“Jā,” es palocīju galvu, pārspīlēti artikulēdams vārdus, “ļoti labi... ļoti glīti.”
Es tā teicu, jo tā vajadzēja, taču jutos tukšs. Zēns man uzsmaidīja un, kad mēs dzīrāmies doties prom, pienāca klāt un pieskārās mani rokai - kā atvadīdamies. Man aizžņaudzās kakls, un es tikai ar lielām pūlēm apvaldīju savas emocijas, līdz mēs izgājām no klases.
Skolas direktore bija tukla, mātišķa kundzīte, kas nosēdināja mani pie glīti izrakstītas tabulas un norādīja, kādi slimnieki skolā mācās, cik skolotāju aprūpē katru kategoriju un kādi priekšmeti tiek apgūti.
“Saprotams,” viņa skaidroja, “audzēkņi ar augstāku intelektuālo koeficientu pie mums tagad nonāk reti. Tos, kuriem IQ ir sešdesmit un septiņdesmit, mūslaikos sūta uz speciālām klasēm parastās skolās vai uz īpašām pašvaldību iestādēm. Tie, kas nonāk pie mums, ir spējīgi izdzīvot audžumājās vai internātskolās un strādāt vienkāršus lauku darbus un melno darbu rūpnīcās vai veļas mazgātavās...”
“Vai maiznīcās,” es papildināju.
Viņa sarauca pieri.
“Jā, droši vien arī tas viņiem būtu pa spēkam. Jā, tātad mēs bērnus (es viņus visus saucu par bērniem, vecumam nav nozīmes, mums te visi ir bērni) iedalām arī tīrīgajos un netīrīgajos. Ja viņi dzīvo kopā ar citiem, kas ir tādā pašā līmenī, ir daudz vieglāk uzturēt kārtību korpusos. Netīrīgo vidū ir viens otrs ar smagiem smadzeņu bojājumiem, viņi ir uz gultas un tā arī tiks aprūpēti līdz mūža galam.”
“Vai tik ilgi, kamēr zinātne atklās, kā viņiem palīdzēt.” “Ak vai,” viņa smaidīdama paskaidroja, lai es beidzot saprastu. “Diemžēl šiem neviens nespēs palīdzēt.” “Bezcerīgu gadījumu nav.”
Viņa uzmanīgi skatījās man acīs, nezinādama, kā lai to saprot.
“Jā, jā, protams, jums taisnība. Cerība ir vienmēr.”
Es biju viņu izsitis no līdzsvara. Savā nodabā pasmaidīju, domādams par to, kā būtu, ja mani atsūtīs šurp un es kļūšu par vienu no viņas bērniem. Kur es nonākšu, starp tīrīgajiem vai netīrīgajiem?
Kad atgriezāmies Vinslova kabinetā, mums pasniedza kafiju un viņš stāstīja par savu darbu.
“ŠI ir laba iestāde,” viņš teica. “Mums te nav štata psihiatru - tikai konsultants, kas ierodas reizi divās nedēļās. Taču mēs tāpat tiekam galā. Visi mūsu psihologi ir sava darba fanātiķi. Es priecātos, ja mums būtu arī psihiatrs, bet par to algu es varu pieņemt darbā divus psihologus, kas nebaidās ziedoties šo cilvēku labā.”
“Nebaidās ziedoties? Tas ir kā?”
Viņš brīdi raudzījās manī, un tad cauri viņa nogurumam izlauzās aizkaitinājums.
“Ir daudz tādu cilvēku, kas ir gatavi ziedot naudu vai materiālus, bet ļoti maz tādu, kas ziedos laiku un mīlestību. Runa ir tieši par to.” Viņa balsī ieskanējās aizsmakums, un viņš norādīja uz tukšu zīdaiņa pudelīti, kas stāvēja uz grāmatplaukta.
“Vai redzat to pudelīti?”
Atbildēju, ka pamanīju to uzreiz pēc ienākšanas kabinetā un netiku gudrs, kam tā domāta.
“Cik jums pazīstamu cilvēku ir gatavi paņemt pieaugušu cilvēku uz rokām un barot no pudelītes? Riskējot, ka pacients viņus nočurās vai nokakās? Liekas, tas jūs pārsteidz. Jūs tur, sava zinātniskā ziloņkaula torņa augstumos, to nespējat saprast. Ko jūs vispār zināt par to, kā ir, kad cilvēkam liegta jebkāda cilvēciskas dzīves pieredze, - un tā ir ar lielāko daļu mūsu pacientu?”
Es nenovaldīju smaidu, un viņš acīmredzot mani pārprata, jo piecēlās, un mūsu saruna bija beigusies. Ja es šeit atgriezīšos kā pacients un viņš uzzinās manu dzīvesstāstu, viņš noteikti sapratīs. Viss liecina, ka viņš to spētu.
Braukdams prom no Vorenas, nespēju tikt skaidrībā par savām izjūtām. Mani apņēma salta pelēcība - tāda kā vispārēja rezignācija. Neviens nebija ieminējies par rehabilitāciju, par ārstēšanu, par cerību kaut kad nākotnē palaist šos cilvēkus pasaulē. Neviens nebija pieminējis cerību. It kā šejienes iemītnieki būtu dzīvi miroņi - vai, vēl ļaunāk, it kā viņi vispār nekad nebūtu patiešām dzīvojuši un to apzinājušies. Dvēseles kā saknē nokaltuši augi, kam lemts ikkatru viņu mūža dienu tukši skatīties laikā un telpā.
Es domāju par korpusa pārzini ar sarkana plankuma izķēmoto seju un par stostīgo kokapstrādes skolotāju, par mātišķo direktori un jauneklīgo, nogurušo psihologu: kaut es zinātu, kādi ceļi viņus atveduši šurp strādāt un ziedoties šiem mēmajiem prātiem! Tāpat kā zēns, kas auklēja savu jaunāko biedru, viņi smēlās piepildījumu, atdodot daļiņu no sevis tiem, kam bija dāvāts mazāk nekā viņiem.
Un kas bija palicis neparādīts?
Iespējams, es drīz atgriezīšos Vorenā un palikšu te, šajā pulkā, līdz mūža galam... gaidīdams.
15. jūlijs
Būtu jāapmeklē māte, taču es visu laiku to atlieku. Man gribas viņu satikt, bet vienlaikus es to nevēlos. Vismaz pagaidām, kamēr nezinu, kas ar mani notiks. Vispirms jāredz, kā veiksies mani pētījumi un ko es atklāšu.
Aldžernons vairs neskrien pa labirintu; viņš vienkārši negrib. Šodien atkal iegriezos pie viņa, un tur bija arī Stross. Viņi abi ar Neimaru ļoti bažīgi skatījās, kā Bērts piespiedu kārtā Aldžernonu baro. Tik savādi redzēt mazo, balto kamoliņu piesietu pie darbgalda un noraudzīties, kā Bērts ar pipeti pūlas iestumt viņam rīklē barību.
Ja tā turpināsies, viņu vajadzēs barot intravenozi. Piesietais Aldžernons raustījās, un man likās, ka smalkās saitītes žņaudz manis paša rokas un kājas. Man trūka elpas, sāku smakt un biju spiests iziet no laboratorijas svaigā gaisā. Man jābeidz ar viņu identificēties.
Aizbraucu uz Murray’s bāru un iedzēru dažas glāzes. Tad piezvanīju Fejai, un mēs devāmies vazāties pa krogiem. Feja piktojas, ka es vairs nevedu viņu dejot; vakar viņa noskaitās un aizmetās projām. Viņai nav ne mazākā priekšstata par to, ar ko es nodarbojos, tas viņu arī neinteresē, un, kad es mēģinu kaut ko pastāstīt, viņa pat nepūlas slēpt, ka ir garlaikota. Viņu tas necik neinteresē, un es viņu nevainoju. Manuprāt, viņu interesē tikai trīs lietas: dejošana, gleznošana un sekss. Un sekss arī ir vienīgais, kas mums īstenībā ir kopīgs. Ir bezjēdzīgi pūlēties viņu ieinteresēt par maniem pētījumiem. Tādēļ pēdējā laikā viņa iet dejot bez manis. Aizvakar viņa stāstīja, ka sapnī redzējusi - viņa ienāk manā dzīvoklī, pielaiž uguni visām manām grāmatām un papīriem, un mēs abi laižamies dejā apkārt šim sārtam. Jāuzmanās. Viņai sāk parādīties privātīpašnieciskas tieksmes. Šovakar es atskārtu, ka arī pie manis jau izskatās tāpat kā pie viņas - visu pārņem haoss. Nedrīkstu tik daudz dzert.
16. jūlijs
Vakar Alise iepazinās ar Feju. Es jau sen bažījos, kas notiks, ja viņas sastapsies aci pret aci. Alise atnāca pie manis, jo no Bērta bija uzzinājusi, kas notiek ar Aldžernonu. Viņa zina, ko tas var nozīmēt, un jūtas vainīga par to, ka ievilkusi mani šajā pasākumā.
Mēs dzērām kafiju un runājām līdz vēlam vakaram. Es zināju, ka Feja ir devusies dejot uz Stardust, tādēļ negaidīju, ka viņa tik drīz pārradīsies. Taču apmēram bez ceturkšņa divos viņa piepeši parādījās uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Mēs salēcāmies, taču viņa mierīgi pieklauvēja, pastūma vaļā loga vērtni un palēkdamās iemetās istabā ar pudeli rokā.
“Vēl viens ciemiņš!” viņa paziņoja. “Ieradies ar groziņu!”