Vai tā ir halucinācija?
“Čārlij, tev var kaut kā palīdzēt?”
Vai varbūt tas, par ko stāsta mistiķi?
Es dzirdu viņa balsi, taču negribu atbildēt. Mani kaitina, ka viņš te ir. Nevajag likties zinis. Vajag vienkārši ļauties, un lai šis - kaut kas - piepilda mani ar gaismu un iesūc.
“Čārlij, ko tu redzi? Kas ar tevi notiek?”
*
Augšup, līgani kā lapa siltā gaisa straumē. Arvien ātrāk, mana ķermeņa atomi traucas projām, katrs uz savu pusi. Kļūstu vieglāks, ne tik blīvs, un lielāks... vēl lielāks... es izsprāgstu pretim saulei. Es esmu visums, kas paplašinādamies peld augšup klusā jūrā. Sākumā biju mazs, man pietika vietas manā ķermenī, kabinetā, ēkā, pilsētā, valstī, bet tagad es zinu - ja paskatīšos lejup, mana ēna būs aizsegusi zemeslodi.
Viegls un nejutīgs. Slīdu un izplešos pa laiku un telpu.
Un tad, kad jūtu, ka tūlīt pāršķelšu eksistences čaulu, kā lidojošā zivs izlēkšu no savas esamības jūras, mani pavelk atpakaļ.
Es sadusmojos. Gribu izrauties brīvībā. Mirklī, kad tūlīt saplūdīšu ar Visumu, gar manas apziņas malām atskan čuksti. Un tas vieglais, vieglītiņais tvēriens patur mani ierobežotajā un mirstīgajā pasaulē, tur, lejā.
Gausi kā paisums, kas atkāpjas, mans milzenais gars atkal sarūk līdz zemes iemītnieka mērogiem - ne brīvprātīgi, nē, es gribētu atraisīties, bet mani velk no lejas, velk atpakaļ pie manis, ievelk manī, un uz īsu brīdi es vēlreiz guļu uz kušetes, pielāgodams savas apziņas pirkstus miesas cimdam. Es zinu, ka varu šos pirkstus pakustināt, varu pamirkšķināt aci - varu, ja gribu. Taču es negribu kustēties. Es nekustēšos!
Es nogaidu un atstāju sevi atvērtu, padevīgu, lai notiek kas notikdams. Čārlijs negrib, lai es izlaužos cauri prāta priekškaram. Čārlijs nevēlas zināt, kas atrodas otrā pusē.
Vai viņam bail ieraudzīt Dievu?
Vai neieraudzīt neko?
Guļu un gaidu; brīdis, kad es esmu es un esmu sevī, paiet, un atkal izgaist jebkādas fiziskas sajūtas un maņas. Čārlijs velk mani lejup, cenšas ievilkt manī. Es skatos iekšup, manas neredzošās acs centrā, kur sarkans lāsums pārvēršas puķē ar neskaitāmām ziedlapiņām - zaigojošā, virmainā, starojošā puķē, kas zied dziļi manas zemapziņas kodolā.
Es sarūku. Mana ķermeņa atomi nesatuvinās un nesa-blīvējas, notiek saplūšana - manis atomi sakūst mikrokosmā. Būs liels karstums un nepanesama gaisma - elle elles viducī, bet es neskatos uz šo gaismu, skatos tikai uz puķi, kas nevairojas, nesadalās, no daudziem atkal nekļūst par vienu. Vienu brīdi zaigojošā puķe ir zelta disks, kas griežas uz stīgas, tad tā kļūst par varavīkšņu virmas burbuli, un visbeidzot es atgriežos alā, kur viss ir kluss un tumšs, un peldu pa mitro labirintu, meklēdams kādu, kas mani pieņems... mani apņems... uzsūks... sevī.
Lai es varu sākties.
Pašā viducī es atkal redzu gaismu, izeju no vistumšākās alas, mazītiņu un ļoti tālu - teleskopa otrā galā -spožu, žilbinošu, zaigojošu, tad atkal puķi ar daudzajām ziedlapiņām (virmojošu lotosu, kas peld pie zemapziņas ieejas). Pie tās alas ieejas mani gaida atbilde, ja tikai man pietiks drosmes doties atpakaļ un tai cauri iekrist gaismas pilnajā grotā.
Ne tagad!
Man ir bail. Bail nevis no dzīves, no nāves, no tukšuma, bet no veltīguma, bail, ka vispār nebūšu bijis. Kad dodos uz gaismas pusi, ap mani sablīvējas spiediens, tas nežēlīgiem viļņiem dzen mani uz alas mutes pusi.
Tā ir pārāk maza! Es netieku cauri!
Un pēkšņi mani met pret sienām, vēl un vēlreiz, un ar varu iegrūž spraugā, kur gaisma tūlīt uzsprāgs man acīs. Es zinu, man atkal būs jāpārplēš čaula, lai nonāktu tajā svētajā gaismā. Tas ir par daudz. Neizsakāmas sāpes, aukstums un nelabums, virs galvas kaut kas dūc, it kā sistos tūkstoš spārnu. Gaisma ir pārāk stipra, es atveru acis. Un vicinu rokas, un drebu, un kliedzu.
♦
Es izkļuvu ārā, jo mani nesaudzīgi kratīja un purināja kāda roka. Doktors Stross.
“Paldies Dievam,” viņš noteica, kad mūsu skatieni sastapās. “Es nobijos.”
“Man nekas nekaiš.”
“Es teiktu - šodienai pietiks.”
Piecēlos un tik tikko noturējos kājās, atgūdams perspektīvas izjūtu. Kabinets šķita ļoti mazs.
“Ne tikai šodienai,” es atbildēju. “Nedomāju, ka man ari turpmāk būtu vajadzīgi šie seansi. Es vairs negribu redzēt.”
Strosam tas nepatika, tomēr viņš necentās mani atrunāt. Paņēmu cepuri un mēteli un devos prom.
Un tagad Platona vārdi izsmējīgi skan manī - pustumsā, uz pašas malas, viņpus liesmām:
“...tie, kas sēž alā, par viņu teiks, ka viņš uzkāpis augšā un atgriezies neredzīgs...”
5. oktobris
Sēdēt un drukāt šīs atskaites ir grūti, bet, runājot diktofonā, es nespēju domāt. Visu dienu atlieku un atlieku, bet es saprotu, ka tas ir ļoti svarīgi un man ir jāraksta. Piedraudēju sev, ka nedabūšu vakariņas, iekams nebūšu apsēdies un kaut ko uzrakstījis.
No rīta profesors Neimars atkal aicināja mani uz laboratoriju. Viņš grib, lai es veicu dažus testus, tādus pašus kā vecos laikos. Sākumā man šķita, ka nekas cits neatliks, galu galā viņi man joprojām maksā algu un dokumentācijai jābūt pilnīgai, taču, kad biju aizbraucis uz Bīkmenu un kopā ar Bērtu apsēdos strādāt, es sapratu, ka nespēšu.
Pirmais bija uzzīmēts labirints. Man atausa atmiņā, kā es ar tādiem cīnījos, kad vēl nebiju iepraties ātri atrast izeju un sacentos ar Aldžernonu. Jutu, ka šodien ar labirintu noņemos daudz ilgāk. Bērts izstiepa roku, lai paņemtu no manis lapu, taču es to saplēsu un iemetu papīrgrozā.
“Tā bija pēdējā reize. Es vairs neskraidu pa labirintiem. Esmu strupceļā, un tur vairs nekas nav līdzams.”
Bērts baidījas, ka es aizmukšu, un ņemas mani mierināt.
“Tas nekas, Čārlij, viss ir labi. Neuztraucies!” “’’Neuztraucies”? Kā tu vari tā runāt? Tu nezini, kā tas ir.”
“Bet es varu iedomāties. Mums visiem ir ļoti nelāgi...” “Man nevajag tavu līdzjūtību. Liec mani mierā!” Viņš samulsa, un es beidzot apjēdzu, ka viņš nav vainīgs un es pret viņu izturos cūcīgi.
“Piedod, es uzsprāgu,” atvainojos. “Kā tev klājas? Disertācija jau uzrakstīta?”
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
“Patlaban tiek drukāta. Februāri būšu doktors.” “Malacis!” Uzsitu viņam uz pleca, lai parādītu, ka nedusmojos uz viņu. “Tā turpināt! Izglītība ir pats galvenais. Paklau, neņem galvā, ko es te sarunāju. Ja vajag, es strādāšu. Vienīgi labirintus gan vairs ne.”
"Nu, Neimars grib vienu roršahu.”
“Lai redzētu, kas notiek zemapziņas dzīlēs? Ko viņš cer tur atrast?”
Laikam izskatījos īgns, jo Bērts bija gatavs atteikties no šīs idejas.
“Tas nav obligāti. Tu šeit esi no brīvas gribas. Ja tu negribi...”
“Nekas, nekas. Ķeramies pie lietas. Izdali kārtis! Bet nestāsti, ko tu tur saskatīsi.”
Viņam nemaz nebija pienākums stāstīt.
Par Roršaha testu zināju pietiekami daudz, lai saprastu, ka galvenais ir nevis tas, ko tu šajās kartītēs saskati, bet tas, kā tu uz tām reaģē. Uz visu bildi, uz daļu, uz kustībām vai nekustīgiem tēliem, īpaši pievēršot uzmanību krāsu plankumiem vai neliekoties par tiem zinis, vai tev ir dažādas idejas vai tikai dažas stereotipiskas reakcijas...
“Tas neskaitīsies,” es teicu. “Man ir zināms, ko no manis gaida. Es zinu, kādām jābūt manām reakcijām, lai radītu noteiktu priekšstatu par to, kas notiek man prātā. Man vajag tikai...” Viņš skatījās uz mani un gaidīja turpinājumu. “Vajag tikai...”