Es sev atgādināju, ka šie te nav acis izbolījuši cirka apmeklētāji, bet pētnieki, kas alkst pēc zināšanām. Viņiem šie skati gribot negribot liekas smieklīgi, - un tomēr, kad Bērts, uzķēris noskaņojumu, sāka filmas papildināt ar uzjautrinošiem komentāriem, man neizturami sagribējās kaut ko izstrādāt. Būtu taču vēl smieklīgāk, ja Aldžernons izbēgtu no būra un viņi visi skraidītu un mestos četrrāpus, ķerstīdami baltu, žiglu ģēniju.
Tomēr es savaldījos, un, kad katedrā nostājās Stross, dziņa bija pārgājusi.
Stross runāja pārsvarā par neiroķirurģijas teoriju un metodēm, visai smalki izklāstīdams, kā ar jauniem pētījumiem hormonu kontroles centru iezīmēšanā spējis šos centrus izolēt un stimulēt, vienlaikus izoperējot to smadzeņu garozas daļu, kur notiek hormonu inhibitoru sintēze. Iztirzājis enzīmu barjeras teoriju, viņš aprakstīja manu fizisko stāvokli pirms un pēc operācijas. Tika izdalītas fotogrāfijas (es nezināju, ka esmu fotografēts), viņš tās komentēja, un pēc galvu klanīšanas un Smaidiem es nopratu, ka lielais vairums klātesošo piekrīt, ka “tukšā, trulā sejas izteiksme” ir pārvērsta “modrā, saprātīgā izskatā”. Tad Stross iztirzāja mūsu terapijas seansu rele-vantos aspektus, īpašu uzmanību pievērsdams tam, kā izmainījusies mana attieksme pret brīvām asociācijām uz kušetes.
Biju devies šurp kā zinātniska referāta elements, biju gatavs, ka mani izliks apskatei, taču visi par mani runāja tā, it kā es būtu kaut kāds jaunums, ko viņi izrāda zinātnes pasaulei. Nevienam šajā zālē neienāca prātā, ka es varētu būt dzīvs cilvēks, ka es esmu personība. Nemitīgi skanēja vārdi “Aldžernons un Čārlijs”, “Čārlijs un Aldžernons”, un man bija skaidrs, ka mūs abus uzskata par izmēģinājuma dzīvniekiem, kuru vieta ir tikai un vienīgi laboratorijā. Un tomēr, lai cik nikns es jutos, nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tajā visā kaut kas ir aplam.
Pēdīgi pienāca Neimara kārta rezumēt paveikto - projekta vadītājam un ģeniāla eksperimenta autoram vajadzēja iznākt uz skatuves paklanīties. Ilgi gaidītais brīdis bija klāt.
Iznācis priekšā, viņš izskatījās caurcaurēm iespaidīgi, un, klausīdamies viņa runu, es neviļus sāku māt ar galvu, jo zināju, ka tā tiešām ir. Gari un plaši tika aprakstītas pārbaudes, eksperiments, operācija un mana garīgā attīstība, viņa referātu kuplināja citāti no manām atskaitēm. Ne reizi vien biju spiests klausīties, kā šai publikai tiek nolasīts kaut kas personisks vai muļķīgs. Labi, ka man bija pieticis prāta neiesniegt viņam piezīmes par manām attiecībām ar Alisi.
Un tad pienāca brīdis, kad viņš to pateica: “Mēs, projektā iesaistītie Bīkmenas Universitātes līdzstrādnieki, esam gandarīti, apzinoties, ka mūsu rokās nonākušo dabas kļūdu ar savām jaunajām metodēm esam pārvērtuši par izcilu cilvēcisku būtni. Kad Čārlijs nokļuva pie mums, viņš bija sabiedrības izstumtais, viens pats lielā pilsētā, par viņu nerūpējās nedz draugi, nedz tuvinieki, viņam trūka prāta spēju, kas nepieciešamas normālai dzīvei.
Viņam nebija pagātnes, nebija saskares ar tagadni, nebija cerību uz nākotni. Varētu sacīt, ka pirms šī eksperimenta Čārlija Gordona vispār nebija...”
Pats nezinu, kāpēc mani tik ārkārtīgi aizvainoja, ka viņi mani uzskata par jaunu, spožu mantiņu savā spēļu kambarī, taču ir skaidrs - man par to nav ne mazāko šaubu -, ka te kārtējo reizi atbalsojās doma, kas man prātā skanēja jau kopš tā brīža, kad mēs bijām tikko ieradušies Čikāgā. Man gribējās piecelties kājās un parādīt visiem, kāds viņš ir stulbenis, man gribējās kliegt uz viņu: es esmu cilvēks - man ir vecāki, atmiņas un dzīvesstāsts -, es biju cilvēks arī pirms tam, kad tu mani iestūmi operāciju zālē!
Taču vienlaikus kaut kur turpat mana niknuma kvēlē arvien skaidrāka kļuva atskārta, kas man nedeva mieru jau tad, kad uzstājās Stross, un arī pēc tam, kad savus datus izklāstīja Neimars. Viņu aprēķinos bija kļūda - nu, protams! Statistiskās aplēses par to, cik ilgs nogaidīšanas periods nepieciešams, lai pierādītu, ka pārmaiņas ir neatgriezeniskas, viņi balstīja uz agrākiem eksperimentiem garīgās attīstības un zināšanu apguves sfērā, uz nogaidīšanas periodiem, kuri bija raksturīgi normāli nesaprātīgiem vai normāli apķērīgiem dzīvniekiem. Bet ir taču acīmredzams, ka gadījumos, ja dzīvnieka prāta spējas ir divas vai trīs reizes lielākas, šim nogaidīšanas periodam jābūt garākam!
Neimara secinājumi bija priekšlaicīgi. Gan manā, gan Aldžernona gadījumā būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai pārliecinātos, ka rezultāti ir neatgriezeniski. Profesori bija alojušies, un neviens to nebija pamanījis. Man gribējās pielēkt kājās un viņiem to pateikt, taču es nespēju pakustēties. Arī es, tāpat kā Aldžernons, sēdēju būrī, ko viņi bija ap mani uzbūvējuši.
Tagad sāksies jautājumu un atbilžu daļa, un pēc tam man līdz vakariņām vajadzēs šo smalko sapulci izklaidēt ar trikiem. Nē. Vajag tikt prom.
“...Savā ziņā viņš ir mūsdienīga psiholoģiska eksperimenta rezultāts. No agrākās kretīniskās čaulas, kas bija tikai apgrūtinājums sabiedrībai, jo visiem vajadzēja baidīties no viņa bezatbildīgās uzvedības, mēs esam izveidojuši pašapzinīgu un emocionālu cilvēku, kurš ir gatavs ieņemt savu vietu sabiedrībā un dot savu ieguldījumu tās izaugsmē. Es vēlētos, lai Čārlijs Gordons jums teiktu dažus vārdus...”
Mūlāps. Viņš pats nesajēdz, ko runā. Es vairs nespēju savaldīties. Acis nenovērsdams, skatījos, kā mana roka neatkarīgi no manas gribas nospiež Aldžernona būra bultu. Kad es atvēru durtiņas, viņš pacēla galvu un sastinga, skatīdamies man acīs. Tad pagriezās, izšāvās no būra un aizdrāzās pa garo galdu.
Sākumā viņš uz damasta galdauta pazuda, balts ņir-bums uz balta, bet pēc mirkļa kāda sieviete, kas sēdēja pie galda, iebrēcās un pielēca kājās, apgāzdama krēslu. Tūlīt sāka gāzties karafes, un atskanēja Bērta kliedziens: “Aldžernons izbēdzis!” Aldžernons nolēca no galda, aizskrēja pa paaugstinājumu un tad tālāk pa grīdu.
“Ķeriet! Ķeriet viņu!” Neimars kvieca, bet zālē rokas un kājas gāja pa gaisu, jo klausītāju mērķi atšķīrās. Dažas sievietes (neeksperimentālās psiholoģes?) centās nostāties uz nestabilajiem salokāmajiem krēsliem, savukārt citi, pūlēdamies nomedīt Aldžernonu, gāza viņas gar zemi.
“Aizveriet tās durvis!” kliedza Bērts, sapratis, ka Aldžernons ir gana gudrs, lai dotos uz rezerves izeju.
“Skrien!” es dzirdēju pats savu balsi. “Ir vēl otras durvis!”
“Viņš ir izmucis pa otrām durvīm!” kāds piebalsoja.
“Ķeriet! Ķeriet!” lūdzās Neimars.
Viss bars izmetās no lielās zāles, un sākās lieliskas medības, kuras vadīja Aldžernons, visiem pa priekšu jozdams pa rūsgano gaiteņa paklāju. Apakš Ludviķa XIV stila galdiem, apkārt palmu podiem, augšā pa kāpnēm, gar stūriem, lejā pa kāpnēm, galvenajā vestibilā, pa ceļam piepulcējot arvien jaunus dalībniekus. Kā viņi visi skraidīja pa vestibilu, dzīdamies pakaļ baltai pelei, kas bija gudrāka par lielo vairumu ķērēju, - neko tik smieklīgu sen nebiju redzējis.
“Jā, smejies, smejies!” uzšņāca Neimars, gandrīz ieskrējis man krūtīs, “bet, ja mēs viņu neatradīsim, nav skaidrs, kas notiks ar visu eksperimentu!”
Es tēloju, ka meklēju Aldžernonu zem atkritumu urnas.
“Zināt ko?” es viņam teicu. “Jūs esat kļūdījušies. Un pēc šīs dienas tam varbūt vispār vairs nebūs nekādas nozīmes.”
Pēc dažām sekundēm kāds pusducis sieviešu izmetās no dāmistabas, spiegdamas un drudžaini žņaudzīdamas svārkus ap stilbiem.