Izkāpuši no mašīnas, mēs devāmies uz vienu no korpusiem. Iekšā sienas klāja baltas flīzes un viss oda pēc dezinfekcijas šķidruma. No priekšnama taisnā ceļā varēja nokļūt atpūtas telpā, kurā, gaidot pusdienu zvanu, sēdēja vismaz septiņdesmit pieci zēni. Manu uzmanību uzreiz piesaistīja viens no vecākajiem zēniem, kas sēdēja stūrī un klēpī šūpoja jaunāku - gadus četrpadsmit vai piecpadsmit vecu. Kad mēs iegājām, visi uzreiz pagriezās uz mūsu pusi, un daži drosmīgākie pienāca klāt un skatījās uz mani.
“Nepievērsiet uzmanību,” Vinslovs teica, ieraudzījis manu sejas izteiksmi. “Viņi jums neko ļaunu nenodarīs.”
Pie mums pienāca stāva pārzine - pamatīgi veidota, glīta sieviete ar uzrotītām piedurknēm un džīnauduma priekšautu virs iecietinātā baltā krekla. Viņai pie jostas karājās atslēgu saišķis, kas katrā solī žvadzēja, un tikai tad, kad sieviete pagriezās, es ieraudzīju, ka pa visu kreiso vaigu un deniņiem viņai ir liela, vīnsarkana dzimumzīme.
“Šodien es viesus nebiju gaidījusi,” viņa teica. “Tu taču, Rej, savus ekskursantus parasti vadā ceturtdienās.”
“Telma, šis ir misters Gordons no Bīkmenas Universitātes. Viņš vienkārši grib pastaigāt apkārt, lai saprastu, kā mēs te strādājam. Es biju pārliecināts, ka tev, Telma, tas nebūs apgrūtinājums. Tev jau visas dienas labas.” “Jā," viņa omulīgi pasmējās, “bet trešdienās mēs grozām matračus. Ceturtdienās te ož daudz patīkamāk.” Es ievēroju, ka viņa cenšas iet man kreisajā pusē, lai es neredzētu plankumu, kas izķēmoja viņas seju. Telma izrādīja man guļamistabas, veļas mazgātavu, pieliekamos kambarus un ēdamistabu, kur galdi jau bija uzklāti un atlika vienīgi sagaidīt, kad no kafetērijas tiks atvests ēdiens. Stāstīdama viņa smaidīja, un, skatoties uz sievietes sejas izteiksmi un augsto matu mezglu, viņa man atgādināja Lotreka dejotāju, taču viņa ne reizi neieskatījās tieši man acīs. Kā būtu te dzīvot un atrasties viņas uzraudzībā?
“Šajā mājā viņi ir labulīši,” viņa teica. “Bet jūs jau pats saprotat. Trīssimt zēnu - pa septiņdesmit pieciem katrā stāvā -, un mēs esam tikai piecas. Paturēt viņus visus acīs nav viegli. Bet tajās smuļu mājās ir daudz ļaunāk. Tur darbinieki ilgi nenoturas. Ar zīdaiņiem tas nav tik traki, bet tad viņi izaug, un, kad pieaudzis cilvēks pats nevar sevi apkopt, tad tā var būt diezgan riebīga padarīšana.” “Jūs laikam esat ļoti labs cilvēks,” es bildu. “Zēniem ir palaimējies, ka tieši jūs esat viņu korpusa pārzine.” Viņa sirsnīgi smējās, joprojām skatīdamās taisni uz priekšu, taču baltie zobi zibēja vien.
“Es esmu tāda pati kā visi, ne labāka, ne sliktāka. Zēniem esmu ļoti pieķērusies. Darbiņš nav viegls, bet ir liels gandarījums, paturot prātā, cik ļoti esmu viņiem vajadzīga.” Smaids uz brīdi nozuda viņai no sejas.
“Parasti bērni pārāk ātri izaug, viņiem tevi vairs nevajag... viņi aiziet savā dzīvē... aizmirst tos, kas viņus mīlējuši un lolojuši. Bet šiem bērniem vajag visu, ko tu viņiem vari dot, - un vajadzēs vienmēr.” Viņa atkal iesmējās, sakautrējusies par tik nopietnu runu. “Šeit strādāt nav viegli, bet tas ir krietns darbs.”
Kad mēs atgriezāmies pirmajā stāvā, kur gaidīja Vinslovs, atskanēja pusdienu zvans, un zēni sanāca ēdamistabā. Pamanīju, ka lielais zēns, kas bija auklējis mazāko, tagad aiz rokas ved viņu pie galda.
“Cik neparasti,” ieminējos, ar galvas mājienu norādīdams uz zēna pusi.
Arī Vinslovs palocīja galvu.
“Lielais ir Džerijs, un tas otrs ir Dastijs. Šad un tad mums te gadās redzēt tādas lietas. Viņiem neviena nav, tādēļ dažreiz viņiem pietiek sajēgas meklēt cilvēcisku saskarsmi un mīļumu pie biedriem.”
Tālāk mēs devāmies uz skolu, un, ejot garām citam dzīvojamam korpusam, es izdzirdēju brēcienu, kas pārauga gaudošanā. To uztvēra vēl divas vai trīs balsis. Logiem priekšā bija restes.
Pirmo reizi Vinslovs itin kā sakaunējās.
“Tas ir stingrās uzraudzības korpuss,” viņš paskaidroja. “Emocionāli nestabili garīgi atpalikušie. Ja ir aizdomas, ka viņi var nodarīt ko ļaunu sev vai citiem, mēs viņus ievietojam šeit, K korpusā. Un ārā nelaižam.” “Jums te ir psihopāti? Vai tad viņu vieta nav psihiatriskajās slimnīcās?”
“Skaidra lieta,” viņš atsaucās, “bet tam ir grūti izsekot. Daži - tie, kam psihopātija ir uz robežas, - salūst tikai tad, kad jau kādu laiku te ir nodzīvojuši. Citus pie mums nosūta ar tiesas lēmumu, un mums atliek vienīgi viņus pieņemt, lai gan patiesībā esam pārslogoti. Vai jūs zināt, cik garš ir uzņemamo saraksts? Tūkstoš četrsimt dvēseļu. Gada beigās mēs varbūt varēsim uzņemt kādus divdesmit piecus vai trīsdesmit.”
“Kur šie tūkstoš četrsimt bērni atrodas šobrīd?” “Mājās. Gaida, kad būs brīva vieta - vai nu pie mums, vai kādā citā patversmē. Saprotiet, pie mums vietas trūkums nav gluži parastā slimnīcu pārslogotība. Pie mums pacienti parasti paliek visu mūžu.”
Mēs pienācām pie jaunuzceltās skolas - vienstāva betona ēkas ar milzīgiem logiem -, un es prātoju, kā būtu staigāt pa šiem gaiteņiem kā dziednīcas iemītniekam. Iztēlojos, kā stāvu kopā ar vīriem un zēniem, gaidīdams, kad mūs ielaidīs klasē. Varbūt es būšu viens no tiem, kas stumj klasesbiedra ratiņkrēslu, vai vedīšu kādu pie rokas, vai turēšu klēpī kādu mazāku zēnu.
Vienā no kokapstrādes klasēm pulciņš vecāku audzēkņu skolotāja uzraudzībā izgatavoja solus. Viņi sanāca mums apkārt un ziņkārīgi skatījās uz mani. Skolotājs nolika zāģi un devās uz mūsu pusi.
“Šis ir misters Gordons no Bīkmenas Universitātes,” teica Vinslovs. “Viņš vēlas izpētīt mūsu pacientus. Droši vien apsver, vai pirkt šo iestādi.”
Skolotājs sāka smieties un pamāja audzēkņiem ar roku.
“Nu, ja v-viņš t-to nop-pērk, viņam nāksies ņemt arī m-mūs. Un v-viņam v-vajad-dzēs sag-gādāt mums v-vai-rāk kokmat-teriālu.”
Kamēr viņš izrādīja man savu teritoriju, es ievēroju, cik klusi uzvedas šie zēni. Viņi atkal bija ķērušies pie solu slīpēšanas un lakošanas, taču savā starpā nepārmija ne vārdiņa.
“Šie t-te ir mani k-klusie z-zēni,” skolotājs teica, kā uzminējis manu vārdos neizteikto jautājumu. “K-kurl-m-mēmie.”
“Tādi mums te ir simt seši gabali,” paskaidroja Vinslovs, “federālās valdības apmaksāta pētījuma ietvaros.”
Tas bija kaut kas neiedomājams! Cik daudz viņiem trūka no tā, kas bija dots citiem cilvēkiem! Garīgi atpalikuši, kurli, mēmi - un tomēr viņi čakli slīpēja solus. Viens, kas cītīgi noņēmās, iestiprinādams dēli skrūvspīlēs, viegli uzsita Vinslovam pa roku un norādīja uz kaktu, kurā plauktos žuva gatavie darinājumi. Zēns rādīja uz lampas paliktni uz otrā plaukta, tad piesita sev pie krūtīm. Paliktnis izskatījās bēdīgi, daudzviet bija redzams poru aizpildītājs, lakas kārta bija bieza un nelīdzena. Vinslovs un skolotājs to vienā mutē slavināja, un zēns, lepni smaidīdams, paskatījās uz mani, gaidīdams arī manu uzslavu.