, kad rūtis vēl bija gluži zilas un bālajās debesīs tikko aizmeties rītausmas svīdums. Mēs ar vectēvu minūtes četrdesmit piecas sparīgi nodevāmies kosmiskai rīta rosmei. Tā pasākts tālajos starpplanētu lidojumos, kad muskuļi ilgstošā bezsvara stāvokli atrofējas. Tad vectētiņš noberzē jās ar sniegu — to man, protams, neatļāva, —
un, ja māte vēl miegojās pa gultu, mēs ar lāpstām gājām uz siltumnīcu.
Siltumnīcā oda pēc visa kā — pēc mikluma, mēslojuma un parfimērijas veikala. Baltā ziema palika aiz durvīm. Pār slieksni pārkāpuši, mēs nokļuvām sutīgā vasarā. Par spīti gada laikam, te ziedēja agrās un vēlās puķes: kuplās dālijas, jasmīnu baltie ziedu kausiņi ar saldeno smaržu, ugunīgi oranžās kreses, kliņģerītes, kas bija tik violetas, ka šķita tintē iemērcētas, maigie ceriņu ķekari, izpūrušās asteres. Vectēvs smaidīdams klusi priecājās par spilgtajām krāsām. Reiz viņš nopūzdamies sacīja:
— Nekur nav tādu puķu kā uz Zemes! Bet kosmosa telpā vispār nav krāsu, tur viss ir melnbalts kā pagājušajā gadsimta fotogrāfijās: debesis melnas, pie tām zvaigžņu mirguļi. Acis garlaikojas. Vienīgi kabīnē ir gan zaļā, gan sarkanā, gan gaišzilā krāsa. Reizēm tīšām izkrāso košāk, uztaisa īstu varavīksni! Toties mūža novakarē man prieks par dzīvajām puķēm.
Jāpiebilst, ka vectēvs nebija diezin kāds labais dārzkopis. Viņš centās visu paātrināt, steidzināt augšanu, pirka dažādus ultraskaņas, augstfrekvences un elektriskos briedinātājus, un rajona dārzkopis tēvocis Seva, kas otrdienās atlidoja pie mums ar aeromugursomu, pārmeta:
— Pavel Aleksandrovič, jūs esat mācīts cilvēks, kā jūs nesaprotat, ka ikvienā darbā vajadzīga pakāpenība. Piemēra dēļ ņemsim bērnu: izlasiet viņam priekšā visas mācību grāmatas, tik un tā no viņa agronoms neiznāks. Tāpat kā jūsu kosmosa darbā nevar uzreiz no Zemes spert soli uz Jupiteru. Vajag lidot un lidot, vai, cik ilgi lidot! Tāpat ir ar augiem. Tiem jāuzkrāj spēki. Tie nevar tieši no pazemes bumbuļa izdzīt ziedu.
Vectēvs māja ar galvu: «Jā, jā, tas tiesa. No Zemes līdz Jupiteram, vai, cik ilgi ko lidot!» Bet desmit minūtes vēlāk, kad krusttēvs Seva, aeromugursomu aplicis, cēlās augšup dzidrajās debesīs un viņa kājas kūļādamās pazuda aiz priedēm, vectēvs no kāda tāla kakta izvilka atkal vienu aparātu.
— Kāpēc šis daikts nestrādā? — viņš rūca. — Instrukciju taču nav rakstījuši muļķi. Nu, pamēģināsim ar šo tulpi.
— Vectētiņ, kūp! Stublājs jau apdedzis!
Arī istabās mums bija daudz aparātu — visvisādi mājas dzīves jaunumi: pašdarbīgie logu un durvju atvērēji «sezam, atveries!», automāti — gaisa mitrinātāji, virtuves automāti, telefona automāti. Tā kā vectēvs, jaunu aparātu nopircis, to katrā ziņā izjauca un pats atkal salika, tie viņu daudzreiz iegāza. Pašdarbīgie atvērēji atrāva līdz galam logus pašā nakts vidū un vislielākajā salā; «Sezam, atveries!» noturēja mani bēniņos ieslēgtu četras stundas, bet mitrinātājs uzgāza mātei šļācienu taisni tobrīd, kad viņa bija uzģērbusi savu labāko kleitu, lai lidotu uz operu Ka- zaņā.
— Vectētiņ, jūs ar savām spēlītēm taisni kā mazs bērns! — pukojās māte. — Jūs ar Pavļiku abi labi — bāz tik maisā.
Vectēvs kaunīgi taisnojās:
— Ko lai dara, ieradums. Nomētājies pa kosmosu gadus septiņus vai visus desmit. Kad atgriezos uz Zemes — dzīves stils pavisam cits. Tāpēc steidzos panākt, izmēģināt visus jaunumus. Pat tos, kas vēl nav iegājušies. Atlikt nav iespējams — nākamais brauciens degungalā, atkal uz gadiem septiņiem.
Protams, no vectēva «spēlītēm» vislabākā bija mājas stenogrāfiste — milzīgs diktofons, kas aizņēma pusi kabineta. Uz diktofona pulētās virsmas laistījās zelta plāksnīte ar uzrakstu: «Vecajam kapteinim P. Čarutinam no draugiem kosmosiešiem». Un vectētiņš man pastāstīja, ka par kosmosiešiem savējo vidū cits citu saucot kādreizējie astronauti. Viņiem ir savi paradumi, ir pat sava himna, ko sacerējis nezināms dzejnieks garajās starpplanētu dežūras stundās.
Mūsu kapteiņi kā stari trauc, Kur tos zvaigžņots izplatījums sauc, i Atdzisušām svešām lodēm garām, J Zemes būtnēm kur nekas nav darāms. Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, i Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, ļ Kapteinis mūs vienus pametīs.
Taču mūsu brauciens neapstāsies; Citas kvēlas sirdis vietā stāsies. Ceļš uz zvaigznēm tālāk mērots tiks, Ja to mazā, gudrā Zeme liks.
Ar diktofonu vectētiņš strādāja katru dienu pēc brokastīm. Nostājies rupora priekšā, vecais vīrs vienmērīgā balsī, katru vārdu uzsvērdams, klāstīja savas atmiņas. Pulētajā kastē iedegās spuldzītes, sakarsa stieplītes, skaņa atveidojās magnetofona lentē, pārvērtās burtos, vārdi tika salīdzināti ar mašīnas atmiņu, izlabotas ortogrāfijas kļūdas, elektrona signāli šaudījās pa lenti un šauro rindiņu strēmelīti, kas līda ārā sānos, un automātiski uzlīmējās uz veltņa. Protams, tik sarežģītā gaitā ieviesās arī aplamības, sevišķi ar īpašvārdiem, kuru mašīnas atmiņā nebija. Un es ar labpatiku varēju pieķert mašīnu aplamībās. Tai nebija mazāk kļūdu kā man diktātā.
— Vectētiņ, mašīna «Pallādas» vietā uzrakstīja «palāta».
— Sēdi mierīgi, Pavļik, netraucē mani!