Man trūka vārdu. Strosa atzīšanās, ka viņu zināšanās par pašu pētāmo jomu ir milzīgi balti plankumi, mani vienkārši šausmināja.
“Kādas valodas jūs zināt?” es jautāju.
“Franču, vācu, spāņu, itāļu un puslīdz zviedru - tā, ka varu saprast.”
“Bet krievu, ķīniešu, portugāļu?”
Viņš man atgādināja, ka ir praktizējošs psihiatrs un neiroķirurgs, tādēļ valodām viņam atliek gaužām maz laika. Un no senajām valodām viņš spēja lasīt vienīgi latīniski un grieķiski. Par seno Austrumu valodām viņam nebija ne mazākās sajēgas.
Bija redzams, ka viņš grib šo sarunu izbeigt, tomēr es nespēju rimties. Bija jātiek skaidrībā, cik daudz viņš zina.
Un es noskaidroju.
Fizika: tikai līdz kvantu lauku teorijai. Ģeoloģija: ne mazākā priekšstata par ģeomorfoloģiju, stratigrāfiju vai pat petroloģiju. Mikroekonomikas un makroekonomikas teorijā - nulle. Matemātikā - gandrīz nekā vairāk par elementāru variāciju skaitļošanu, Banaha algebrā un Rīmaņa telpā - tukšpadsmit. Tā bija pirmā no daudzajām atklāsmēm, kas mani gaidīja šajās pāris dienās.
Vairs nespēju palikt šajā līksmībā. Neuzkrītoši aizslīdēju, lai pastaigātos un padomātu. Krāpnieki, viņi abi ir krāpnieki. Viņi izlikās par ģēnijiem, bet bija pavisam parasti cilvēki. Viņi darbojās taustīdamies, bet izlikās, ka spēj liet gaismu tumsībā. Kāpēc visi melo? Neviens no tiem, ko es pazīstu, nav tāds, kā izliekas.
Nogriezdamies gar stūri, pār plecu pamanīju, ka man nopakaļ iet Bērts.
“Ko tas nozīmē?” jautāju, kad viņš pienāca klāt. “Vai jūs mani izsekojat?”
Viņš paraustīja plecus un neveikli pasmējās.
“Pats galvenais rekvizīts, izrādes zvaigzne. Mēs nevaram pieļaut, ka viens no šiem motorizētajiem Čikāgas kovbojiem tevi sabrauc vai kaut kur Steitstrītā aptīra un turpat arī pamet.”
“Man nepatīk, ka mani uzrauga.”
Viņš gāja man blakus un neskatījās man acīs, dziļi iebāzis rokas kabatās.
“Nekašķējies, Čārlij. Vecais ir traki satraucies. Šī konference viņam ir ļoti svarīga. Uz spēles likta viņa reputācija.”
“Nezināju, ka viņš jums tik mīļš un dārgs,” es dzēlīgi atcirtu, atminēdamies visas tās reizes, kad Bērts bija īgņojies par profesora aprobežotību un uzstājību.
“Man viņš nav ne mīļš, ne dārgs.” Bērts izaicinoši pacēla galvu. “Bet viņš šai lietai ir atdevis visu savu dzīvi. Viņš nav nedz Freids vai Jungs, nedz Pavlovs vai Votsons, bet viņš dara svarīgu darbu un es cienu to, kā viņš to dara, - varbūt cienu vēl vairāk tieši tāpēc, ka viņš ir viduvējība, kas pūlas tikt galā ar ģēniju darbu, jo visi ģēniji ir aizņemti ar bumbu taisīšanu.”
“Gribētu dzirdēt, kā jūs viņu taisni acīs nosaucat par viduvējību.”
“Ko viņš pats par sevi domā, tas nav svarīgi. Jā, viņš ir egoists, un kas par to? Lai lūkotu paveikt ko tādu, ir vajadzīgs iespaidīgs ego. Tādus kā viņš esmu redzējis pietiekami daudz, lai zinātu, ka tādai uzpūtībai un pašpārliecinātībai piejaukta pamatīga porcija nedrošības un baiļu.”
“Un māžošanās, un sekluma,” es papildināju. “Beidzot es redzu, kas viņi īstenībā ir: krāpnieki. Par Neimaru man jau bija tādas aizdomas. Visu laiku izskatījās, ka viņam no kaut kā briesmīgi bail. Bet Stross mani pārsteidza.”
Bērts apstājās un izpūta garu elpas strāvu. Mēs iegriezāmies kafetērijā, un, lai gan es neredzēju viņa seju, šis pūtiens liecināja, ka viņš ir saskaities.
“Jūs gribat teikt, ka man nav taisnība?”
“Zini, tu diezgan ātri esi nogājis garu ceļu,” viņš teica. “Tagad tev ir pirmšķirīgs prāts, intelekts, ko nemaz nevar aprēķināt, tu jau esi apguvis vairāk zināšanu nekā lielais vairums cilvēku visa mūža garumā. Bet tu esi vienpusīgs. Tu daudz zini. Tu daudz redzi. Bet tev vēl nav saprašanas un - man gribot negribot tā jāsaka - iecietības. Tu saukā viņus par krāpniekiem, bet kad, lūdzu, kāds no viņiem ir uzdevies par pilnību vai pārcilvēku? Viņi ir parasti cilvēki. Ģēnijs mums te esi tu.”
Viņš apmulsis apklusa, pēkšņi atskārtis, ka sprediķo. “Turpini!”
“Tev ir gadījies redzēt Neimara sievu?”
“Nē.”
“Ja gribi saprast, kāpēc viņš visu laiku tā raustās, - arī tad, kad laboratorijā un ar studentiem viss iet labi, -tev būtu jāredz Berta Neimara. Tu zināji, ka profesora amatu viņam izgādāja Berta? Zināji, ka Velberga fonda naudu dabūja viņa, izmantojot sava tēva ietekmi? Nu un tagad viņa ir piespiedusi veco uzstāties ar šo priekšlaicīgo ziņojumu te, šajā konferencē. Kamēr tev uz kumbra nav sēdējis tāds sievišķis kā viņa, neiedomājies, ka tu spēj saprast cilvēku, kas ar tādu ir precējies.”
Es neko neteicu, redzēdams, ka viņš grib atgriezties viesnīcā. Visu ceļu mēs nogājām klusēdami.
* * *
Vai es esmu ģēnijs? Man tā neliekas. Pagaidām noteikti neesmu. Kā, zobodamies par pedagoģiskā žargona eifēmismiem, teiktu Bērts, es esmu nestandarta -tas ir demokrātisks apzīmējums, ko lieto, lai nebūtu jāpiekarina birkas apdāvināts un nesekmīgs (agrāk tas nozīmēja spējīgs un stulbs), un, kolīdz nestandarta sāks kaut ko nozīmēt, tā ieviesīs jaunu terminu. Acīmredzot doma ir tāda: nosaukumu drīkst lietot vienīgi tikmēr, kamēr tas nevienam neko nenozīmē. Nestandarta der abiem spektra galiem, tā nu es visu mūžu esmu bijis nestandarta.
Ar mācīšanos ir dīvaini: jo tālāk es eju, jo vairāk redzu tādas lietas, par kuru esamību agrāk vispār nezināju. Pavisam nesen es muļķīgi domāju, ka varu apgūt visu -visas pasaules zināšanas. Tagad es ceru kaut vai uzzināt, ka tās pastāv, un saprast vienu kripatiņu no tām.
Vai man pietiks laika?
Bērts uz mani piktojas. Viņš uzskata, ka man trūkst pacietības, droši vien visiem pārējiem liekas tāpat. Bet viņi mani aiztur un pūlas noturēt uz vietas. Kur ir mana vieta? Kas es tagad esmu, kāds esmu? Vai es esmu manas dzīves summa vai tikai pēdējo mēnešu rezultāts? Ā, cik nepacietīgi viņi kļūst, kad es lūkoju par to parunāties! Viņiem negribas atzīt, ka viņi nezina. Paradoksāli, ka tāda viduvējība kā Neimars uzdrošinās veltīt savu dzīvi tam, lai citus padarītu par ģēnijiem. Viņš vēlētos, lai viņu uzskata par jaunu mācīšanās likumu atklājēju - tādu psiholoģijas Einšteinu. Un viņam piemīt skolotāja bailes, ka skolnieks var izrādīties gudrāks, meistara lielās bažas, ka māceklis var iegrūst kaunā viņa darbu. (Lai gan es, protams, būtībā nemaz neesmu Neimara skolnieks vai māceklis atšķirībā no Bērta, kurš tāds ir.)
Droši vien var saprast Neimara bailes no atmaskošanas - atklāsies, ka viņš ir uzrāpies ķekatās un staigā starp milžiem. Neveiksme šobrīd viņam būtu katastrofa. Viņš ir pārāk vecs, lai sāktu visu no sākuma.
Lai cik liels šoks ir atklāt patiesību par cilvēkiem, kurus es biju cienījis un bijājis, Bērtam droši vien ir taisnība. Es nedrīkstu izturēties pret viņiem pārāk neiecietīgi. Šis eksperiments ir noticis tāpēc, ka viņiem bija šīs idejas un viņi tās spoži īstenoja. Man jābūt modram pret šo dabisko noslieci tagad, kad esmu viņus pārspējis, izturēties pret viņiem vīzdegunīgi.
Man ir jāsaprot, ka, pastāvīgi mudinādami mani runāt un rakstīt vienkārši, lai cilvēki, kas lasa šīs atskaites, mani saprastu, viņi domā arī par sevi. Tomēr tas ir baisi - atskārst, ka manu likteni nosaka cilvēki, kuri nav tādi milži, kā man agrāk likās, cilvēki, kuri nezina visas atbildes.
13. jūnijs