“Aizverieties! Lieciet viņu mierā! Viņš taču nesaprot! Viņš vienkārši tāds ir, tā nav viņa vaina... Dieva dēļ, vai jums nemaz nav kauna? Viņš taču ir cilvēks!”
Iestājās klusums. Es lādēju sevi par to, ka biju zaudējis apvaldu un sarīkojis skandālu, un, cenzdamies neskatīties uz zēnu, samaksāju un gāju prom, pat nepieskāries ēdienam. Man bija neērti mūsu abu vietā.
Cik savādi, ka krietni un saprātīgi cilvēki, kas nemūžam neapsmietu tādu, kas piedzimis bez rokām, kājām vai acīm, - ka šādi cilvēki neminstinādamies ņirgājas par kādu, kam piedzimstot nav dots daudz prāta. Man asinis verda, atceroties, ka pavisam nesen arī es - tāpat kā šis zēns - biju stulbi tēlojis klaunu.
Un gandrīz biju to aizmirsis.
Vēl tikai gluži nesen biju apzinājies, ka citi par mani smejas. Tagad izrādījās, ka es nedomādams piebiedrojos viņiem un smējos pats par sevi. Tas bija vissāpīgākais.
Bieži pārlasu savas pirmās atskaites un redzu, kā no tumša kambara pa atslēgas caurumu uz žilbinošo gaismu ārā skatās analfabētisms, bērnišķīgā naivitāte, trūcīgs prāts. Sapņos un atmiņās esmu redzējis Čārliju priecīgi un nedroši smaidām, dzirdot, ko saka citi. Pat toreiz savā trulprātībā zināju, ka esmu nepilnvērtīgs. Citiem bija kas tāds, kā man nebija, - kas tāds, kas man bija liegts. Savā prāta aklumā ticēju, ka tas kaut kā ir saistīts ar prasmi lasīt un rakstīt, un biju pārliecināts, ka, apguvis šīs mākas, arī būšu gudrs.
Pat garīgi atpalikušais vēlas būt tāds pats kā visi. Bērns neprot pats paēst un nezina, kas ir ēdams, taču zina, kas ir izsalkums.
Šī bija vērtīga diena. Jāmet miers šīm bērnišķīgajām bažām par sevi - par manu pagātni un nākotni. Laiks kaut ko dot citiem. Savas zināšanas un mākas es varu likt lietā pētījumos par prāta spēju attīstīšanu. Kurš to varētu izdarīt labāk par mani? Kurš vēl ir dzīvojis gan vienā, gan otrā pasaulē?
Rīt sazināšos ar Velberga fonda padomi un lūgšu, lai man ļauj patstāvīgi piedalīties pētījumā. Ja atļaus, varēšu viņiem palīdzēt. Man taču ir daža laba ideja.
Ar šo metodi, to pilnveidojot, var sasniegt ļoti daudz. Ja mani varēja pārvērst par ģēniju, tad jau var ari tos vairāk nekā piecus miljonus garīgi nepilnvērtīgo cilvēku, kas dzīvo ASV! Un neskaitāmos miljonus visā pasaulē, un vēl nedzimušos, kuriem paredzēts idiotu liktenis! Kādus fantastiskus augstumus varētu sasniegt, ar šo metodi pilnveidojot normālus cilvēkus! Un ko varēs panākt, pilnveidojot ģēnijus?
Ir tik daudz durvju, kuras atvērt, un es nespēju vien sagaidīt, kad varēšu iesaistīties ar savām zināšanām un mākām. Viņi visi sapratīs, cik tas man ir svarīgi. Fonds noteikti mani atbalstīs.
Bet es vairs nejaudāju būt viens. Man jāpastāsta Alisei.
25. jūnijs
Šodien piezvanīju Alisei. Biju uztraucies un droši vien runāju nesakarīgi, taču ļoti priecājos, dzirdēdams viņas balsi, un ari viņa, liekas, bija laimīga, ka esmu atradies. Viņa bija ar mieru tikties, un es ar taksometru devos uz pilsētas centru, piktodamies par to, cik lēni mēs tiekam uz priekšu.
Pat nepaspēju pieklauvēt, kad viņa jau atvēra durvis un metās mani apkampt. “Čārlij, mēs tā uztraucāmies! Man rādījās visādas šausmas - ka tu kādā ieliņā guli miris vai klīsti pa kaut kādiem drūmiem kaktiem, zaudējis atmiņu. Kāpēc tu nepaziņoji, ka ar tevi viss ir kārtībā? Tik daudz jau nu tu varēji izdarīt.”
“Nebaries. Man vajadzēja pabūt vienam un tikt skaidrībā par dažiem jautājumiem.”
“Nāc uz virtuvi! Es uzvārīšu kafiju. Ko tu visu šo laiku darīji?”
“Pa dienu domāju, lasīju un rakstīju, pa nakti - klejoju, meklēdams sevi. Un atklāju, ka Čārlijs uz mani skatās.” “Nerunā tādas šausmas,” viņa nodrebinājās. “Patiesībā nekā tāda nav. To skatīšanos tu esi izdomājis.”
“Es tur neko nevaru padarīt - man ir sajūta, ka es neesmu es. Esmu ar varu ieņēmis viņa vietu un izdzinis viņu tāpat, kā mani toreiz izdzina no maiznīcas. Saproti, pagātnē Čārlijs Gordons ir, un šī pagātne nekur nav pazudusi. Jaunu ēku nevar uzcelt, nenojaucot veco, bet veco Čārliju nevar iznīcināt. Viņš pastāv. Sākumā es viņu meklēju: biju aizgājis pie tēva - pie viņa tēva, pie manējā. Patiesībā es tikai gribēju pierādīt, ka Čārlijs pagātnē eksistēja, un tādējādi attaisnot manis paša eksistenci. Kad Neimars teica, ka viņš ir mani radījis, es apvainojos. Bet atklājās, ka Čārlijs eksistēja ne tikai pagātnē - viņš eksistē joprojām. Manī un man apkārt. Viņš visu laiku ir atradies starp mums. Agrāk man šķita, ka šo sienu ir uzcēlis mans attīstītais prāts - mana vīzdegunīgā, stulbā lepnība, iedoma, ka mums nav nekā kopīga, jo es esmu tevi apsteidzis. Tu pati man iedvesi šo domu. Bet tā nav. Barjera ir Čārlijs, tas mazais zēns, kas baidās no sievietēm, jo māte viņam ļoti nodarīja pāri. Tu saproti? Šajos mēnešos es gan intelektuāli pieaugu, bet emociju strāvojums manī joprojām ir no viņa, tā bērnišķīgā Čārlija. Un ik reizi, kad es pienācu tev klāt vai gribēju tuvoties, notika īssavienojums.”
Biju ļoti uzbudināts un ar saviem vārdu plūdiem šaustīju Alisi, līdz viņa sāka drebēt. Viņas seja pietvīka.
“Čārlij,” viņa čukstēja, “vai es kaut kā varu palīdzēt? Vienalga, kā?”
“Man liekas, es pa šīm nedēļām, būdams brīvs no laboratorijas apstākļiem, esmu mainījies,” atbildēju. “Sākumā nesapratu, kā to darīt, bet šonakt, staigājot apkārt pa pilsētu, man atausa gaisma. Es rīkojos muļķīgi, mēģinādams tikt galā viens pats. Jo dziļāk es iepiņķējos šajā sapņu un atmiņu masā, jo skaidrāk redzu, ka emocionālās problēmas nevar atrisināt tādā pašā ceļā kā intelektuālās. Vakarnakt es pēkšņi to sapratu. Es sev teicu, ka klīstu apkārt kā Dieva nepieņemts, un tad pats ieraudzīju, ka tiešām esmu nepieņemts.
Emocionāli kaut kā biju palicis viens pats un pilnīgā tukšumā. Un tajās tumšajās ielās - nolādēts, tur jau nu gan man bija vismazāk izredžu to atrast - es patiesībā meklēju veidu, kā emocionāli atkal iekļauties ļaužu blīvā, reizē saglabājot manu intelektuālo brīvību. Man jākļūst pieaugušam. Tas man ir pats galvenais...”
Es runāju un runāju, izgāzu visas šaubas un bailes, kas bija izlauzušās līdz apziņas virspusei. Alise bija mans rezonators, un viņa sēdēja kā hipnotizēta. Man kļuva arvien karstāk, drīz jau degu kā ugunī. Nāca ārā iekaisušie pūžņi, un blakus bija man dārgs cilvēks: tas bija vissvarīgākais.
Taču viņa nespēja to izturēt. Šoks, kas sākumā izpaudās drebuļos, tagad pārtapa asarās. Mans skatiens pārslīdēja pār gleznu, kas atradās virs dīvāna, - pār nelaimīgo sārtvaidzi jaunavu. Ko Alise šobrīd jūt? Zināju, ka viņa ir gatava man atdoties, un es viņu gribēju, bet ko lai iesāk ar Čārliju?
Ja es gribētu tuvoties Fejai, Čārlijs varbūt arī neiejauktos. Viņš droši vien paliktu stāvam uz sliekšņa un skatītos. Taču, kolīdz tuvojos Alisei, viņš neprātīgi pārbijās. Kāpēc viņam bija bail ļaut, lai es mīlu Alisi?
Viņa sēdēja uz dīvāna, lūkojās manī, gaidīdama, ko es darīšu. Bet ko es varēju darīt? Man gribējās viņu piespiest sev klāt un...
Tiklīdz sāku par to domāt, brīdinājums nebija ilgi jāgaida.
“Kas notika, Čārlij? Tu esi ļoti bāls.”
Apsēdos viņai blakus.
“Tikai neliels reibonis. Tūlīt pāries.” Bet es zināju, ka nepāries; kamēr Čārlijs baidīsies, ka es varu viņai tuvoties, būs tikai vēl ļaunāk.
Te man radās ideja. Pirmajā brīdī tā šķita kaut kas derdzīgs, bet pēkšņi es atskārtu, ka šo paralīzi varēs nepieļaut, vienīgi pārspējot viņu viltībā. Ja Čārlijam kaut kādu iemeslu pēc bija bail no Alises, turpretim no Fejas viņš nebaidījās, tad es varu izslēgt gaismu un izlikties, ka mīlējos ar Feju. Viņš nepamanīs atšķirību.