Es diktēju milzīgā emocionālā spriedzē. Esmu no tā visa aizgājis. Sēžu lidmašīnā, viens pats dodos atpakaļ uz Ņujorku, un man nav ne jausmas, ko es darīšu, kad būšu tur nonācis. Sākumā, saku godīgi, es ar lielu bijību domāju par starptautisku konferenci, zinātniekiem un pētniekiem, kas sanākuši kopā, lai dalītos idejās. Tieši te, es toreiz domāju, kaut kas patiešām notiek. Te viss būs citādi nekā neauglīgajās koledžas diskusijās, jo šie cilvēki psiholoģijas zinātnē un izglītībā ir sasnieguši visaugstāko līmeni, viņi ir zinātnieki, kas raksta grāmatas un uzstājas ar priekšlasījumiem, autoritātes, uz kurām citi atsaucas. Labi, Neimars un Stross ir viduvējības, kas strādā viņpus savu spēju robežas, toties pārējie, es par to nešaubījos, pārējie taču būs pavisam citādi.
Kad bija jāiet uz sēdi, Neimars izveda mūs cauri gigantiskajam vestibilam ar smagnējām barokālām mēbelēm un grandiozām liektām marmora kāpnēm, un mēs sākām virzīties cauri arvien blīvākiem roku spiedēju, galvu klanītāju un smaidītāju mezgliem. Pie mums pienāca vēl divi Bīkmenas profesori, kas tikai šorīt bija ieradušies Čikāgā. Pa priekšu gāja Neimars un Stross, mazdrusciņ pa labi un kādu soli iepakaļ turējās profesors Vaits un profesors Klingers, bet mēs ar Bērtu veidojām arjer-gardu.
Stāvvietās paklausīties sanākušie pašķīrās, un mēs iesoļojām Lielajā zālē. Neimars vēlīgi māja ar roku žurnālistiem un fotogrāfiem, kas bija atsteigušies, lai no pirmavotiem uzzinātu par brīnumu lietām, kas nieka triju mēnešu laikā bija paveiktas ar pieaugušu kretīnu.
Acīmredzot Neimars savlaicīgi bija izsūtījis paziņojumus presei.
Vairāki sēdē nolasītie referāti bija iespaidīgi. Grupa psihologu no Aļaskas parādīja, kā dažādu smadzeņu reģionu stimulēšana būtiski palielina mācīšanās spējas, un grupa no Jaunzēlandes bija kartējusi tos smadzeņu reģionus, kas kontrolē uztveri un stimulu saglabāšanu.
Taču bija arī citādi referāti. P. T. Zellermana pētījums par to, kā pieaug balto žurku mācīšanās ilgums, ja labirinta stūri ir nošļaupti, nevis taisni, vai Vorfela referāts par prāta spēju līmeņa iespaidu uz rēzuspērtiķu reakcijas laiku. Šādi priekšlasījumi mani saniknoja. Nauda, laiks un enerģija izšķiesta, sīki un smalki analizējot niekus. Bērts pamatoti slavināja Neimaru un Strosu, kuri pašaizliedzīgi nodarbojās ar kaut ko svarīgu un neskaidru, nevis knibinājās ar lietām, kas bija nenozīmīgas un prognozējamas.
Ja vēl Neimars skatītos uz mani kā uz cilvēku!
Kad sēdes vadītājs bija paziņojis, ka tagad uzstāsies Bīkmenas Universitātes pārstāvji, mēs uzkāpām uz paaugstinājuma un sasēdāmies pie garā galda - Aldžer-nons savā būrī starp mani un Bērtu. Mēs bijām vakara galvenais numurs, un, kad bijām iekārtojušies, priekšsēdētājs teica ievadvārdus. Es biju puslīdz sagatavojies, ka viņš nobrēksies: Dāāāāmas ūūūn kūūūūngīīīī! Nāciet šurp, nepalaidiet garām šo cirku! Zinātnes pasaulē tāda izrāde vēl nav redzēta! Pele un idiots jūsu acu priekšā kļūst par ģēnijiem!
Neliegšos, biju ieradies kašķīgā noskaņojumā. Patiesībā viņš pateica vienīgi: “Nākamajam referātam ievadvārdi laikam nav vajadzīgi. Mēs visi esam dzirdējuši par apbrīnojamo darbu, kas ar Velberga fonda ziedojumu atbalstu tiek darīts Bīkmenas Universitātē Psiholoģijas katedras vadītāja profesora Neimara vadībā, sadarbībā ar doktoru Strosu no Bīkmenas Neiropsihiatrijas centra. Lieki sacīt, ka mēs visi šo referātu gaidām ar vislielāko interesi. Dodu vārdu profesoram Neimaram un doktoram Strosam.”
Klausīdamies priekšsēdētāja cildinošos ievadvārdus, Neimars laipni palocīja galvu un, izbaudīdams mirkļa triumfu, piemiedza ar aci Strosam.
No bīkmeniešiem pirmais uzstājās profesors Klingers.
Es kļuvu arvien īgnāks un redzēju, ka Aldžernons, kuram nepatika dūmi, dūkoņa un svešā vieta, satraukti skraida pa būri. Mani pārņēma ārkārtīgi savāda vēlme: atvērt būri un izlaist viņu ārā. Tā bija bezjēdzīga doma -drīzāk jau tieksme, nevis doma -, un es centos par to nelikties zinis. Tomēr, klausīdamies profesora Kliņģera caurcaurēm prognozējamo priekšlasījumu “Pa kreisi izvietotie balvas nodalījumi T veida labirintā salīdzinājumā ar pa labi izvietotajiem balvas nodalījumiem T veida labirintā”, vienu brīdi pamanīju, ka spēlējos ar Aldžernona būra slēdzenes mehānismu.
Jau pavisam drīz uzstāsies Bērts, stāstīdams par prāta spēju piešķiršanas procedūru un rezultātiem, kā arī par mācīšanās testiem, kurus viņš bija izdomājis Aldžerno-nam (Stross un Neimars uzstāsies pēc tam, viņu sasniegumiem pienākas vainagojuma vieta). Tad nāks demonstrējums - Aldžernonam būs jāparāda, kā viņš risina uzdevumu, lai par to dabūtu barību (man tas vienmēr bija riebies un joprojām riebjas!).
Vispār jau man pret Bērtu nebija nekādu iebildumu. Viņš ar mani vienmēr bija runājis atklāti - tiešāk nekā pārējie -, tomēr par šo balto peli, kurai bija dāvātas prāta spējas, viņš runāja tieši tikpat pompozi un nedabiski kā citi. It kā viņš tādos brīžos pielaikotu savu skolotāja mantiju. Tobrīd es valdījos drīzāk tāpēc, ka Bērts man bija tāds kā draugs, nevis kāda cita iemesla dēļ. Izlaižot Aldžernonu no būra, zālē sāktos haoss, bet šī tomēr bija Bērta pirmā iesaistīšanās cīņā par vietu uz augstāka akadēmiskā pakāpiena.
Turēju pirkstu uz būra durtiņu aizšaujamā un skatījos, kā Aldžernons ar savām sārtajām acīm vēro manas rokas kustības. Esmu pārliecināts, ka viņš zināja, par ko es domāju. Tajā brīdī Bērts paņēma būri savam demonstrējumam. Viņš norādīja uz to, cik sarežģīta ir slēdzene un kā jālauza galva ikreiz, lai to atdabūtu vaļā. (Sīkas plastmasas bultas aizkrita ciet ikreiz citādi, un pelei vajadzēja tās kontrolēt, vienā un tajā pašā secībā nospiežot vairākas sviras.) Aldžernona prāta spējām pieaugot, viņš ar šo uzdevumu tika galā arvien ātrāk - tas arī tāpat bija skaidrs. Taču pēc tam Bērts pateica ko tādu, ko es līdz šim nezināju.
Kopš Aldžernona prāta spējas bija sasniegušas visaugstāko līmeni, viņa sniegums vairs nebija pastāvīgs. Kā ziņoja Bērts, reizēm Aldžernons vispār atteicās kaut ko darīt - kaut arī nepārprotami bija izsalcis -, bet dažkārt, ticis galā ar slēdzeni, viņš nevis paņēma savu balvas siera gabalu, bet, sarāvies kamoliņā, piespiedās pie būra sienas.
Kāds no klausītājiem Bērtam vaicāja, vai viņš grib sacīt, ka šīs dīvainās uzvedības cēlonis ir tieši pieaugušās prāta spējas, taču Bērts izvairījās no atbildes. “Ciktāl es varu spriest,” viņš sacīja, “trūkst pierādījumu, kas apstiprinātu šādu slēdzienu. Mums ir ari citas hipotēzes. Ļoti iespējams, ka gan palielinātās prāta spējas, gan dīvainā uzvedība šajā līmenī ir operācijas rezultāts, nevis prāta spējas ir uzvedības funkcija. Tikpat labi ir iespējams, ka šī dīvainā uzvedība ir Aldžernona unikāla īpatnība. Ne ar vienu citu peli mēs neko tamlīdzīgu neesam redzējuši, taču jāņem vērā, ka nevienai no tām prāta spējas nav attīstījušās līdz šādam līmenim un nevienai tās nav saglabājušās tik ilgi kā Aldžernonam.”
Es uzreiz sapratu, ka šie fakti no manis ir slēpti. Puslīdz bija skaidrs, kāpēc, un tas mani sadusmoja, bet tas vēl nebija nekas. Kad viņi uzlika filmas, tad gan es pārskaitos ne pa jokam.
Man neviens nebija teicis, ka mana agrīnā darbošanās laboratorijā un mani testi tiek filmēti. Un, lūk, tas esmu es, es, apstulbis un muti iepletis, sēžu pie galda blakus Bērtam ar elektrisko irbuli rokā un bakstos, mēģinādams atrast labirinta izeju. Katru reizi, kad dabūju triecienu, mana sejas izteiksme kļūst bezjēdzīga un acis ieplešas, pēc tam es atkal dumji smaidu. Klausītāji smējās locīdamies. Mēģinājums pēc mēģinājuma, trieciens pēc trieciena, un smiekli ar katru reizi kļuva arvien smagāki.