netiks nodarīts un ir ļoti lielas izredzes tev tā vai citādi palīdzēt.”
“Nav vajadzības taisnoties.”
“Bet tu noteikti apzinies, ka mums vajadzēja saņemt atļauju no taviem tuviniekiem. Tu pats nebiji spējīgs dot pienācīgu piekrišanu.”
“Tas viss man ir zināms. Jūs sazinājāties ar manu māsu Normu. Es par to lasīju. Cik es viņu atceros, manuprāt, viņa piekristu arī nosēdināt mani elektriskajā krēslā.” Viņš savilka uzacis, tomēr nolēma neko neteikt. “Tad, lūk, mēs viņai sacījām, ka eksperimenta neveiksmes gadījumā mēs nevarēsim tevi nosūtīt atpakaļ - ne uz maiznīcu, ne uz to tavu istabu.”
“Kāpēc ne?”
“Pirmkārt, tu jau, iespējams, būsi cits cilvēks. Varēja gadīties, ka operācijas un hormonu injekciju sekas sāks parādīties tikai vēlāk. Kas zina, varbūt tevi pārāk spēcīgi iespaidotu pēcoperācijas periodā pārdzīvotais. Runa bija par iespējamiem emocionāliem traucējumiem, kas pastiprinātu tavu garīgo atpalicību; tu vienkārši vairs nebūtu tāds pats kā agrāk...”
“Vareni. It kā ar vienu krustu vien man būtu par maz.” “Otrkārt, nekādi nebija iespējams zināt, vai tavas prāta spējas atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Varēja notikt regress uz vēl primitīvāku funkcionēšanas līmeni.”
Viņš krāva man virsū vēl un vēl, atbrīvojās no tā, kas nomāca viņa sirdsapziņu.
“Tad jau stāstiet visu līdz galam,” es teicu, “kamēr vēl esmu spējīgs par to kaut ko pateikt. Ko ar mani bija plānots darīt?”
Viņš paraustīja plecus.
“Fonds vienojās ar Vorenas patversmi, tu tiktu nosūtīts uz turieni.”
“Ko?!”
“Līgumā ar tavu māsu bija punkts, ka tavas uzturēšanas izmaksas uzņemtos Fonds un tu visu atlikušo mūžu ik mēnesi saņemtu zināmu naudas summu tavu personisko vajadzību nodrošināšanai.”
“Bet kāpēc uz Vorenu? Es vienmēr esmu bijis spējīgs dzīvot patstāvīgu dzīvi, arī tad, kad viņi mani tur iebāza pēc tēvoča Hermaņa nāves, Donneram uzreiz izdevās dabūt mani no turienes laukā, un es gluži labi tiku galā, pats sevi uzturēdams. Kāpēc man pēkšņi jādodas atpakaļ?”
“Ja tu pats spētu par sevi parūpēties, tev nevajadzētu dzīvot Vorenā. Vieglākos gadījumos tiek atļauts nedzīvot skolas teritorijā. Bet mums vajadzēja paredzēt visas iespējas.”
Viņam bija taisnība. Maniem iebildumiem nebija pamata. Viņi bija padomājuši par visu. Vorena tiešām bija loģiska mītnes vieta - tāda kā saldētava, kurā mani varēja turēt līdz mūža galam.”
“Nu - labi, ka ne uz sadedzināšanas iekārtu,” es noteicu.
“Kā, lūdzu?”
“Tas nebija domāts jums. Pašam vien saprotams joks.” Tad man iešāvās prātā vēl kāda doma. “Sakiet, vai uz Vorenu var aizbraukt? Nu, ierasties tur kā apmeklētājam, izstaigāt un visu apskatīt?”
“Jā, man liekas, uz turieni visu laiku brauc cilvēki -viņi tur regulāri rīko ekskursijas, laikam uzskata, ka tā rada par sevi labu priekšstatu. Bet kāpēc?”
“Tāpēc, ka es gribu zināt. Man jāredz, kas notiks -kamēr vēl kaut kādā mērā spēju šai sakarā ko darīt. Esiet tik laipns, noorganizējiet man šo ekskursiju pēc iespējas drīz!”
Doma, ka es varētu doties uz Vorenu, viņam manāmi nepatika. It kā es savlaicīgi pasūtītu sev zārku un taisītos tajā sēdēt. Tomēr es viņam neko nepārmetu, jo viņš nesaprot, ka, cenšoties saprast, kas īsti es esmu - izdibināt visas manas eksistences jēgu -, man ir jāzina ne tikai pagātne, bet arī nākotnes iespējas, man jāzina, kur es biju un kur nonākšu. Kaut arī mēs zinām, ka labirinta galā gaida nāve (un tas man ir kas jauns - vēl pavisam nesen pusaudzis manī domāja, ka nāve gaida tikai citus, uz mani tā neattiecas), es tagad redzu, ka to, kas esmu, nosaka ceļš, kuru izvēlos šajā labirintā. Es esmu ne tikai kas, bet arī kā - viens no daudzajiem veidiem - un, zinot, pa kuriem ceļiem esmu gājis un kuri man vēl atlikuši, spēšu saprast, kas es būšu.
Tovakar un nākamajās dienās ierakos psiholoģijas grāmatās: studēju klīnisko psiholoģiju, personības psiholoģiju, psihometriju, zināšanu apguvi, eksperimentālo psiholoģiju, dzīvnieku psiholoģiju, fiziopsiholoģiju, bihei-viorismu, geštaltu, analītisko psiholoģiju, funkcionālo, dinamisko, organisko un visas pārējās senās un modernās nozares, skolas un teorētiskās koncepcijas. Bezgala nomācoši, ka tik daudzas idejas, ar kurām mūsu psihologi pamato savus uzskatus par cilvēka prātu, atmiņu un mācīšanās spēju ir gaisa pilis no viena gala līdz otram.
Feja vēlas atnākt uz laboratoriju, bet es teicu, ka esmu pret. Tā tikai man vēl trūka, lai Feja saskrietos ar Alisi. Uztraukumu arī tāpat ir diezgan.
ATSKAITE NR. 16
14. jūlijs
Braucienam uz Vorenu bija trāpījusies nelādzīga diena - pelēka un lietaina varbūt tādēļ, to atceroties, man kļūst tik drūmi. Vai varbūt es sevi mānu un patiesībā mani dara drūmu doma, ka mani uz turieni var nosūtīt. Aizņēmos no Bērta mašīnu. Alise gribēja braukt līdzi, tomēr man to visu vajadzēja redzēt vienatnē. Fejai es nemaz neteicu, ka uz turieni braucu.
Vorena atrodas Longailendā, lauku apvidū, līdz kuram ir pusotru stundu ilgs brauciens. Atrast nebija grūti: plaša, pelēka teritorija, kas pasaulei atklājas tikai starp diviem betona stabiem šaura ceļa galā, uz spožas misiņa plāksnes ir minēts arī nosaukums: Vorenas Valsts patversme un palīgskola.
Ceļazīme pieprasīja 15 jūdzes stundā, tā nu es lēni ripināju garām ēkām, meklēdams administrāciju. Pāri pļavai brauca traktors, un divi vīri karājās tam aizmugurē. Pabāzis galvu, uzsaucu:
“Vai jūs nepateiktu, kur ir mistera Vinslova kabinets?”
Vadītājs apturēja traktoru un rādīja, ka jābrauc pa kreisi un uz priekšu.
“Galvenajā slimnīcas korpusā. Pa kreisi un tad pa labi roki.”
Gribot negribot ievēroju bolaci jaunekli, kas bija pieķēries pie margām traktora aizmugurē. Viņa seja bija apaugusi ar bārdas rugājiem, un tajā vīdēja tukšs smaids. Viņam galvā bija jūrnieka naģene, bērnišķīgi novilkta pār acīm, kā sargājoties no saules, kura nespīdēja. Uz brīdi mūsu skatieni sastapās - viņa platajās acīs vīdēja jautājums taču es aizgriezos. Kad traktors atkal izkustējās no vietas, atpakaļskata spogulītī manīju, ka viņš ziņkārīgi nolūkojas man pakaļ. Viņa skatiens man bija nepatīkams... jo tas man atgādināja Čārliju.
Biju ārkārtīgi pārsteigts, ieraugot, ka galvenais psihologs ir tik jauns: kalsns gara auguma vīrietis ar nogurušu seju. Tomēr mierīgās zilās acis lika noskārst, ka jauneklīgā āriene slēpj vērā ņemamu spēku.
Viņš ar savu mašīnu izvadāja mani pa teritoriju, parādīdams atpūtas zāli, slimnīcu, skolu, administrācijas korpusu un no ķieģeļiem būvētus divstāvu namus, ko viņš dēvēja par pacientu korpusiem.
“Es neredzēju, ka Vorenu apjoztu žogs,” bildu.
“Nē, mums te ir tikai vārti un dzīvžogi, lai ziņkārīgajiem nebūtu tik viegli iekļūt.”
“Bet kā jūs nodrošināt to, ka... viņi... neklaiņo... neatstāj teritoriju?”
Vinslovs paraustīja plecus un pasmaidīja.
“Vispār jau mēs to nespējam. Daži tiešām aizklīst, tomēr lielākā daļa atgriežas.”
“Vai jūs dzenaties viņiem pakaļ?”
Viņš ieskatījās man acīs, kā cenzdamies uzminēt jautājuma iemeslu.
“Nē. Ja viņi kaut ko sastrādā, mēs par to drīz uzzinām no pilsētniekiem - vai policija atved atpakaļ.”
“Un ja viņi neko tādu neizdara?”
“Ja mums ausīs nekas nenonāk un ja viņi paši ar mums nesazinās, mēs pieņemam, ka viņi veiksmīgi pielāgojušies un uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Mister Gordon, jums jāsaprot, ka šis nav cietums. Valsts mums uzliek par pienākumu saprāta robežās darīt visu, lai panāktu pacientu atgriešanos, taču mums nav ne mazākās iespējas pastāvīgi un rūpīgi uzraudzīt četrus tūkstošus cilvēku. Tie, kam izdodas izbēgt, ir augsta līmeņa kretīni -tādu mums pēdējā laikā nav daudz. Šobrīd pie mums lielākoties sūta smadzeņu bojājumu gadījumus, kuriem jānodrošina pastāvīga aprūpe, - turpretim augsta līmeņa kretīni brīvāk staigā apkārt un parasti, nodzīvojuši uz brīvām kājām kādu nedēļu, atgriežas, jo ir atklājuši, ka tur nav nekāda zelta dzīve. Pasaule viņus negrib, un viņi drīz to saprot.”