Kas, pie joda, notika tālāk? Ir skaidrs, ka esmu sastiepis muguru. Man likās, ka dejojot, bet Feja apgalvo, ka es nokritu no tā nolāpītā dīvāna.
Aldžernona uzvedība atkal ir kļuvusi neprognozējama. Izskatās, ka Minnijai no viņa bail.
9. jūlijs
Šodien atgadījās kaut kas briesmīgs. Aldžernons iekoda Fejai. Es jau biju viņai teicis, ka ar Aldžernonu nevajag spēlēties, bet Fejai vienmēr ir paticis viņu barot. Parasti, kad Feja ienāk viņa istabā, viņš paceļ galvu un skrien klāt. Šodien tā nebija. Saritinājies baltā kamoliņā, viņš gulēja pie tālākās sienas. Kad Feja iebāza roku pa augšējām durtiņām, viņš sarāvās čokurā un ielīda kaktā. Feja mēģināja viņu pievilināt, atvērdama labirinta durvis, un izdarīja lielu muļķību, mēģinādama viņu paņemt rokā. Es nepaspēju brīdināt, lai tā nedara, un Aldžernons iekoda viņai īkšķī. Tad viņš nešpetni paskatījās uz mums un iemuka labirintā.
Minniju mēs atradām labirinta otrā galā, balvu nodalījumā. Viņai krūtīs bija plēsta brūce, tecēja asinis, taču viņa bija dzīva. Kad es iebāzu roku, lai izceltu viņu laukā, Aldžernons iemetās balvu nodalījumā un kampa. Ar zobiem ieķēries man piedurknē, viņš karājās, un man vajadzēja viņu nopurināt ar purināšanu.
Pēc tam viņš nomierinājās. Vairāk nekā stundu es viņu vēroju. Viņš izskatās apātisks un dezorientēts, un, lai gan viņš joprojām risina jaunus uzdevumus, par to nesaņemdams balvas, viņa uzvedība ir dīvaina. Viņš nevis prātīgi, mērķtiecīgi virzās pa labirinta ejām, bet bezjēdzīgi un nesavaldīgi skraida. Laiku pa laikam viņš pārāk ātri nogriežas ap stūri un ieskrien barjerā. Savādi, taču izskatās, ka viņš kaut kur steidzas.
Negribu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Iemesli var būt visdažādākie. Taču man jānogādā viņš atpakaļ laboratorijā. Visviens, vai Fonds man naudu piešķirs vai nepiešķirs, no rīta zvanīšu Neimaram.
ATSKAITE NR. 15 12. jūlijs
Neimars, Stross, Bērts un vēl vairāki projekta līdzstrādnieki sagaidīja mani psihiatra kabinetā. Viņi centās izturēties laipni, taču bija redzams, cik nepacietīgi Bērts vēlas dabūt atpakaļ Aldžernonu, un es viņam to atdevu. Neviens neko neteica, bet es tāpat zināju, ka Neimars man tik drīz nepiedos, ka es, viņu apiedams, biju vērsies pie Fonda. Tomēr man tā vajadzēja darīt. Pirms atgriešanās Bīkmenā man vajadzēja būt drošam, ka man atļaus uzsākt neatkarīgu pētījumu. Ja par visu, ko es daru, vajadzētu atskaitīties Neimaram, bezjēdzīgi tiktu izniekots pārāk daudz laika.
Viņš par Fonda lēmumu jau zināja un sagaidīja mani salti un oficiāli. Roku viņš gan pasniedza, taču no smaida viņa sejā nebija ne vēsts. “Čārlij,” viņš teica, “mēs visi priecājamies, ka tu esi atgriezies un strādāsi ar mums kopā. Līdzstrādnieki un laboratorija ir tavā rīcībā. Skaitļošanas centrs ir paziņojis, ka tavam pētījumam būs prioritātes statuss... un, protams, ja es kaut kā varu būt noderīgs...”
Viņš ārkārtīgi centās būt pretimnākošs, taču viņa seja pauda skepsi. Tik tiešām, vai tad man ir kāda pieredze eksperimentālajā psiholoģijā? Ko es vispār zinu par metodēm, kuras viņš izstrādājis daudzu gadu pētījumu gaitā? Nu, bet, kā jau es teicu, viņš šķita laipns un šķietami negrasījās mani kritizēt priekšlaikus. Vispār jau viņam nekas cits neatliek. Ja es neatradīšu izskaidrojumu Aldžernona uzvedībai, viss viņa darbs būs vējā, savukārt, ja atbildi atradīšu, visa pētnieku komanda sekos man.
Iegāju laboratorijā. Bērts bija ievietojis Aldžernonu vienā no daudzuzdevumu būriem un skatījās, kā pele tur skraida. Viņš nopūtās un pašūpoja galvu. “Viņš ir ļoti daudz aizmirsis. Izskatās, ka lielākā daļa komplekso reakciju ir izzudušas. Viņš strādā daudz primitīvāk, nekā es biju gaidījis.”
“Kādā ziņā?” es vaicāju.
“Nu, redzi, agrāk viņš spēja saskatīt vienkāršas sakarības - teiksim, tajā maršrutā ar durtiņām: katras otrās durvis, katras trešās durvis, sarkanās durvis, zaļās durvis... Tagad viņš to ir izgājis jau trīs reizes un joprojām rīkojas pēc mēģinājumu un kļūdu metodes.”
“Varbūt tāpēc, ka viņš ir atgriezies laboratorijā pēc tik ilga laika?”
“Varbūt. Lai viņš pagaidām aprod ar visu, un paskatīsimies, kā viņam klāsies rīt.”
Laboratorijā biju uzturējies daudzas reizes, taču šoreiz biju atnācis, lai apgūtu visu, ko tā spēja piedāvāt. Dažu dienu laikā man bija jāapgūst paņēmieni, kurus citi bija mācījušies gadiem.
Bērts četras stundas vadāja mani pa visām laboratorijas telpām pēc kārtas, un es centos saprast, kā te viss funkcionē. Kad jau visu biju redzējis, pamanīju kādas durvis, pa kurām mēs vēl nebijām ieskatījušies.
“Kas ir tur?”
“Saldētava un sadedzināšanas iekārta.” Viņš atvēra smagās durvis un ieslēdza gaismu. “Pirms sadedzināšanas mēs paraugus sasaldējam. Apturot trūdēšanas procesu, izdodas samazināt smaku.” Tad viņš gribēja doties prom, bet es vēl paliku stāvam.
“Aldžernonu - nē,” es teicu. “Paklau, ja... kad... nu, es negribu, lai viņš nonāk te. Atdod viņu man. Es pats viņu apglabāšu.”
Bērts nesmējās. Tikai palocīja galvu. Neimars bija viņam norādījis, ka kopš šīs dienas ir jāapmierina visas manas vēlēšanās.
Šķērslis ir laiks. Ja esmu apņēmies pats atrast atbildes uz visiem jautājumiem, tad pie darba jāķeras tūlīt pat. Paņēmu no Bērta literatūras sarakstu, no Strosa un Neimara dabūju piezīmes. Tad, jau ejot prom, man prātā iešāvās ērmota doma.
“Sakiet,” es uzrunāju Neimaru. “Man tikko parādīja jūsu sadedzināšanas iekārtu eksperimentos izmantoto dzīvnieku iznīcināšanai. Ko iecerēts darīt ar mani?” Jautājums viņu apstulbināja.
“Kā, lūdzu?”
“Esmu pārliecināts, ka jūs jau no paša sākuma esat paredzējis visas iespējamās vajadzības. Kas notiks ar mani?”
Viņš neatbildēja, taču es neatlaidos:
“Man ir tiesības zināt visu, kas ir saistīts ar eksperimentu, un tas attiecas arī uz manu nākotni.”
“Protams, protams, tu drīksti zināt visu.” Viņš apklusa un piešķīla uguni jau aizdedzinātai cigaretei. “Tu, protams, sapratīsi, ka sākumā mēs ļoti lielā mērā paļāvāmies uz to, ka rezultāti būs neatgriezeniski, mēs joprojām uz to paļaujamies... jā, pavisam noteikti...”
“Es ticu.”
“Pats par sevi saprotams, iesaistot šajā eksperimentā tevi, mēs uzņēmāmies milzīgu atbildību. Nezinu, cik daudz tu atceries un cik daudz tev ir izdevies secināt par to, kā viss bija projekta sākumā, bet mēs centāmies tev paskaidrot - pastāv liela varbūtība, ka tas būs tikai īslaicīgs uzlabojums.”
“Tas ir minēts manās atskaitēs,” es apstiprināju, “lai gan toreiz es nesapratu, ko tas nozīmē. Taču nav svarīgi, jo tagad es to zinu.”
“Tad nu redzi, mēs nolēmām riskēt,” viņš runāja tālāk, “jo spriedām, ka nopietns kaitējums tev, visticamāk,