Viņš klusēdams pabeidza mani skūt, tad pievilka klāt iedeguma lampu un uzlika man uz acīm vēsas, ar burvj-lazdas ziedūdeni piesūcinātas vates piciņas. Tur, šajā koš-sarkanajā iekšējā tumsā, es redzēju, kas notika tonakt, kad viņš mani aizveda prom no mājām...
Čārlijs blakus istabā guļ, taču pamostas no mātes spiedzieniem un kliedzieniem. Viņš jau ir iemanījies ķīviņu laikā gulēt - šajā mājā kaut kas tāds notiek katru dienu. Tomēr šonakt viņas histērija ir sevišķi briesmīga. Viņš iespiež galvu spilvenā un klausās.
“Es tur neko nevaru darīt! Viņam jāpazūd! Mums jādomā par meitu! Es negribu, lai viņa katru dienu nāk mājās raudādama, jo bērni par viņu smejas. Mēs nedrīkstam liegt viņai normālu dzīvi tādēļ vien, ka...”
“Ko tu gribi? Izlikt viņu uz ielas?”
“Aizsūtīt prom. Uz Vorenas palīgskolu!”
“Parunāsim par to no rīta.”
“Nē! Tu vienmēr tikai runā un runā, un nekad neko nedari. Es vairs ne dienu negribu viņu te redzēt. Viss, vairs nekādas stiepšanas garumā - šonakt pat.”
“Roza, attopies! Ir vēls, tagad neko nevar darīt. Tu kliedz tik skaļi, ka visi kaimiņi dzirdēs.”
“Man vienalga! Lai viņš aizvācas šovakar pat. Es vairs nespēju uz viņu skatīties.”
“Roza, nerunā muļķības. Ko tu dari?”
“Es tevi brīdinu. Aizvāc viņu no šejienes!”
“Liec nost nazi!”
“Es nepieļaušu, ka viņas dzīve tiek sabojāta.”
“Tu esi traka. Liec nost to nazi!”
“Kaut viņš labāk būtu miris! Viņš nemūžam nespēs dzīvot normālu dzīvi. Lai es viņu vairs...”
“Tev galīgi prātiņš samežģījies. Dieva dēļ, atjēdzies!” “Tad aizved viņu prom! Šovakar pat!”
“Labi. Es tagad viņu aizvedīšu pie Hermaņa, un rīt pamēģināsim noskaidrot, kā viņu var iedabūt Vorenas patversmē.”
Klusums. Es tumsā jūtu, kā visa māja nodreb, un tad atskan Meta balss, tā nav tik šausmīga.
“Es zinu, ko tev ar viņu ir vajadzējis pārdzīvot, un nepārmetu tev, ka tu baidies. Bet tu nedrīksti tā uzvesties. Es viņu aizvedīšu pie Hermaņa. Vai tad tu būsi apmierināta?”
“Neko citu es nemaz nelūdzu. Arī tavai meitai ir tiesības uz normālu dzīvi.”
Mets ienāk Čārlija istabā un apģērbj dēlu. Zēns nesaprot, kas notiek, taču viņam ir bail. Kad viņi iziet no istabas, Roza aizgriežas un neskatās. Varbūt viņa cenšas sev iegalvot, ka viņš jau ir pazudis no viņas dzīves, ka viņa vairs nav. Pa ceļam uz ārdurvīm Čārlijs uz virtuves galda redz garo tuteni, ar kuru viņa griež gaļu, un neapzināti nojauš, ka viņa ir gribējusi viņam nodarīt pāri. Roza ir gribējusi viņam kaut ko atņemt un iedot Normai.
Kad viņš atskatās, Roza ir paņēmusi drāniņu un grasās mazgāt virtuves izlietni...
Kad viss - griešana, skūšana, sauļošanās un tā tālāk -bija beidzies, es ļengani sēdēju krēslā, juzdamies viegls, gludens un tīrs. Mets noraisīja dvieli un pienāca klāt ar otru spoguli, lai varu apskatīt pakausi. Skatījos uz sevi lielajā spogulī skatāmies uz sevi mazajā spogulī, ko viņš turēja rokā tādā leņķī, ka radās dziļuma ilūzija: neskaitāmas telpas... kurās es skatos uz sevi... skatos uz sevi... skatos... uz sevi... skatos...
Kur? Kur esmu es?
Nospriedu viņam neteikt. Kas būs labāk, ja viņš zinās? Iešu prom, neatklādams, kas esmu. Tad atcerējos, ka gribēju, lai viņš zina. Viņam jāatzīst, ka esmu dzīvs, ka esmu pilnvērtīgs cilvēks. Vēlējos, lai rīt, apcirpdams un skūdams klientus, viņš lielīgi stāsta par savu dēlu. Tad tas viss būtu īsts. Ja viņš zinās, ka es esmu viņa dēls, tad es kaut kas būšu.
“Tagad, kad mana seja atkal ir tīra, jūs varbūt mani pazīsit?” bildu, piecēlies kājās, un gaidīju, ka viņš beidzot sapratīs.
Viņš savilka uzacis.
“Kas tad nu? Vai jūs mani āzējat?”
Es apgalvoju, ka nepavisam nejokoju un, ja viņš ieskatīsies uzmanīgāk un padomās, tad noteikti mani pazīs. Viņš paraustīja plecus un, uzgriezis man muguru, sāka likt pa vietām ķemmes un šķēres.
“Man nav laika minēt. Darba laiks ir beidzies. Nojums trīs piecdesmit.”
Ja nu viņš mani neatceras? Ja nu tas viss ir tikai tukšas fantāzijas? Viņš izstiepa roku pēc naudas, bet es pat nemēģināju izvilkt kabatas portfeli. Viņam mani jāatceras. Viņam mani jāpazīst.
Taču nē... protams, nē... juzdams, kā mutē uzrodas skāņums un delnas nosvīst, es nopratu, ka man tūlīt kļūs nelabi. Es negribēju, lai tas notiek viņa klātbūtnē. “Ē, jūs nejūtaties labi?”
“Viss kārtībā... tikai... tūlīt...” Klupšus iekritu vienā no hromētajiem krēsliem un salīku, tvarstīdams elpu, gaidīdams, kad galvā atgriezīsies asinis. Vēderā viss griezās. Ak Dievs, tikai nenoģībt, ne tagad. Es negribu viņa acīs kļūt smieklīgs.
“Ūdeni... glāzi ūdens, lūdzu...” Ne tik daudz dzeršanas pēc, vienkārši, lai viņš uz mani neskatītos. Tā tikai vēl trūka, lai pēc visiem šiem gadiem viņš redzētu mani šādu. Kad viņš atgriezās ar glāzi, jau jutos mazliet labāk.
“Ņemiet, padzerieties! Pasēdiet un atpūtieties. Tūlīt jau būs labāk.”
Kamēr dzēru, viņš uz mani skatījās, un es redzēju, kā viņam uzmācas pusaizmirstas atmiņas.
“Vai es tiešām jūs jau agrāk esmu redzējis?”
“Nē... Man jau ir labāk. Tūlīt celšos un iešu.”
Kā es varēju viņam pateikt? Ko lai es sacītu? Lūdzu, paskaties uz mani, es esmu Čārlijs, tavs dēls, no kura tu atteicies? Es tevi nevainoju, bet skaties, te es esmu, sadakterēts tā, ka labāk vairs nevar būt! Pārbaudi mani! Izjautā! Es protu divdesmit valodas, dzīvas un mirušas; matemātikā esmu izcilība un patlaban rakstu klavierkoncertu, kura dēļ mani pieminēs arī nākamās paaudzes.
Kā es varēju viņam pateikt?
Cik stulbi es te sēžu viņa frizētavā, gaidīdams, kad viņš man paglaudīs galvu un teiks “Malacis!”. Es gribēju viņa atzinību, tādu pašu platu gandarījuma smaidu, kāds viņa sejā parādījās, kad biju iemācījies saauklot kurpes un aizpogāt jaku. Biju atnācis, cerēdams to ieraudzīt viņa sejā, taču bija skaidrs, ka palikšu gribam.
“Varbūt man izsaukt ārstu?”
Es nebiju viņa dēls. Tas bija cits Čārlijs. Gudrība un zināšanas bija mani pārvērtušas, un es viņam riebšos -kā toreiz riebos visiem maiznīcā -, jo ar savu izaugsmi būšu padarījis viņu sīku. Nē. To es negribēju.
“Ir jau labi,” sacīju. “Piedodiet par apgrūtinājumu!” Piecēlos un palūkoju, kā turos uz kājām. “Būšu kaut ko nelāgu apēdis. Tagad nu iešu, lai jūs varat slēgt ciet.”
Devos uz durvju pusi, taču viņš no aizmugures asi uzsauca:
“Ē, paga!” Viņš skatījās uz mani ar aizdomām. “Kas tie par gājieniem?”
“Kā, lūdzu?”
Viņš izstiepa roku, berzēdams īkšķi pret rādītājpirkstu.
“Jūs esat man parādā trīs piecdesmit.”
Atvainodamies samaksāju, taču redzēju, ka viņš man netic. Iedevu viņam piecus dolārus, teicu, ka atlikumu nevajag, un neatskatīdamies izsteidzos no salona.
21. jūnijs
Papildināju trīsdimensionālo labirintu ar vēl sarežģītākām laika sekvencēm, un Aldžernons tās apgūst bez grūtībām. Viņu nevajag skubināt ar kārumiem vai ūdeni. Izskatās, ka viņš mācās tāpēc, ka viņam patīk tikt galā ar grūtībām, - balva ir sekmes pašas par sevi.
Tomēr, kā jau konferencē norādīja Bērts, viņa uzvedība nav konsekventa. Reizēm pēc skrējiena vai pat jau skriešanas laikā viņš satrakojas un sāk triekties pret labirinta sienām vai saraujas kamoliņā un vispār atsakās darboties. Iestājies apnikums? Vai tomēr tas ir kas vairāk?