Viņa izstaipījās un pagriezās pret mani - kaila. Es parāvos atpakaļ un izkritu no gultas. Saķēru segu, lai tajā ietītos.
“Hei!” viņa nožāvājās. “Zini, ko es visā drīzumā gribētu darīt?”
“Ko?”
“Uzgleznot tavu aktu. Tādu kā Mikelandželo “Dāvids”. Tu būsi ļoti skaists. Kā tev ir - labāk?”
Es pamāju.
“Tikai galva sāp. Vai es, ē, vakar daudz izdzēru?”
Viņa sāka smieties un paslējusies atbalstījās uz elkoņa.
“Tu kārtīgi piemeties. Un, mī un žē, tu tiešām uzvedies savādi - ne jau kā zilais, tā es negribu teikt, bet ļoti dīvaini.”
“Ko...” es iesāku, pūlēdamies aptīt segu tā, lai varētu celties un iet, “...tas ir - kā? Ko es darīju?”
“Man ir gadījies redzēt visādus brīnumus, čaļi sapriecājas un sabēdājas, dažam uznāk miegs, citam gribas seksu, bet neviens nekad nav izdarījies tā, kā tu. Labi, ka tu neaizraujies ar dzeršanu. Debestiņ, žēl tikai, ka man nebija kameras! Kas tā būtu par filmiņu!”
“Saki taču beidzot, Dieva dēļ, ko es darīju?”
“Neko tādu, ko es būtu gaidījusi. Nelīdi gramstīties, neko tamlīdzīgu. Bet tas bija fenomenāli! Tāda izrāde! Tu izdarījies šausmīgi jocīgi. Tev būtu jāuzstājas publikas priekšā. Palace teātrī visi skatītos, mutes iepletuši. Iedomājies tikai, pieaudzis vīrietis sāk uzvesties kā bērns. Tu stāstīji, kā tev gribas iet skolā, mācīties lasīt un rakstīt, lai tu būtu tikpat gudrs kā citi bērni. Tādā garā. Tu biji pavisam cits cilvēks, pilnīgi iedzīvojies lomā, un visu laiku atkārtoji, ka tev nav brīv ar mani spēlēties, jo tad māte tev atņems riekstiņus un ieliks tevi būrī.” “Riekstiņus?”
“Jā! Palīgā!” viņa smējās un pakasīja galvu. “Un vēl tu visu laiku teici, ka nedosi man savus riekstiņus. Ērms kas ērms. Bet paklau, kā tu runāji! Kā tie kretīni, kas stāv uz ielu stūriem un kļūst traki no tā vien, ka garām iet kāda meitene. Pilnīgi cits cilvēks. Sākumā es domāju, ka tu vienkārši māžojies, bet tagad es drīzāk teiktu, ka tev ir kaut kāda mānija, vai. Viss šis kārtīgums un satrauk-šanās par katru sīkumu.”
Mani tas neapbēdināja, kaut arī to varēja gaidīt. Dzērums kaut kā uz laiciņu bija iznīcinājis apziņas barjeras, kas veco Čārliju Gordonu turēja iesprostotu mana prāta dzīlēs. Jau sen biju nojautis, ka viņš nav pavisam pazudis. Nekas no tā, kas ir mums prātā, patiesībā nezūd. Operācija bija viņu pārklājusi ar izglītības un kultūras kārtiņu, taču emocionālā ziņā viņš tepat vien bija - skatījās un gaidīja.
Ko viņš gaida?
“Tagad tev nekas nekaiš?”
Es atbildēju, ka viss ir kārtībā.
Viņa saķēra segu, kurā biju ietinies, un ievilka mani atpakaļ gultā. Negribēju ļauties, taču viņa jau bija mani apskāvusi un noskūpstīja.
“Čārlij, vakar man bija bail. Man likās, tev aizgājis ciet širmis. Esmu dzirdējusi par čaļiem, kuri ir nespējīgi, un viņiem tas pēkšņi sakāpj galvā, un viņi kļūst par maniakiem.”
“Kāpēc tad tu paliki?”
Viņa paraustīja plecus.
“Nu, tu biji kā nobijies bērns. Es zināju, ka tu man pāri nenodarīsi, bet baidījos, ka tu vari ko nodarīt sev. Nolēmu, ka būs labāk, ja es palikšu. Man tevis bija traki žēl. Un vispār, es turēju pa rokai šo te, katram gadījumam...” Viņa pavilka laukā smagu grāmatu, ko bija iestūķējusi starp gultu un sienu.
“Laikam jau tev nevajadzēja to likt lietā.”
Viņa papurināja galvu.
“Debestiņ, bērnībā tev laikam traki garšoja rieksti.” Viņa izkāpa no gultas un sāka ģērbties. Es paliku guļam un skatījos. Viņa kustējās manā priekšā, neizjuzdama nekādu kautrību vai neveiklību. Krūtis bija tikpat apaļīgas kā viņas gleznotajā pašportretā. Man gribējās tām pieskarties, taču es zināju, ka šīs ilgas ir veltīgas. Par spīti operācijai, Čārlijs joprojām bija manī.
Un Čārlijam bija bail palikt bez riekstiņiem.
24. jūnijs
Šodien nodevos dīvainām antiintelektuālām izpriecām. Ja man pietiktu drosmes, būtu piedzēries, taču pēc tās reizes ar Feju zināju, ka tas ir bīstami. Tādēļ vienkārši aizgāju uz Taimskvēru un, apstaigādams kinoteātrus, metos vesternos un šausmu filmās - gluži kā agrāk. Katrā seansā mani pārņēma vainas apziņa. Tad es filmas vidū devos prom - uz nākamo. Pats sev iegalvoju, ka izdomātajā pasaulē uz ekrāna meklēju ko tādu, kā pietrūkst manā jaunajā dzīvē.
Tad pēkšņas atskārsmes brīdī, tieši pie Keno salona, es sapratu, ka patiesībā eju nevis filmu, bet skatītāju dēļ. Es gribēju, lai tumsā man apkārt ir cilvēki.
Sienas starp cilvēkiem šeit ir plānas, un, uzmanīgi klausoties, es dzirdu, kas notiek. Arī Griničvilidžā ir tāpat. Galvenais nav fiziskais tuvums - jo ļaužu pilnā liftā vai metrostacijā es to nejūtu, - bet tveicīgā vakarā, kad visi ir izgājuši no mājām, staigā pa ielām vai sēž kinoteātrī, var dzirdēt tādu kā švīkstoņu, un arī es nošvīkstu, kādam pieskardamies, un sajūtu vienotību, kas virmo starp zaru un stumbru, un dziļajām saknēm. Tādos brīžos mana miesa ir plāna un spriega, un neizturamais salkums būt daļai no tā visa dzen mani ārā meklēt tumšus stūrus un nakts aklās ieliņas.
Parasti, noguris no staigāšanas, es atgriežos dzīvoklī un ieslīgstu dziļā miegā, bet šovakar negāju mājās -iegriezos kafetērijā paēst. Tur bija jauns trauku mazgātājs, gadus sešpadsmit vecs zēns. Viņā bija kaut kas pazīstams - kustības, skatiens. Un tad, nokopjot galdu man aiz muguras, viņam izkrita no rokām daži šķīvji.
Tie ar troksni nogāzās uz grīdas, saplīsa, un baltas porcelāna lauskas aizlidoja pa visām pagaldēm. Viņš palika stāvam ar tukšo paplāti rokā, apstulbis un nobijies. Viņu apdullināja apmeklētāju svilpšana un ālēšanās (kliedzieni “ē, tad re, kur paliek ieņēmumi!”, "Mazel tov!" un “mjā, ilgi viņš te nenostrādāja...”, kas laikam vienmēr sākas, kad sabiedriskā vietā saplīst trauki).
Kad īpašnieks iznāca paskatīties, kādēļ tāds troksnis, zēns glābās - steigšus pacēla rokas, kā vairīdamies no sitiena.
“Kusties! Kusties, tu stulbeni!” saimnieks kliedza. “Nestāvi kā nolēmēts! Ņem slotu un vāc kopā! Slotu... slotu, tu idiot! Slota ir virtuvē! Saslauki taču beidzot!”
Zēns saprata, ka tagad uzreiz netiks sodīts, un pārbīļa izteiksme viņa sejā izzuda, viņš sāka smaidīt un atgriezās ar slotu, jau kaut ko dūkdams. Daži negantāki ēdēji nespēja mitēties, uzjautrinādamies uz viņa rēķina:
“Ei, dēliņ, panāc šurp! Te tevi gaida viena jauka lauska...
“Nu, aiziet, vēl reizīti...”
“Viņš nemaz nav tik stulbs. Sadauzīt ir vieglāk nekā nomazgāt...”
Zēna tukšais skatiens slīdēja pār uzjautrinātajiem skatītājiem, viņš gausi smaidīja pretī tādus pašus Smaidus un vispēdīgi nedroši iesmējās par joku, ko nevarēja saprast.
Man bija nelabi, redzot viņa trulo, kūtro smaidu, platās, spožās acis kā bērnam, kas neko nesaprot, bet grib izpatikt, un es beidzot sapratu, kas man viņā šķita pazīstams. Visi par viņu smējās tāpēc, ka viņš bija garīgi atpalicis.
Un pirmajā brīdī arī es biju uzjautrināts.
Pēkšņi mani pārņēma milzīgas dusmas uz sevi un visiem tiem, kas par viņu zvaigāja. Varētu paķert šķīvjus un mest, varētu tos ietriekt šajos smejošajos ģīmjos! Pielēcis kājās, kliedzu: