Viņa neatbildēja, un es atgriezos dzīvojamā istabā. Viņas tur nebija, un es jau gribēju doties uz loga pusi, kad piepeši viņas balss atskanēja no Aldžernona istabas.
“Ei, kas tas?” viņa pētīja manu trīsdimensionālo plastmasas labirintu. Apskatījusi to no visām pusēm, atkal iespiedzās. “Modernā tēlniecība! Vienas vienīgas kastes un taisnas līnijas!”
“Tas ir tāds labirints,” es paskaidroju. “Sarežģīts tre-niņrīks Aldžernonam.”
Bet viņa sajūsmināta staigāja tam apkārt. “Modernās mākslas muzejs būs traks aiz priekiem!”
“Tā nav skulptūra,” es vēlreiz skaidroju. Atvēru durtiņas, aiz kurām atradās Aldžernona būris, un ielaidu viņu labirintā.
“Ak Dievs!” viņa nočukstēja. “Skulptūra ar dzīvu elementu! Čārlij, nekas tik ģeniāls nav redzēts jau kopš krāmmākslas un bundžārta!”
Es pūlējos viņai kaut ko ieskaidrot, taču viņa ietiepīgi apgalvoja, ka mans dzīvais elements ieies tēlniecības vēsturē. Tikai pēc brīža, pamanījis viņas draiskajās acīs smieklus, apjēdzu, ka viņa mani ķircina. “Tā varētu būt pašatražojoša māksla,” viņa nerimās, “mākslas mīļotājs varētu radoši piedalīties. Ievies vēl vienu peli, un, kad piedzims pelēni, vienmēr vienu paturi: tā dzīvais elements tiks reproducēts. Tavs mākslas darbs kļūst nemirstīgs, un smalkajās aprindās visi gribēs tādu nopirkt, lai būtu, par ko parunāt. Kā tu taisies to nosaukt?”
“Labi jau, labi,” es nopūtos. “Es padodos...”
“Nē!” viņa spurca, ar pirksta galu sizdama pa plastmasas kupolu, kurā Aldžernons bija atradis ceļu uz mērķi. “”Es padodos” - tas ir pārāk banāli. Labāk, piemēram, tā: “Dzīve ir tikai labirintu kaste”?”
“Tu nu gan esi dulna!”
“Kā tad!” viņa apcirtās un pakniksēja. “Es visu laiku gaidīju, kad tu beidzot to pamanīsi.”
Tobrīd kafija pārvārījās.
Izdzērusi savu krūzi līdz pusei, viņa noelsās un paziņoja, ka esot jāskrien, jo pirms pusstundas bijis norunāts randiņš ar vīrieti, kuru viņa sastapusi izstādē.
“Tu gribēji drusku aizņemties,” es teicu. Viņa parakņājās manā puspavērtajā kabatas portfelī un izvilka piecu dolāru banknoti.
“Līdz jaunnedēļai,” viņa teica, “tad es dabūšu savu čeku. Miljonreiz paldies!”
Viņa saņurcīja naudaszīmi, pameta Aldžernonam gaisa skūpstu un, iekams biju paspējis atvērt muti, jau bija izlīdusi uz ugunsdzēsēju kāpnēm un nozudusi. Es stāvēju kā muļķis un noskatījos viņai pakaļ.
Sasodīts, cik pievilcīga. Pārpilna dzīvības un aizrautības. Viņas balss, viņas acis - viss viņā vilina. Un dzīvo turpat aiz loga, ugunsdzēsēju kāpņu attālumā.
20. jūnijs
Varbūt man nevajadzēja iet pie Meta tik drīz; vai varbūt vispār nevajadzēja pie viņa iet. Nezinu. Galu galā nekas nav tā, kā esmu iedomājies. Zinot, ka Mets ir kaut kur Bronksā atvēris frizētavu, viņu atrast bija vieglāk par vieglu. Man prātā bija palicis, ka agrāk viņš bija komivojažieris kādā Ņujorkas frizieru piederumu kompānijā. Tā es atradu “Ņujorkas Frizieru Piederumus”, un viņu kantorgrāmatās bija minēts “Gordona salons” Bronksā, Ventvortstritā.
Mets bieži tika runājis par to, kā viņam gribētos pašam savu frizētavu. Cik ļoti viņam derdzās tirgošanās! Kā viņi par to plēsās! Roza brēca, ka komivojažieris vismaz ir cienījams darbs, turpretim frizieri par vīru viņa nemūžam necietīšot. Mī un žē, kā Mārgareta Finneja zvaigāšot par “friziera sieviņu”! Un ko teiks Loisa Meinere, kuras vīrs strādā apdrošināšanas firmā par pretenziju izmeklētāju? Tai nu gan būs deguns gaisā!
Visus tos gadus, ko Mets staigāja apkārt, tirgodams frizierrīkus, diendienā ienīzdams šo darbu (jo vairāk pēc tam, kad kino bija redzējis Komivojažiera nāvi), viņš sapņoja par to, ka reiz būs pats sev saimnieks. Šī doma viņam bija prātā ik reizi, kad viņš runāja par naudas taupīšanu un pagrabā grieza man matus. Un grieza labi, viņš pats lielījās, daudz labāk, nekā apgrieztu tajā lētajā Skeilzavēnijas frizētavā. Pamezdams Rozu, viņš pameta ari tirgošanos, un es viņu par to apbrīnoju.
Doma, ka viņu satikšu, mani saviļņoja. Mets man bija palicis sirsnīgā piemiņā. Viņš bija gatavs mani pieņemt tādu, kāds es biju. Viņš mani aizstāvēja. Pirms Normas -tajās reizēs, kad viņi neplēsās par naudu vai par to, ko padomās kaimiņi, viņš vienmēr uzstāja: liec to bērnu mierā, nespied viņu darīt to, ko dara citi bērni. Un pēc Normas: arī viņam ir tiesības dzīvot savu dzīvi, kaut arī viņš nav tāds kā citi bērni. Nespēju vien sagaidīt, kad ieraudzīšu, kādu seju viņš rādīs. Viņš bija viens no nedaudzajiem, kuriem man gribējās visu izstāstīt.
Ventvortstritā bija Bronksas noplukušajā galā. Gandrīz visiem veikaliem skatlogos bija zīmes “Izīrē”, pārējie vienkārši bija ciet. Taču puskvartāla attālumā no autobusu pieturas bija svītrainā frizētavas zīme, kas atstarotajā gaismā laistījās kā ledene uz kociņa.
Salonā bija vienīgi pats frizieris, kurš lasīja avīzi, sēdēdams krēslā, kas atradās vistuvāk skatlogam. Kad viņš pacēla galvu, es uzreiz pazinu Metu - druknu, sarkaniem vaigiem, daudz vecāku un gandrīz plikpaurainu, ar sirmu matu joslu gar deniņiem, - taču tas tik un tā bija Mets. Ieraudzījis mani stāvam pie durvīm, viņš nometa žurnālu.
“Gaidīt nevajadzēs. Jūs esat nākamais.”
Es vilcinājos, un viņš mani pārprata.
“Parasti, mister, mēs tik vēlu nestrādājam. Viens no pastāvīgajiem klientiem bija pieteicies atnākt, bet tā arī neparādījās. Jau taisījos slēgt ciet. Jums paveicās, ka es apsēdos atpūtināt kājas. Labākais griezums un skūšana Bronksā.”
Es ļāvu, lai viņš mani ieaicina iekšā, un viņš sāka šaudīties, vākdams kopā šķēres, ķemmes un tīru dvieli.
“Viss ir higiēnisks, kā jūs pats redzat, un par lielāko daļu salonu šajā apkaimē to nevarētu sacīt. Apgriezt un noskūt?”
Es apsēdos krēslā. Neticami, ka viņš mani nepazīst, turpretim es uzreiz zināju, ka tas ir viņš. Tad sev atgādināju, ka viņš mani nav redzējis vairāk nekā piecpadsmit gadu un dažu pēdējo mēnešu laikā esmu ļoti mainījies. Apsedzis mani ar svītrainu dvieli, viņš spogulī pētīja manu seju un sarauca pieri: laikam tomēr kaut ko atminējās.
“Visu pēc kārtas,” sacīju, pamādams uz cenrādi. “Apgriezt, noskūt, šampūnu, “kalnu saulīti”...”
Viņš pārsteigts savilka uzacis.
“Man jātiekas ar cilvēku, ko sen neesmu redzējis,” es apgalvoju, “un gribu izskatīties pēc iespējas labāk.”
Viņš atkal grieza man matus - tas bija diezgan baigi. Pēc brīža, kad viņš tecināja nazi, man pārskrēja šermuļi. Noliecu galvu, paklausīdams viņa rokas vieglajam spiedienam, un jutu, kā asmens uzmanīgi skrāpē man kaklu. Aizvēru acis un gaidīju. Bija sajūta, ka atkal atrodos uz operāciju galda.
Mani kakla muskuļi savilkās mezglā un negaidot noraustījās. Asmens iecirtās tieši virs ādamābola.
“Ei!” viņš iekliedzās. “Jēziņ... mierīgi! Jūs pakustējāties. Paklau, es ļoti atvainojos.”
Viņš metās pie izlietnes samitrināt dvieli.
Skatījos spogulī uz koši sarkano burbuli un smalko lāšu stīdziņu, kas ritēja lejup man pa kaklu. Satraukts, visu laiku atvainodamies, viņš to apturēja, iekams asinis bija notecējušas līdz dvielim.
Raudzīdamies, kā viņš rosās - visai veikli, ņemot vērā viņa druknumu un smagnējību, - jutos vainīgs, ka viņu mānu. Gribējās kaut kā likt viņam noprast, kas es esmu, gribējās, lai viņš apliek roku man ap pleciem, lai mēs varam parunāt par tiem senajiem laikiem. Bet es sēdēju un ļāvu, lai viņš apstrādā brūci ar kodīgu pulveri.