Viņa atrāvās no manis.
“Čārlij, pirmo reizi dzirdu, ka tu tā runā. Un neskaties uz mani tā, it kā gribētu aprīt mani ar visām parpalām.” Viņa norāva no krēsla blūzīti un aizsedzās. “Es jūtos kā izģērbta.”
“Es gribu ar tevi mīlēties. Šonakt es to varu. Es zinu... jūtu. Neatraidi mani, Feja.”
“Labi,” viņa čukstēja, “iedzer vēl.”
Iedzēru pats un ielēju arī viņai, un, kamēr viņa dzēra, noklāju viņas plecu un kaklu ar skūpstiem. Fejas elpa kļuva smagāka, mans uzbudinājums sāka pārņemt arī viņu.
“Ak Dievs, Čārlij, ja tu mani atkal uzkurināsi un pievilsi... nezinu, ko es ar tevi izdarīšu. Es arī esmu cilvēks, vai zinies.”
Es noguldīju viņu sev blakus uz dīvāna, pa virsu viņas drēbju un apakšveļas kaudzei.
“Ne jau te, uz dīvāna, Čārlij,” viņa mēģināja piecelties. “Iesim uz gultu!”
“Nē, te!” es pieprasīju, izraudams viņai no rokām blūzīti. Viņa paskatījās uz mani, nolika savu glāzi uz grīdas un nometa apakšveļu. Feja stāvēja manā priekšā kaila.
“Es izslēgšu gaismu,” viņa čukstēja.
“Nē,” es atkal noguldīju viņu sev blakus. “Es gribu uz tevi skatīties.”
Viņa mani dziļi noskūpstīja un cieši apskāva.
“Tikai šoreiz nepievil mani, Čārlij. Labāk nemēģini.”
Viņa lēni nāca man pretim, un es zināju, ka šoreiz nekas mani netraucēs. Zināju, kas man jādara un kā to izdarīt. Viņa ievaidējās, nopūtās un izdvesa manu vārdu.
Vienu brīdi mani pārņēma tā saltā sajūta, ka viņš skatās. Pacēlis galvu, pāri dīvāna galam pamanīju viņa seju, kas blenza manī cauri tumsai no ugunsdzēsēju kāpnēm - no tās pašas vietas, kur pirms pavisam neilga brīža biju tupējis es pats. Uztvere pārslēdzās, un es atkal atrados aiz loga un skatījos, kā istabā uz dīvāna mīlējās kāds vīrietis un sieviete.
Ar mežonīgu gribas piepūli atgriezos pie viņas uz dīvāna - jā, lūk, viņas augums, lūk, mana neapturamā iekāre un gribēšana - un ieraudzīju pie loga rūts viņa seju alkaini skatāmies. Lūri vien, es nodomāju, lūri, tu nabaga murmuli. Mani tas vairs neuztrauc.
Un viņš skatījās, acis iepletis.
29. jūnijs
Pirms atgriešanās laboratorijā gribēju pabeigt darbus, kurus biju iesācis pēc aizbēgšanas no konferences. Interesēdamies par elektrona un pozitrona pāra kodola fotoefekta izmantošanu biofizikas pētījumos, sazvanīju
Landsdorfu no Jaunā Uzlaboto mācīšanās metožu institūta. Viņš sākumā noturēja mani par kārtējo nenormālo, taču, kad norādīju, kādas nepilnības ir viņa Jaunā institūta žurnālā publicētajā rakstā, viņš notērpināja mani gandrīz veselu stundu. Viņš grib, lai es ierodos institūtā un pārrunāju savas idejas ar viņa darba grupu. Varbūt es tiešām arī pieslēgšos viņam, kad būšu padarījis savu darāmo laboratorijā, - ja pietiks laika. Tā, protams, ir galvenā problēma. Es nezinu, cik daudz laika man būs. Mēnesis? Gads? Visa atlikusī dzīve? Atkarībā no tā, ko es uzzināšu par eksperimenta psihofiziskajiem blakus-efektiem.
30. jūnijs
Tagad, kad man ir Feja, es vairs neeju klīst pa ielām. Iedevu viņai sava dzīvokļa atslēgu. Viņa mani ķircina par to, ka es slēdzu durvis, bet es viņu - par haosu, kas valda viņas miteklī. Viņa nobrīdināja, lai nemēģinu viņu mainīt. Viņas vīrs pirms pieciem gadiem ierosināja šķiršanos, jo viņa neparko nebija piedabūjama savākt izmētātās mantas un rūpēties par māju.
Tāpat viņa izturas pret gandrīz visu, kas viņai nešķiet svarīgs. Viņa vienkārši neliekas zinis. Aizvakar es kaktā aiz krēsla uzgāju veselu kaudzi soda kvīšu par mašīnas atstāšanu neatļautā vietā - tādu kvīšu viņai bija vismaz četrdesmit vai piecdesmit. Kad viņa pārnāca ar alu, es pajautāju, kāpēc viņa tās krāj.
“Ā, tie papīri!” viņa sāka smieties. “Kad pienāks tie nolāpītie alimenti, es dažas samaksāšu. Tu pat nespēj iedomāties, kā mani to kvīšu dēļ moka sirdsapziņa. Turu tās aiz krēsla, jo citādi man uznāk briesmīga vainas apziņa vienmēr, kad es tās ieraugu. Bet ko es varu darīt? Lai kur es braucu, visur priekšā ir aizlieguma zīmes - stāvēt aizliegts! stāvēt aizliegts! - es taču nevaru apstāties un pētīt zīmes katru reizi, kad gribu izkāpt no mašīnas.”
Es apsolīju, ka nemēģināšu viņu pārtaisīt. Ar viņu ir interesanti. Viņai ir lieliska humora izjūta. Bet, galvenais, ka viņa ir tik brīva un neatkarīga. Ja nu vienīgi pēc kāda laika var sākt apnikt viņas trakā vēlēšanās iet dejot. Šonedēļ mēs katru nakti pārrodamies ap diviem vai trijiem. Man vairs nav tik daudz enerģijas.
Tā nav mīlestība - bet viņa man ir svarīga. Kad viņas nav mājās, es neviļus klausos, vai vestibilā neatskanēs soļi.
Čārlij s mūs vairs neizspiego.
5. jūlijs
Savu pirmo klavierkoncertu veltīju Fejai. Doma, ka viņai kaut kas veltīts, viņu sajūsmināja, bet es nedomāju, ka viņai tas patiešām patika. Šis fakts tikai pierāda, ka vienā sievietē nav iespējams atrast visu, ko gribi. Vēl viens arguments par labu poligāmijai.
Galvenais ir tas, ka Feja ir gudra un labsirdīga. Šodien noskaidrojās, kāpēc viņai šomēnes tik ātri beidzās nauda. Nedēļu pirms mūsu iepazīšanās viņa bija sadraudzējusies ar meiteni, ko bija satikusi Stardust deju zālē. Meitene stāstīja, ka viņai Ņujorkā neesot neviena tuvinieka, neesot ne kripatas naudas un jumta virs galvas, un Feja uzreiz aicināja, lai tā nāk dzīvot pie viņas. Pēc divām dienām meitene bija atradusi divsimt trīsdesmit piecus dolārus, ko Feja glabāja kumodes atvilktnē, un nozudusi ar visu naudu. Policijai Feja neziņoja, un, kā izrādījās, nemaz nezināja meitenes uzvārdu.
“Kuram būtu labāk, ja es paziņotu policijai?” viņa atrunājās. “Acīmredzot tai nabaga utei tiešām briesmīgi vajadzēja naudu, ja reiz viņa tā izdarīja. Netaisos sabojāt viņai dzīvi pārsimt dolāru dēļ. Nav tā, ka es peldētos naudā, bet man nav nekādas vēlēšanās viņai ieriebt, ja tu mani saproti.”
Jā, es viņu sapratu.
Vēl nekad nebiju sastapis tik pretimnākošu un paļāvīgu cilvēku. Feja ir tieši tas, kas man šobrīd visvairāk vajadzīgs. Biju izslāpis pēc vienkāršas cilvēciskas saskarsmes.
8. jūlijs
Vakari paiet, vazājoties pa klubiem, un rīti - mokoties paģirās, tādēļ darbam daudz laika neatliek. Tikai pateicoties aspirīnam un kaut kādai Fejas sabrūvētai dzirai man izdevās pabeigt urdu darbības vārdu formu lingvistisko analīzi un nosūtīt šo rakstu Starptautiskajam valodniecības žurnālam. Tagad lingvistiem vēlreiz būs jābrauc uz Indiju ar diktofoniem, jo es sagrāvu viņu metodoloģijas kritisko virsbūvi.
Mani gribot negribot sajūsmina struktūrlingvisti, kas rakstiskās saziņas panīkumu pārvērtuši par omulīgu valodniecības nozari. Kārtējais gadījums, kad ļaudis velta savas dzīves tam, lai iegūtu jo plašas zināšanas par jo mazu lauciņu - saraksta grāmatu kalnus, sīki un smalki analizēdami ņurdiena lingvistiskās īpatnības. Pieejai, protams, nav ne vainas, taču nevajadzētu ar to aizbildināties, iznīcinot valodas stabilitāti.
Šodien piezvanīja Alise, kas gribēja zināt, kad es atsākšu strādāt laboratorijā. Atbildēju, ka gribu pabeigt iesāktos darbus un ceru, ka Velberga fonds man atļaus veikt neatkarīgu pētījumu. Tomēr viņai taisnība - man jārēķinās ar laiku.
Feja vēl arvien visu laiku vēlas iet dejot. Vakar mēs sākumā dzērām un dejojām “Baltajā zirgā”, no turienes devāmies uz “Benija paslēptuvi”, pēc tam uz “Sārto čībiņu”... kur tālāk, es vairs lāgā neatceros, bet mēs dejojām tik ilgi, kamēr es jau kritu no kājām. Alkoholu laikam panesu labāk nekā iepriekš, jo biju visai pamatīgā skurbulī, kad beidzot parādījās Čārlijs. Atceros vienīgi to, kā viņš dancoja stulbu stepu uz “Allakazama” skatuves. Viņš izpelnījās varenus aplausus, un tad pārvaldnieks izsvieda mūs pa durvīm. Feja teica, ka visi mani uzskatījuši par lielisku komiķi un sajūsminājušies par to, kā es tēloju kretīnu.