Tas bija nejēdzīgi, tas bija riebīgi - bet, ja man izdosies, tad būšu atbrīvojies no žņaudzošā tvēriena, kādā Čārlijs turēja manas emocijas. Pēc tam jau es apzināšos, ka esmu mīlējis Alisi, un sapratīšu, ka citādi nevarēja.
“Jau pārgāja. Pasēdēsim tumsā, labi?” sacīju un, izslēdzis gaismu, centos savākties. Nebūs viegli. Man vajadzēja sevi pārliecināt, iztēloties Feju, iedvest pašam sev pārliecību, ka tā, kas man šobrīd sēž blakus, ir Feja. Pat ja viņš iznāks no manis un skatīsies no ārpuses, tas viņam nelīdzēs, jo istabā būs tumšs.
Nogaidīju, vai neparādīsies brīdinošie panikas simptomi - pazīme, ka viņš ir nojautis ko nelabu. Taču nekā tāda nebija. Jutos gluži mierīgs un nezaudēju paškontroli. Apliku roku viņai ap pleciem.
“Čārlij, es...”
“Klusē!” es uzsaucu, un viņa izbiedēta atrāvās. “Lūdzu,” es rāmāk turpināju, “šobrīd nerunā. Klusām pasēdēsim tumsā, un es tevi apskaušu.” Pievilku viņu klāt un tumsā zem aizvērtajiem plakstiem uzbūru Feju - Feju ar garajiem, blondajiem matiem un gaišo ādu. Feju - tādu, kāda viņa bija gulējusi man blakus. Noskūpstīju Fejas matus, Fejas kaklu un tad jau biju nonācis līdz Fejas lūpām. Fejas rokas glāstīja man muguru un plecus, un es jutu, ka manī kļūst arvien mazāk vietas; vēl ne ar vienu sievieti man tā nebija bijis. Sāku viņu glāstīt - sākumā lēni un pēc tam ar nepacietīgu, aizvien pieaugošu uzbudinājumu, kam drīz vajadzēs izlauzties.
Iekņudējās matiņi man uz skausta. Vēl kāds bija te, kopā ar mums, kāds ar skatienu urbās tumsā, pūlējās kaut ko samanīt. Feja, es drudžaini domāju, vēl un vēlreiz. Feja! FEJA! Iztēlojos viņas seju - iztēlojos tik skaidri, ka nekas nevarēja nostāties starp mums. Bet tad, brīdī, kad viņa apkampa mani ciešāk, es iekliedzos un atgrūdu viņu.
“Čārlij!” Alises seju es neredzēju, taču jau balss vien pauda, cik ļoti sāpīgs viņai bija šis negaidītais trieciens.
“Nē, Alise! Es nevaru. Tu nesaproti.”
Pielēcu kājās un ieslēdzu gaismu. Gandrīz gaidīju, ka ieraudzīšu turpat blakus Čārliju. Taču nē, protams. Mēs bijām divi vien. Tas viss eksistēja tikai manā prātā.
Alise gulēja uz dīvāna, blūzīte, ko biju atpogājis, pavērta, seja pietvīkusi, acis neticīgi ieplestas.
“Es tevi mīlu...” no manas mutes izlauzās aizžņaugti vārdi, “bet es nevaru. Nespēju to izskaidrot, bet, ja es būtu turpinājis, tad ienīstu sevi līdz kapa malai. Neprasi, lai paskaidroju, tad arī tu mani ienīdīsi. Tas ir saistīts ar Čārliju. Es nezinu, kāpēc, bet viņš neļauj man tevi mīlēt.” Viņa aizgriezās un aizpogāja blūzīti.
“Šoreiz bija citādi,” viņa teica. “Tev neuznāca nelabums un panika, nekā tāda nebija. Tu mani gribēji.” “Jā, es tevi gribēju, bet patiesībā es nebiju kopā ar tevi. Es gribēju tevi... kaut kādā ziņā izmantot... nē, es nevaru to pastāstīt. Man pašam tas nav saprotams. Paliksim pie tā, ka es vēl neesmu gatavs. Un es nevaru tēlot, krāpties vai izlikties, ka viss ir kārtībā, ja patiesībā tā nemaz nav. Tas būtu kārtējais strupceļš.” Piecēlos un grasījos doties prom.
“Čārlij, tikai nevajag atkal aizbēgt!”
“Nē, ar bēgšanu ir cauri. Mani gaida darbs. Pasaki, ka es pēc pāris dienām atgriezīšos laboratorijā - kolīdz būšu saņēmies.”
Drudžainā steigā izskrēju pa durvīm. Uz ielas apstājos, nezinādams, kurp lai dodos. Vienalga, uz kuru pusi es pagriezos, mani gaidīja trieciens: tātad atkal biju kļūdījies. Visi ceļi man bija strupceļi. Ak Dievs... lai ko es darīju, lai kurp devos, priekšā bija aizslēgtas durvis.
Man nebija vietas. Mana nebija neviena iela, neviena istaba, neviena sieviete.
Beigu beigās kaut kā notenterēju lejā uz metro un aizbraucu uz Piecdesmit devīto ielu. Cilvēku bija maz, bet kāda blondīne ar gariem matiem man atgādināja Feju. Ejot uz autobusa pieturu, man iznāca iet garām dzērienu veikalam, un es nedomājot iegriezos un nopirku mazo pudeli džina. Gaidīdams autobusu, attaisīju pudeli un tāpat ar visu turzu, kā biju redzējis darām klaidoņus, iedzēru lielu, garu malku. Tas noslīdēja svilinādams, taču sajūta bija patīkama. Vēlreiz pieliku pudeli pie mutes -tikai mazu malciņu - un, kad pienāca autobuss, man jau pamatīgi kņudēja visa miesa. Es mitējos. Šobrīd negribēju piedzerties.
Uzkāpis augšā, pieklauvēju pie Fejas durvīm. Viņa neatsaucās. Pavēru durvis un ieskatījos iekšā. Viņas vēl nebija mājās, bet visur dega gaisma. Viņai tiešām viss bija vienalga. Kāpēc es nevarēju būt tāds pats?
Iegāju savā dzīvoklī gaidīt. Izģērbos, noskalojos dušā un ietinos rītasvārkos. Kaut nu šis nebūtu viens no tiem vakariem, kad viņa nepārnāk viena.
Ap pustrijiem naktī dzirdēju viņu nākam augšā. Paņēmu savu pudeli, izlīdu uz ugunsdzēsēju kāpnēm un pielavījos pie viņas loga tieši tajā brīdī, kad Feja atvēra durvis. Nebiju domājis tur tupēt un lūrēt. Grasījos pieklauvēt pie loga. Taču, kad pacēlu roku, lai pavēstītu par savu klātbūtni, redzēju, ka viņa nomet kurpes un sāk līksmi virpuļot. Viņa piegāja pie spoguļa un lēnītēm, pa vienam vien, vilka nost apģērba gabalus sev pašai dāvātā striptīzā. Iedzēru vēl vienu malku. Nē, es nevarēju atklāt, ka esmu uz viņu skatījies.
Staigāju pa savu dzīvokli, neieslēgdams gaismu. Pirmajā brīdī domāju uzaicināt viņu atnākt šurp, tomēr te viss bija pārāk kārtīgs un akurāts - būtu jāizdzēš pārāk daudz taisnu līniju; šeit nekas neizdosies. Tādēļ izgāju vestibilā. Pieklauvēju pie viņas durvīm - vispirms klusi, tad skaļāk.
“Durvis ir vaļā!” viņa uzsauca.
Viņa vienā apakšveļā gulēja uz grīdas, izstiepusi rokas un atbalstījusi kājas pret dīvānu. Pašķiebusi galvu atpakaļ, viņa ačgārni skatījās uz mani.
“Čārlij, mīļumiņ! Kāpēc tu stāvi uz galvas?” “Neliecies traucēties,” es atsaucos un izņēmu pudeli no turzas. “Līnijas un kastes ir pārāk taisnas, un es tā padomāju, ka tu varbūt palīdzēsi man tās padzēst.” “Vai var būt vēl labāks dzēšamāks,” viņa attrauca. “Koncentrējies uz to silto punktu, kas plešas plašumā no pakrūtes, un tad visas līnijas sāk izplūst.”
“Tieši tas jau notiek.”
“Burvīgi!” viņa pielēca kājās. “Man arī. Es šovakar dejoju ar pārāk daudziem kvadrātiem. Tūlīt mēs viņus izpludināsim!” Viņa paņēma glāzi, un es ielēju viņai džinu.
Kamēr viņa dzēra, apliku roku viņai ap pleciem un slidināju pirkstus pa kailo muguru.
“Rāmi, zēn, kas tad nu? Kas tev uznācis?”
“Es gaidīju, kad tu pārnāksi.”
Viņa pakāpās nostāk.
“Ē, Čārlīt, paga, paga. Šito mēs jau esam piedzīvojuši. Tu pats zini, ka pie laba gala tas nenovedīs. Nu, tu taču saproti - tu man ļoti patīc, un es uz līdzenas vietas ievilktu tevi gultā, ja domātu, ka no tā kas var sanākt.
Bet es negribu sacerēties un uzkurināties pa tukšo. Tā, Čārlij, nav godīgi.”
“Šoreiz būs citādi. Es tev apsolu.”
Pirms viņa bija paspējusi vēl ko pateikt, es jau biju viņu apskāvis un skūpstīju, glāstīju, izgāzdams visu sakrājušos uzbudinājumu, kas plēsa mani pušu. Centos atāķēt krūšturi, taču parāvu pārāk spēcīgi un izplēsu āķīti. “Dieva dēļ, Čārlij, mans krūšturis...”
“Nedomā par krūšturi...” es aizžņaugtā balsī izdvesu, palīdzēdams viņai to noņemt. “Nopirkšu tev jaunu. Šonakt es tev atlīdzināšu par visām iepriekšējām reizēm. Mīlēšu tevi līdz pašam rītam.”