Kāpēc es uz dzīvi vienmēr skatos pa logu?
Un tad, kad viss ir beidzies, es sev riebjos, jo ir atlicis pavisam maz laika lasīt, rakstīt un domāt, un es taču apjēdzu, ka nevajag aizmiglot prātu ar šiem māņiem, kas domāti bērnam manī. It sevišķi man, jo bērns, kas manī dzīvo, prasa atpakaļ manu prātu.
Es to visu ļoti labi zinu, bet, kad Alise mudina mani neiz-niekot laiku, apskaišos un brēcu, lai viņa liek mani mierā.
Man liekas, es skatos TV tāpēc, ka man ir ļoti svarīgi nedomāt, neatcerēties maiznīcu, neatcerēties māti un tēvu, un Normu. Es vairs negribu atcerēties pagātni.
Šodien piedzīvoju briesmīgu triecienu. Paņēmu rakstu, ko biju izmantojis pētījumos, Krigera Über Psychische Ganzheit, jo cerēju, ka tad varbūt labāk sapratīšu savu rakstu un ko es ar to esmu panācis. Vispirms man likās, ka acis lāgā nerāda. Pēc tam atskārtu, ka vairs nesaprotu vācu valodu. Izmēģināju ar citām valodām. Visas ir zudušas.
21. oktobris
Alise aizgāja. Paskatīsimies, vai man izdosies atcerēties. Viss sākās ar to, ka viņa paziņoja - viņa tā nevarot dzīvot, grīda esot piemētāta ar saplēstām grāmatām un platēm, dzīvoklī esot baismīga nekārtība.
“Neaiztiec, lai viss stāv, kā ir!” es brīdināju.
“Kāpēc tu gribi tā dzīvot?”
“Es gribu, lai viss būtu tur, kur es nolieku. Gribu visu redzēt bez meklēšanas. Tu nezini, kā ir, kad tu dzīvo, un tev iekšā kaut kas notiek, bet tu neko neredzi un nespēj kontrolēt, tikai zini, ka viss izslīd tev starp pirkstiem.” “Protams, protams. Es nekad neesmu apgalvojusi, ka saprotu, kas ar tevi notiek. Ne tad, kad tu biji kļuvis pārāk gudrs, un ari tagad ne. Bet es gribu tev pateikt vienu. Pirms operācijas tu tāds nebiji. Tu nevārtījies pats savos netīrumos, sevi žēlodams, tu nepiegānīji savu prātu, dienu un nakti sēdēdams pie televizora, tu nerūci un neņurdēji uz cilvēkiem. Tevī bija kas tāds, ka cilvēki tevi cienīja - jā, cienīja tādu, kāds tu biji. Ar to tu atšķīries no visiem citiem garīgi atpalikušajiem.”
“Es nenožēloju, ka piedalījos šajā eksperimentā.”
“Es arī ne, bet tu esi zaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Tu prati smaidīt...”
“Tukšu, stulbu smaidu.”
“Nē, īstu, sirsnīgu smaidu, jo tu gribēji cilvēkiem patikt.”
“Un viņi nesa mani cauri un smējās par mani.”
“Jā, bet tu, pat nesaprazdams, par ko viņi smejas, nomanīji - ja viņi ir gatavi par tevi smieties, tad jau tu laikam viņiem patīc. Un tu gribēji viņiem patikt. Tu uzvedies kā bērns, pat smējies viņiem līdzi.”
“Šobrīd, ja tev nav iebildumu, man īsti negribas par sevi pasmieties.”
Viņa ļoti centās neraudāt. Man liekas, es gribēju viņu saraudināt. “Varbūt tieši tāpēc es tik ļoti gribēju mācīties. Biju iedomājies, ka tad es cilvēkiem patikšu. Cerēju, ka tad man būs draugi. Tiešām smieklīgi, vai nav tiesa?” “Ar to, ka tev ir augsts intelekta koeficients, vēl nepietiek.”
Par to es apskaitos. Visticamāk, tāpēc, ka nespēju saprast, ko viņa ar šiem mājieniem grib teikt. Šajās dienās viņa arvien biežāk runāja aplinkiem, nevis skaidri un gaiši. Viņa runāja riņķī un apkārt un gaidīja, ka es uzminēšu, par ko viņa domā. Un es klausījos, izlikdamies, ka man viss ir skaidrs, bet patiesībā man bija bail, ka viņa ieraudzīs - es pilnīgi neko neesmu sapratis.
“Man liekas, tev vajadzētu iet prom.”
Viņa koši nosarka.
“Čārlij, vēl ne! Vēl ir laiks. Nedzen mani projām.” “Ar tevi man viss ir tikai vēl grūtāk. Tu vienā laidā izliecies, ka es varu izdarīt un saprast tādas lietas, kas man jau ir daudz par grūtu. Tu mani tramdi. Tāpat kā mana māte...”
“Tā nav!”
“To pierāda viss, ko tu dari. Kā tu uzlasi mantas, ko es izmētāju, kā tu atstāj redzamā vietā grāmatas, ar kurām ceri mani atkal ieinteresēt par lasīšanu, kā tu runā par jaunākajām ziņām, lai piedabūtu mani domāt. Tu apgalvo, ka tas nav svarīgi, bet ar visu savu rīcību pierādi, ka ir gan svarīgi, ļoti svarīgi. Tu esi un paliec skolotāja. Es negribu iet uz koncertiem, muzejiem un ārzemju filmām, negribu darīt neko tādu, kas man liek piepūlēties un domāt par dzīvi vai mani pašu.”
“Čārlij...”
“Lūdzama, liec mani mierā! Es vairs neesmu es. No manis vairs nekas daudz nav palicis pāri, un es negribu, ka tu te esi.”
Te viņa apraudājās. Pēcpusdienā viņa sakravāja savas mantas un aizgāja. Dzīvoklī tagad ir kluss un tukšs.
25. oktobris
Regress turpinās. Es vairs nepūlos drukāt ar rakstāmmašīnu. Kustību koordinācija ir pārāk slikta. Šīs atskaites turpmāk rakstīšu ar roku.
Daudz domāju par to visu, ko teica Alise, un tad man ienāca prātā - ja es turpināšu lasīt un mācīties ko jaunu, kaut vai paralēli aizmirsdams to, ko zināju agrāk, tad man izdosies saglabāt cik necik prāta spēju. Šobrīd atrados uz slīdošajām kāpnēm un braucu lejup. Ja nekustēšos, nobraukšu līdz pašam galam, bet, ja sākšu skriet augšup, varbūt man izdosies vismaz palikt uz vietas. Galvenais ir virzīties uz augšu, lai notiek kas notikdams.
Aizgāju uz bibliotēku un paņēmu veselu kaudzi grāmatu. Tagad es daudz lasu. Gandrīz visas grāmatas man ir par grūtu, bet tas nekas. Lasīdams es uzzināšu ko jaunu un neaizmirsīšu lasītprasmi. Tas ir pats svarīgākais. Ja visu laiku lasīšu, varbūt tomēr noturēšos.
Nākamajā dienā pēc Alises aiziešanas pie manis iegriezās Dr. Stross, droši vien viņa bija pastāstījusi, kā ar mani ir. Viņš apgalvoja, ka tikai gribot paņemt atskaites, bet es pateicu, ka aizsūtīšu pa pastu. Negribu, lai viņš te piestaigā. Teicu, lai viņš par mani neuztraucas - kad jutīšu, ka vairs nespēju patstāvīgi tikt galā, uzreiz kāpšu vilcienā un braukšu uz Vorenu.
Un vislabāk viens pats.
Mēģināju parunāties ar Feju, taču jūtu, ka viņai no manis bail. Droši vien viņa domā, ka esmu sajucis prātā. Vakarnakt viņa nepārnāca viena - un tas otrs izskatījās ļoti jauniņš.
Šorīt mana dzīvokļa saimniece misis Mūnija atnesa bļodu vistas zupas un dažus cepta cāļa gabalus. Teica, ka tikai gribējusi palūkoties, kā man te klājas. Es apgalvoju, ka man mājās ir pārpārēm ēdamā, tomēr viņa atnesto atstāja, un labi, ka tā. Viņa tēloja, ka tas viņai pašai ienācis prātā, bet es vēl neesmu tik stulbs. Laikam taču Alise vai Stross palūguši, lai viņa pie manis laiku pa laikam iegriežas. Nu labi. Viņa ir jauka vecīte, runā ar īru akcentu un labprāt papļāpā par nama iemītniekiem. Par piemētāto grīdu viņa neko neteica. Droši vien viņu tas neuztrauc.
I. novembris
Vesela nedēļa kopš iepriekšējās reizes, kad saņēmos rakstīt. Nesaprotu kur paliek laiks. Šodien ir svētdiena es zinu jo pa logu redzu cilvēki iet uz baznīcu pāri ielai. Man liekas es visu nedēļu gulšņāju bet atceros, ka misis Mūnija man dažas reizes atnesa paēst un jautāja vai neesmu slims.
Ko lai es iesāku? Nevaru tā visu laiku viens pats nīkt un skatīties pa logu. Ir jāsaņemas. Es visu laiku atkārtoju ka ir kaut kas jādara bet pēc tam aizmirstu vai varbūt ir vieglāk runāt un neko nedarīt.
Man vēl ir dažas bibliotēkas grāmatas bet gandrīz visas man ir par grūtu. Tagad es daudz lasu detektīvu romānus un grāmatas par veco laiku karaļiem un karalienēm. Izlasīju grāmatu kurā viens domāja, ka ir bruņinieks un sēdās vecā zirgā un devās pasaulē kopā ar draugu. Bet beigās viņu vienmēr sita un viņam sāpēja. Piemēram, kad viņš domāja, ka vējdzirnavas ir pūķi. Sākumā es domāju, ka tā ir muļķīga grāmata ja viņš nav traks tad taču viņš redz ka vējdzirnavas nav pūķi un nekādu burvju un apburtu piļu nemaz nav bet tad atcerējos ka tur noteikti ir vēl kāda nozīme kaut kas tāds, kas nav uzrakstīts ar vārdiem. Tā mēdz būt ka ir vēl citas nozīmes. Bet es nezinu kādas. Tādēļ es dusmojos jo man liekas agrāk es tādas lietas zināju. Bet es vienalga lasu un katru dienu uzzinu kaut ko jaunu tas man noteikti palīdzēs.