Kāds no tā būtu labums, ja es pie viņas tagad aiziešu? Ko viņa spēs par mani pateikt? Un tomēr mani moka ziņkārība. Kā viņa reaģēs?
Aiziet pie viņas un atgriezties pagātnē, lai uzzinātu, kas es biju? Vai labāk viņu aizmirst? Vai pagātni vajag zināt? Kāpēc man ir tik svarīgi viņai pateikt: “Mammu, paskaties uz mani! Es vairs neesmu kretīns. Es esmu normāls. Pat vēl labāk - es esmu ģēnijs!”
Kaut arī cenšos par viņu nedomāt, atmiņas lien ārā no pagātnes un sagandē tagadni. Vēl viena aina - kad es jau biju daudz vecāks.
Strīds.
Čārlijs guļ gultā, cieši satinies segā. Istaba ir tumša, tikai šaura dzeltenas gaismas švīka no vaļā atstātajām durvīm ielaužas tumsā un savieno abas pasaules. Un viņš dzird - kas par to, ka nesaprot, viņš visu jūt, jo šis spal-gums balsīs parādās tad, kad tie runā par viņu. Ar katru dienu arvien vairāk un vairāk viņš noskārš, ka šis tonis ir saistīts ar nejaukajām grimasēm, kad tie runā par viņu.
Viņš jau bija gandrīz aizmidzis, kad klusās balsis, kas pie viņa nokļuva pa gaismas laipu, kļuva asas un skaļas - viņa mātes balss draudīgi spalga kā sievietei, kas pieradusi panākt savu ar histēriju. “Viņš jāsūta prom! Es negribu, lai viņš te dzīvo kopā ar maziņo! Piezvani dakterim Portmenam un pasaki, ka mēs gribam atdot Čārliju Vorenas patversmē!”
Tēva balss ir noteikta, mierīga: “Tu taču zini, ka Čārlijs viņai pāri nedarīs. Viņa jau ir tik liela, ka viņai nekas ļauns nevar notikt.”
“Kā tu to vari zināt? Varbūt bērnam ir kaitīgi augt kopā ar... ja mājās ir tāds kā viņš.”
“Dakteris Portmens teica...”
“Portmens teica! Portmens teica! Man vienalga, ko viņš teica! Padomā, kā viņa jutīsies, ja viņai būs tāds brālis! Es biju muļķe, kad visus šos gadus mēģināju noticēt, ka viņš izaugs un būs tāds pats kā citi bērni. Jā, es biju muļķe! Viņam pašam būs labāk, ja mēs viņu aizsūtīsim prom.”
“Tagad, kad tev ir Norma, tu esi nolēmusi, ka Čārliju tu vairs negribi...”
“Domā, man ir viegli? Kāpēc tu visu padari vēl grūtāku? Visus šos gadus visi man teica, ka viņš jāatdod prom. Tā arī vajadzēja darīt. Jāatdod viņš prom. Varbūt patversmē, kur viņam apkārt būs tādi paši, no viņa kaut kas iznāks. Es vairs nezinu, kas ir pareizi un kas nepareizi. Bet es zinu, ka mana meitiņa viņam netiks upurēta.”
Kaut ari Čārlijs nesaprot, par ko viņi runā, viņam ir bail un viņš saraujas maziņš. Zēns guļ, atvērtām acīm pūlēdamies izlauzties cauri šai tumsai, kas viņu apņem.
Tagad, viņu redzēdams, es saprotu, ka patiesībā viņš nav pārbijies - viņš tikai atkāpjas: tā putni un vāveres neviļus, instinktīvi pamūk tālāk no barotāja straujās rokas. Kā mirdzoša vīzija atkal parādās gaismas švīka atvērtajās durvīs. Redzot Čārliju sarāvušos čokurā zem segas, man gribas viņu mierināt, teikt, ka viņš nav vainīgs, ka nav viņa spēkos panākt, lai māte pret viņu atkal izturas tāpat kā pirms māsas piedzimšanas. Tur, zem segas, Čārlijs nesaprot, ko viņi saka, bet tagad... tas ir neizturami. Kaut es varētu nokļūt savu atmiņu pagātnē, tad gan viņa redzētu, cik ļoti nodarīja man pāri.
Nē, pagaidām es pie viņas neiešu. Vispirms man pašam ar to jātiek galā.
Par laimi, ieradies Ņujorkā, es drošības pēc uzreiz izņēmu no bankas visus savus noguldījumus. Ar astoņsimt astoņdesmit sešiem dolāriem ilgi nevarēs izvilkt, bet kādam laikam pietiks, un tikmēr es sapratīšu, ko iesākt.
Esmu apmeties viesnīcā “Kemdena” Četrdesmit pirmajā ielā, viena kvartāla attālumā no Taimskvēra. Ņujorka! Cik daudz es par to biju lasījis! Gotema... verdošais tīģelis... Bagdāde pie Hudzonas... Gaismas un raibuma pilsēta... Neticami - visu mūžu biju dzīvojis un strādājis tikai dažu metro pieturu attālumā no Taimskvēra, bet pašā laukumā pabijis vienu vienīgu reizi - kopā ar Alisi.
Tik ļoti gribas viņai piezvanīt. Vairākas reizes ņēmu klausuli un atkal liku nost. Es nedrīkstu ar viņu tikties.
Kaut kā jānoformulē daudzās juceklīgās domas. Es sev iegalvoju, ka vienkārši vajag visu ierakstīt, tad nekas neies zudumā: viss tiks saglabāts zinātnei. Lai jau viņi pagaidām padzīvo tumsībā; es tumsībā dzīvoju vairāk nekā trīsdesmit gadu. Taču esmu noguris. Vakar lidmašīnā neizdevās aizmigt, un tagad acis pašas līp ciet. Rīt turpināšu no šīs pašas vietas.
16. jūnijs
Piezvanīju Alisei, bet noliku klausuli, nesagaidījis atbildi.
Šodien atradu mēbelētu dzīvokli. Deviņdesmit pieci dolāri mēnesī - tas ir vairāk, nekā biju plānojis, taču nams atrodas Četrdesmit trešās ielas un Desmitās avēnijas stūrī, un līdz bibliotēkai ir desmit minūšu gājiens: es varēšu arī turpmāk lasīt un mācīties. Dzīvoklis ir ceturtajā stāvā, četras istabas, un tajā ir nomātas klavieres. Saimniece teica, ka tuvākajās dienās nomas darbinieki tās aizvedīs, bet varbūt tikmēr paspēšu iemācīties spēlēt.
Aldžernons ir patīkams biedrs. Kad es ēdu, viņš sēž uz mazā galdiņa. Viņam garšo ūdenskliņģeri, un šodien, kad mēs televīzijā skatījāmies beisbolu, viņš pagaršoja malciņu alus. Man liekas, viņš juta līdzi Yankees.
Es izvākšu no otras guļamistabas lielāko daļu mēbeļu, un tad tā būs Aldžernona istaba. Grasos viņam uztaisīt trīsdimensiju labirintu no plastmasas gabaliem, kurus centrā var dabūt par lētu naudu. Gribu, lai viņš apgūst dažus sarežģītākus labirinta variantus, arī viņam vajag vingrināties. Bet jāizdomā kāda cita motivācija, nevis ēdamais. Noteikti ir vēl citas balvas, kas viņu varētu pamudināt risināt uzdevumus.
Dzīvodams viens, es varu lasīt un domāt. Atkal izlaužas atmiņas, un es varu no jauna atklāt savu pagātni, izdibināt, kas es patiesībā esmu. Ja šī lieta labi nebeigsies, vismaz tas man būs bijis.
19. jūnijs
Iepazinos ar Feju Lilmenu - kaimiņieni, kas dzīvo vestibila otrā pusē. Atgriezos mājās ar pilnu klēpi pārtikas produktu un atklāju, ka esmu aizmirsis atslēgas, bet tad atcerējos, ka ugunsdzēsēju kāpnes pie manas dzīvojamās istabas loga ved gar dzīvokli, kas atrodas tieši iepretim.
Tur skaļi dārdēja radio, tādēļ es pieklauvēju - vispirms klusi, pēc tam skaļāk.
“Iekšā! Durvis nav aizslēgtas!”
Es pavēru durvis un sastingu, jo tur pie molberta ar otu rokā stāvēja slaika gaišmate rozā krūšturī un biksītēs.
“Piedošanu!” es izdvesu un aizvēru durvis. Tad no vestibila saucu: “Es esmu jūsu kaimiņš no pretējām durvīm. Aizmirsu atslēgu un gribēju izrāpties uz ugunsdzēsēju kāpnēm, lai tiktu iekšā pa logu.”
Durvis atsprāga, un viņa stāvēja manā priekšā, joprojām tāpat apakšveļā, katrā rokā turēdama pa otai un iespiedusi dūres sānos.
“Vai tu nedzirdēji? Es teicu - iekšā!” Viņa ieaicināja mani dzīvoklī, pastumdama malā atkritumiem piekrautu papes kasti. “Sitām drazām vienkārši pārkāp pāri!” Viņa laikam bija aizmirsusi - vai nebija aptvērusi -, ka nav apģērbusies, un es nezināju, kur likt acis. Centos skatīties viņai garām, raudzīties uz sienām, uz griestiem -jebkur, tikai ne uz viņu.
Dzīvoklī valdīja baiga nekārtība. Desmitiem salokāmu galdiņu no vienas vietas nokrauti ar sažņaudzītām krāsu tūbiņām, lielākoties apkaltušām kā sažuvušas čūskas, bet daža laba vēl bija dzīva un pilināja krāsu lentes. Visur mētājās tūbiņas, otas, burkas, lupatas, rāmju un audeklu daļas. Gaisā vējoja blīvs smārds, ko radīja krāsa, linsēklu eļļa un terpentīns - pēc brīža samanīju ari netveramo veca alus aromu. Uz trim mīkstiem krēsliem un zaļa, noskranduša dīvāna bija milzīgas drēbju kaudzes, visa grīda bija piemētāta ar kurpēm, zeķēm un apakšveļas gabaliem, it kā viņa būtu paradusi izģērbties, staigādama šurpu turpu. Visu klāja plāna putekļu kārta.