“Viņš ir tur!” kāds iekliedzās. Taču dzinējus uz brīdi apturēja ugunīgie burti Dāmas. Es pirmais šķērsoju neredzamo barjeru un iegāju pa svētnīcas vārtiem.
Aldžernons tupēja uz izlietnes un skatījās spogulī.
“Nāc!” es teicu. “Mēs abi no viņiem aizlaidīsimies.”
Viņš ļāva, lai viņu paņemu un ielieku kabatā. “Sēdi klusiņām, es tev pateikšu, kad viss būs cauri.”
Pa durvīm ielauzās pārējie, izskatīdamies vainīgi, it kā gaidītu, ka te viņus spiegdamas sagaidīs kailas sievietes. Viņi metās pārmeklēt tualetes, un, iedams ārā, es dzirdēju Bērtu sakām: “Ventilatorā ir caurums. Varbūt viņš izmucis pa turieni.”
“Paskatieties, uz kurieni tas ved,” teica Stross.
“Ejiet uz otro stāvu!” Neimars, vicinādams rokas, komandēja Strosu. “Es nokāpšu pagrabā.”
Viss bars izdrāzās no dāmistabas un pašķīrās. Es kopā ar Strosa vienību devos uz otro stāvu, kur viņi pūlējās tikt skaidrībā, kurp ved ventilatora šahta. Kad Stross un Vaits ar pusduci sekotāju nogriezās pa labi B gaitenī, es devos pa kreisi C gaitenī, iekāpu liftā un atgriezos savā istabā.
Aizvēris durvis, vieglītēm uzsitu pa kabatu. No tās parādījās sārts purniņš un balta, pūkaina galviņa, kas grozīdamās skatījās apkārt.
“Es tikai savākšu mantas,” teicu, “un tad mēs abi dosimies prom - divi pašaudzēti ģēniji laidīsies lapās.” Izsaucu izsūtāmo zēnu, kurš aiznesa somas un magnetofonu uz taksometru, samaksāju rēķinu un pa grozāmajām durvīm izsoļoju ārā ar visu meklējamo objektu, kurš ērti sēdēja manā kabatā. Lidmašīnas biļete atpakaļ uz Ņujorku man bija, vajadzēja tikai nomainīt datumu.
Esmu nolēmis neatgriezties mājās, bet uz pāris dienām apmesties kādā viesnīcā. Tā būs mūsu bāzes nometne, kamēr es atradīšu mēbelētu dzīvokli kaut kur pilsētas centrā. Man gribējās būt netālu no Taimskvēra.
To visu izstāstījis, es jūtos daudz labāk - tas pat ir drusciņ muļķīgi. īsti nezinu, kāpēc es tā satrakojos un kāpēc tagad sēžu lidmašīnā un dodos atpakaļ uz Ņujorku kopā ar Aldžernonu, kas kurpju kastē tup zem mana sēdekļa. Nedrīkstu zaudēt galvu. Varbūt tā kļūda nenozīmē neko dramatisku. Vienkārši viss nav tik skaidrs un gaišs, kā uzskata Neimars. Bet ko lai es tagad daru? Vispirms jāapciemo vecāki. Cik drīz vien iespējams. Varbūt man ir daudz mazāk laika, nekā biju domājis...
ATSKAITE NR. 14
15. jūnijs
Vakar ziņas par mūsu bēgšanu nonāca laikrakstos, un dzeltenajai presei bija lielu lielie prieki. Daily Press otrajā lappusē nopublicēja manu fotogrāfiju no veciem laikiem un zīmējumu, kurā bija redzama balta pele. Virsraksts skanēja šādi: Ģeniālais kretīns un pele aptrūkuši. Tālāk tika citēti Neimars un Stross, kuri apgalvoja, ka es pēdējā laikā esmu dzīvojis ārkārtīgi lielā psiholoģiskā spriedzē un neapšaubāmi drīz atgriezīšos. Viņi piesolīja piecsimt dolāru lielu atlīdzību par Aldžernonu - kur nu, tas, ka mēs abi esam kopā, viņiem ne prātā nevarēja ienākt.
Atšķīris piekto lappusi, lai izlasītu raksta turpinājumu, apstulbu: tur bija manas mātes un māsas fotogrāfija. Kāds žurnālists bija pacenties.
ĢENIĀLĀ KRETĪNA ATRAŠANĀS VIETA MĀSAI NAV ZINĀMA (speciāli Daily Press)
Bruklina, Ņujorka, 14. jūnijs. Mis Norma Gordona, kas kopā ar savu māti Rozu Gordonu dzīvo Bruklinā, Mārksstrītā 4136, noliedz, ka viņai būtu kaut kas zināms par viņas brāļa atrašanās vietu. “Pagājuši vairāk nekā septiņpadsmit gadi,
kopš mēs neesam viņu redzējušas vai saņēmušas no viņa kādu ziņu,” sacīja mis Gordona.
Kā apgalvo mis Gordona, viņa uzskatījusi brāli par mirušu līdz pērnā gada martam, kad Bīkmenas Universitātes Psiholoģijas fakultātes dekāns vērsies pie viņas, lūgdams atļauju Čārliju izmantot eksperimentā.
“Māte man teica, ka viņš nogādāts Vorenā (Vorenas patversmē un palīgskolā, kas atrodas Vorenā, Longailendas salā),” izteicās mis Gordona, “un tur pēc dažiem gadiem nomiris. Man nebija ne jausmas, ka viņš joprojām ir dzivs.”
Mis Gordona lūdza, lai visi, kam ir kāda informācija par viņas brāļa atrašanās vietu, sazinātos ar tuviniekiem raksta sākumā minētajā adresē.
Čārlija Gordona tēvs Metjū Gordons nedzīvo kopā ar sievu un meitu; viņam pieder frizētava Bronksā.
Labu brīdi, neko neredzēdams, lūkojos uz raksta rindiņām, bet pēc tam atkal uz fotogrāfiju. Ko lai es par viņām saku?
Rozas seju gandrīz neatceros. Lai gan šī fotogrāfija ir jauna un kvalitatīva, es viņu joprojām redzu caur bērnības migliņu. Es viņu pazinu un reizē nepazinu. Ja mēs uz ielas nāktu viens otram pretī, es viņu nebūtu sazīmējis, taču tagad, zinādams, ka viņa ir mana māte, spēju saskatīt pat tikko manāmas iezīmes - jā!
Kalsna seja. Ļoti asi iezīmēti vaibsti. Smails deguns un zods. Daudz netrūka, un es spētu saklausīt viņas čivināšanu un spiedzienus. Mati savilkti mezglā, nežēlīgi ciešā. Urbjas manī ar tumšajām acīm. Es gribēju, lai viņa mani apkampj un apliecina, ka esmu labs zēns, bet reizē vēlējos pagriezties prom, lai nedabūtu pļauku. Skatoties uz viņas fotogrāfiju, sāku drebēt pie visām miesām.
Un Norma - tikpat kalsna. Vaibsti nav tik asi, skaista, bet ļoti līdzīga mātei. Mati krīt līdz pleciem, un tādēļ viņa izskatās maigāka. Viņas sēž dzīvojamā istabā uz dīvāna.
Briesmīgās atmiņas manī atmodināja Rozas seja. Viņa man bija divi dažādi cilvēki, un es nekad nezināju, kas viņa šoreiz būs. Varbūt citiem viņa ļāva to nomanīt ar žestu, ar sarauktu uzaci, sagrumbotu pieri - māsa šīs pazīmes pazina un, kad māti pārņēma dusmas, nekad nebija tuvumā, turpretim mani vētra vienmēr pārsteidza negaidīti. Es skrēju pie viņas pēc mierinājuma, bet pār mani nāca viņas bardzība.
Turpretim citreiz bija mīļums un apskāvieni kā silta vanna, rokas glāstīja manus matus un pieri, un šie vārdi, kas bija izcirsti virs manas bērnības katedrāles:
Viņš ir tāds pats kā visi bērni.
Viņš ir labs zēns.
Fotogrāfija man acu priekšā izplūst, un es redzu, kā toreiz bija, redzu, kā mēs ar tēvu esam noliekušies pār šūpulīti. Viņš tur mani aiz rokas un saka: “Tā ir tava māsiņa. Nedrīkst viņu aiztikt, jo viņa ir ļoti maza, bet viņa paaugsies, un tad tev būs, ar ko spēlēties.”
Turpat blakus ir māte lielajā gultā, bāla un uzblīdusi, rokas ļengani izstiepusi uz pārklāja ar orhideju rakstu. Viņa bažīgi paceļ galvu: “Pieskati viņu, Met...”
Tas bija pirms tam, kad viņas izturēšanās sāka mainīties, un tagad es saprotu, ka toreiz viņa vēl nevarēja zināt, kāda būs Norma - tāda pati kā es vai citāda. Vēlāk, kad māte bija pārliecinājusies, ka viņas lūgšanas ir uzklausītas un visas pazīmes liecina, ka Norma attīstās normāli, tad gan viņas balss skanēja citādi. Ne tikai balss - viņas pieskārieni, viņas skatiens, viņas stāja - viss pārvērtās.
It kā magnētiskie poli būtu samainījušies vietām un tur, kur agrāk bija pievilkšana, tagad būtu atgrūšana. Tagad es redzu, ka Norma toreiz mūsu dārzā kļuva par ziedu, bet es biju nezāle, man bija atļauts eksistēt tikai tur, kur nebiju redzams, ēnā un tumšos kaktos.
Skatīdamies uz viņas seju avīzē, es viņu piepeši ienīdu. Būtu bijis labāk, ja viņa nebūtu klausījusies ārstos, skolotājos un visos pārējos, kuri tik cītīgi pūlējās viņai iegalvot, ka es esmu idiots, un viņa noticēja, viņa novērsās un veltīja man mazāk mīlestības, lai gan man tās vajadzēja vairāk.