“Tātad tu esi tas misters Gordons,” viņa teica, mani nopētīdama no galvas līdz kājām. “Jau kopš tu te ievācies, man briesmīgi gribējās tevi apskatīt. Sēdies!” Novākusi no viena krēsla drēbju kaudzi, viņa to nosvieda uz pārapdzīvotā dīvāna. “Ak tad beidzot nolēmi apciemot kaimiņus. Kaut ko dzersi?”
“Tu esi māksliniece,” es nobubināju, neko labāku nespēdams pateikt. Mani uztrauca doma, ka viņa kuru katru brīdi atjēgsies, ka ir puskaila, un tad kliegs un metīsies uz guļamistabu. Lai uz viņu neblenztu, skatījos apkārt - visur kur, tikai ne uz viņu.
“Tumšo alu vai gaišo? Nekā cita man šobrīd nav, vēl vienīgi šerijs kulinārām vajadzībām. Tu taču negribēsi šeriju kulinārām vajadzībām, ko?”
“Man jāiet,” es beidzot biju saņēmies un neatrāvu skatienu no dzimumzīmītes viņas zoda kreisajā pusē. “Es aizmirsu atslēgas dzīvoklī. Gribēju tikt iekšā pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Tās iet gar tavu logu.”
“Katrā laikā!” viņa iedrošināja. “Šīs draņķa patentslē-dzenes ir tīrais murgs. Pirmajā nedēļā, kad es sāku te dzīvot, man trīs reizes atslēga palika iekšā - un vienreiz es dabūju pusstundu stāvēt vestibilā pilnīgi kaila. Izgāju paņemt pienu, un tās nolāpītās durvis aizcirtās. Tad es to nolāpīto slēdzeni norāvu nost, un kopš tā laika man durvis stāv vaļā.”
Es laikam savilku uzacis, jo viņa sāka smieties.
“Nu, tu taču pats redzi, kā ar tām stulbajām slēdzenēm ir. Viņas aizcērtas, un tu paliec ārā, toties sargāt jau nu gan viņas necik daudz nesargā! Pērn šajā nolāpītajā namā bija piecpadsmit ielaušanās gadījumi, visi kā viens -aizslēgtos dzīvokļos. Šeit neviens nav lauzies iekšā, kaut arī durvis visu laiku ir vaļā. Bet nu, arī kaut ko zogamu te būtu pagrūti atrast.”
Viņa atkal uzstājīgi aicināja, lai es kopā ar viņu iedzeru kādu alu, un es piekritu. Kamēr viņa bija virtuvē, vēlreiz pārlaidu skatienu istabai. Pirmīt nebiju pamanījis, ka pie sienas man aiz muguras nekā nav - visas mēbeles bija nostumtas malā vai sabīdītas istabas vidū, un siena (apmetums bija noplēsts, atsedzot mūri) kalpoja kā mākslas galerija. Gleznas bija sakārtas cita pie citas līdz pašiem griestiem, vēl krietni daudzas bija atbalstītas uz grīdas. Tur bija vairāki pašportreti, tostarp divi akti. Glezna, pie kuras viņa bija strādājusi, kad es ienācu - tā, kas stāvēja uz molberta -, bija akts pusaugumā, viņas mati tajā bija izlaisti (ne tādi, kā tagad, gaišās bizes apvītas ap galvu kā kronis) un krita pā pleciem, dažas garās cirtas vijās starp krūtīm. Savas krūtis viņa bija uzgleznojusi paslietas un stingras, galiņi bija koši, nedabīgi sarkani. Dzirdēdams viņu nākam atpakaļ ar alu, es, paklupdams pār dažām grāmatām, žigli uzgriezu molbertam muguru un tēloju, ka pētu nelielu rudens ainavu, kas bija piekārta pie sienas.
Atvieglots redzēju, ka viņa bija uzvilkusi plānus, noplīsušus rītasvārkus - tiem bija caurumi visur, kur nevajag, bet tas bija tīrais sīkums, - tagad es pirmo reizi varēju neslapstoties uz viņu paskatīties. Gluži skaistule viņa nebija, zilo acu un moži uzrauktā degunteļa dēļ mazliet atgādināja kaķi, vienīgi kustības bija sparīgas un atlētiskas. Trīsdesmit pieci gadi, slaida un labi veidota. Nolikusi alus skārdenes uz koka grīdas, viņa nometās turpat blakus dīvāna priekšā un ar mājienu aicināja mani darīt tāpat.
“Manuprāt, uz grīdas ir ērtāk nekā uz krēsla,” viņa teica, iedzērusi malku alus. “Kā tev liekas?”
Teicu, ka neesmu par to domājis, un viņa sāka smieties un paziņoja, ka man esot godīga seja. Viņai gribējās pastāstīt par sevi. Viņa turoties tālāk no Griničvilidžas, jo tur viņa nevis gleznotu, bet augām dienām dirnētu bāros un kafejnīcās. “Tad jau labāk šeit, te vismaz nav viltvāržu un diletantu. Te es varu darīt, ko gribu, un neviens nestaigā apkārt un nevīpsnā. Tu taču neesi no vīpsnātājiem, ko?”
Paraustīju plecus, cenzdamies nepievērst uzmanību tam, ka manas bikses un rokas jau ir vienos putekļos. “Gan jau mēs katrs par kaut ko vīpsnājam. Tu pati taču vīpsnā par viltvāržiem un diletantiem.”
Pēc kāda brīža sacīju, ka laikam došos uz savu dzīvokli. Viņa pastūma nost no loga grāmatu kaudzi - un es pārkāpu pāri avīzēm un lielām turzām, kas bija pilnas ar alus pudelēm. “Kādudien,” viņa nopūtās, “es tās aiznesīšu nodot.”
Uzrāpos uz palodzes un izlīdu uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Dabūjis vaļā savu logu, atgriezos pēc turzām ar pirkumiem, taču, kad grasījos pateikties un atvadīties, viņa izkāpa man līdzi uz ugunsdzēsēju kāpnēm.
“Paskatīsimies, kā tu dzīvo! Es tur nekad neesmu bijusi. Pirms tevis tur mitinājās tās divas vecās Vāgnerītes, tās man neteica ne labrīt, ne sveiki.”
Viņa ierāpās man pakaļ pa logu un apsēdās uz palodzes.
“Nāc iekšā!” es aicināju, nolikdams iepirkumus uz galda. “Alus man nav, bet es varu tev uzvārīt kafiju.” Taču viņa skatījās man garām, neticīgi iepletusi acis.
“Ak debess! Nekad neesmu redzējusi tik kārtīgu dzīvokli! Kuram varētu ienākt prātā, ka vientuļam vīrietim mājās būs tāda kārtība?”
“Agrāk es tāds nebiju,” atvainodamies atbildēju. “Tikai tagad, kad te ievācos. Viss bija kārtīgs, un man par varēm gribējās, lai tā arī paliek. Šobrīd mani kaitina, ja kaut kas nestāv savā vietā.”
Viņa nokāpa no palodzes un devās izpētīt dzīvokli. “Ei,” viņa piepeši iejautājās, “tev patīk dejot? Ak...” viņa izpleta rokas un, dungodama kaut kādu latīņame-rikāņu meldiju, izdejoja sarežģītu soli. “Pasaki man, ka tu proti dejot, un es būšu pagalam!”
“Tikai fokstrotu,” es atteicu, “un arī ne pārāk labi.” Viņa paraustīja plecus.
“Man nenormāli patīk dejot, bet es nekad neesmu sastapusi nevienu, kas man patiktu un būtu labs dejotājs. Dažreiz es uzcērtos un dodos uz centru, uz Stardust deju zāli. Vīrieši, kas tur apgrozās, parasti ir diezgan murgaini, bet dejot viņi prot.”
Viņa nopūtās un skatījās apkārt.
“Es tev pateikšu, kas man nepatīk tik nolāpīti kārtīgā dzīvoklī. Zini, es tomēr esmu māksliniece... tās taisnās līnijas man krīt uz nerviem. Visas šīs sienas, grīdas, stūri, kas atgādina zārkus... Lai tās kastes netraucētu, man vajag iedzert. Tad visas līnijas kļūst viļņotas un šūpīgas, un tā man visa pasaule jau patīk daudz labāk. Kad viss ir tāds taisns un sarindots, es kļūstu slima. UfF! Lai te dzīvotu, man visu laiku vajadzētu būt vieglā žvingulī.”
Viņa pēkšņi apcirtās un nostājās man tieši pretim.
“Paklau, vai tu varētu man aizdot piecīti līdz divdesmitajam? Tad pienāks mans alimentu čeks. Parasti es tik tālu nenodzīvojos, bet pirms nedēļas man bija nelielas ziepes.”
Iekams paspēju atbildēt, viņa iespiegusies metās pie klavierēm, kas stāvēja stūrī.
“Es kādreiz spēlēju klavieres! Dažas reizes dzirdēju, kā tu te plinkšķini, un es sev teicu: tam čalim nu gan sanāk! Tādēļ jau es gribēju ar tevi iepazīties jau tad, kad vēl nebiju tevi redzējusi. Nolāpīts, man tik ilgi nav iznācis spēlēt!” Viņa sāka kaut ko klimperēt, bet es devos uz virtuvi vārīt kafiju.
“Droši vari nākt un spēlēt, kad vien tev gribas,” es teicu. Pats nezinu, kāpēc pēkšņi tik dāsni piedāvāju savu dzīvokli, taču viņā bija kaut kas tāds, kas paģērēja pilnīgu nesavtību. “Durvis es pagaidām vēl pieslēdzu, bet logs ir vaļā. Ja manis nav mājās, tu mierīgi vari ierasties pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Tev kafiju ar cukuru un pienu?”