Kad biju sapratis, kā jāliek pieturzīmes, es pārlasīju visas vecās atskaites no paša sākuma. Ārprāts, es nu gan rakstīju drausmīgi! Es teicu mis Kinjanai, ka man visas tās atskaites vajag pārrakstīt, bet viņa teica: “Nē, Čārlij, profesors Neimars grib, lai viss ir tieši tā, kā ir. Tādēļ jau viņš paņem tikai kopijas - lai tu pats redzētu, kā tu ej uz priekšu. Un tu, Čārlij, ej uz priekšu ātri.”
Tas mani iepriecināja. Kad stunda bija beigusies, es aizgāju pie Aldžernona un paspēlējos ar viņu. Mēs vairs nesacenšamies, kurš pirmais.
10. aprīlis
Es nejūtos labi. Ne tā, ka vajag iet pie ārsta, bet man krūtīs ir tukšs, it kā kāds būtu iesitis un vēl man būtu arī grēmas.
Es netaisījos par to rakstīt, bet laikam vajag, tāpēc ka tas ir svarīgi.
Šodien es pirmo reizi negribēju iet uz darbu un neaizgāju.
Vakar Džo Karps un Frenks Reilijs paņēma mani līdzi ciemos. Tur bija daudz meiteņu, un tur bija arī Džimpijs un Ēmijs. Es atcerējos, cik slikti man bija toreiz, kad es piedzēros, un es Džo teicu, ka negribu dzert, tāpēc viņš man iedeva kokakolu. Tā garšoja jocīgi, bet es nodomāju, ka man laikam mutē ir nelaba garša.
Kādu laiku mums gāja ļoti jautri.
“Ej padejo ar Ellenu,” teica Džo. “Viņa tev iemācīs.” Viņš sāka miegt Ellenai ar aci it kā viņam tur acī kaut kas būtu iekritis.
“Ei, liec viņu mierā!” teica Ellena.
Viņš uzsita man pa muguru. “Tas ir Čārlijs Gordons, mans draudziņš un darbabiedrs. Viņš nav nekāds nieka vīrs - nesen viņš ir paaugstināts un tagad strādā ar mīklas jaukšanas mašīnu. Es tikai tevi palūdzu ar viņu padejot. Kas tur slikts, ja cilvēks papriecāsies?”
Viņš piestūma mani Ellenai pavisam klāt. Viņa aizgāja ar mani dejot. Es trīs reizes nokritu un nesapratu, kāpēc, jo neviens cits nedejoja, tikai mēs ar Ellenu. Bet es visu laiku klupu un kritu, jo visu laiku aizķēros aiz kāda kājas.
Viņi stāvēja apkārt un smiedamies skatījās, kā mēs dejojam. Katru reizi, kad es nokritu, viņi smējās vēl skaļāk, un es arī smējos, jo tas bija ļoti smieklīgi. Bet pēdējo reizi es nesmējos. Es piecēlos augšā, un Džo atkal nogrūda mani zemē. Tad es ieraudzīju, kā Džo uz mani skatās, un man vēderā uzradās ļoti dīvaina sajūta.
“Ir nu gan jampampiņš!” teica viena no tām meitenēm. Visi smējās.
“0, Frenk, tev bija taisnība,” Ellena caur smiekliem teica. “Tīrais cirks, man trūkst vārdu.” Tad viņa teica: “Ei, Čārlij, ņem ābolu!” viņa iedeva man ābolu, bet es iekodu, un izrādījās, ka tas nav īsts. Frenks sāka smieties un teica:
“Es tak teicu, ka viņš ēdīs! Iedomājieties, kāds ir tik stulbs, ka ēd vaska ābolu!”
Džo teica:
“Es tā neesmu smējies kopš tās reizes Halorana bārā, kad mēs viņam likām aiziet aiz stūra un paskatīties, vai nelīst, bet paši tikmēr nosvīdām.”
Tai brīdī man atmiņā atnāca, kā toreiz, kad es vēl biju mazs un citi bērni pieņēma mani barā, mēs spēlējām paslēpes un man bija jāiet meklēt. Es daudzas reizes uz pirkstiem izskaitīju līdz desmit un gāju meklēt. Es meklēju un meklēju, līdz kļuva tumšs un auksts, un bija jāiet mājās.
Es viņus neatradu un tā arī nesapratu, kāpēc.
Tagad, kad Frenks tā pateica, es atcerējos. Tieši tas pats notika toreiz Halorana bārā. Tagad skaidrs, ko darīja Frenks un visa šī kompānija. Viņi par mani smējās. Un bērni, ar kuriem es gribēju spēlēt paslēpes, arī smējās, mani izmuļķojuši.
Man acu priekšā viss aizmiglojās, redzēju tikai izplūdušas sejas, kas skatījās, kā es tur guļu uz grīdas, un smējās.
“Jūs tikai paskatieties! Viņš ir galīgi sarkans!”
“Viņš ir nosarcis! Čārlijs ir nosarcis!”
“Ei, Ellen, ko tu mūsu Čārlijam izdarīji? Viņš tā vēl nekad nav uzvedies!”
“Padomā tik, Ellena laikam būs viņu uzbudinājusi!” Es nezināju, ko lai dara un kur lai liekas. No tā, kā viņa gar mani berzējās, man bija dīvaina sajūta. Visi par mani smējās, un man pēkšņi likās, ka es tur esmu kails. Gribējās paslēpties, lai viņi mani neredzētu. Es izskrēju ārā pa durvīm. Tas bija liels īresnams, tajā bija daudz gaiteņu, un es nevarēju atrast kāpnes. Par liftu tai brīdī vienkārši neiedomājos. Galu galā man izdevās atrast kāpnes, es noskrēju lejā un ilgi staigāju pa ielām. Līdz šim brīdim nebiju zinājis, ka Džo, Frenks un visi pārējie ņem mani līdzi tikai tāpēc, lai paņirgātos.
Tagad bija skaidrs, ko nozīmē “tā kā Čārlijs Gordons”, šis izteiciens, ko viņi bija tik ļoti iemīļojuši.
Man ir tāds kauns.
Un vēl viena lieta. Sapnī man rādījās, ka tā meitene, Ellena, ar mani dejo un berzējas gar mani, un, kad es pamodos, gulta bija slapja un savandīta.
13. aprīlis
Joprojām neesmu atsācis iet uz maiznīcu. Aizgāju pie dzīvokļa saimnieces misis Flinnas un palūdzu, lai viņa piezvana misteram Donneram, ka esu slims. Misis Flinna pēdējā laikā skatās uz mani tā, it kā viņai no manis būtu bail.
Man liekas, labi, ka es beidzot esmu uzzinājis, ka visi par mani smejas. Es par to daudz domāju. Visi smejas tāpēc, ka es esmu stulbs, bet pats to nemaz nezinu. Cilvēkiem šķiet smieklīgi, ka stulbenis neprot uzvesties tāpat kā viņi.
Nekas, tagad es zinu, ka ar katru dienu kļūstu mazliet gudrāks. Es protu lietot pieturzīmes, arī ar pareizrakstību tieku galā. Man patīk meklēt grūtos vārdus vārdnīcā, un es tos labi atceros. Es cenšos šīs atskaites rakstīt ļoti uzmanīgi, lai gan tas nav viegli. Es daudz lasu, un mis Kinjana apgalvo, ka lasu ļoti ātri. Turklāt es pat saprotu ļoti daudz no tā, ko lasu, un izlasītais paliek man atmiņā. Reizēm, kad es aizveru acis un domāju par kādu lappusi, tā parādās man acu priekšā kā fotogrāfija.
Taču man prātā nāk arī citas ainas. Reizēm, kad esmu aizvēris acis, tās ir ļoti skaidras. Šorīt, tikko pamodies, es gulēju gultā ar vaļā acīm. Manas apziņas sienās pēkšņi bija liels caurums, un es pa to izgāju... Man liekas, tas ir ļoti, ļoti sen... kad tikko biju sācis strādāt Donnera maiznīcā. Es redzu ielu, kurā atrodas maiznīca. Sākumā viss ir miglains, tad migla sadriskājas, un tas, ko es redzu, vietām ir tik spilgts un skaidrs, it kā atrastos tieši man acu priekšā, bet citur migla neizklīst, un es nezinu, kas tur ir...
Sīks vecītis ar bērnu ratiņiem, ko viņš izmanto kā ķerru, tajā ir ogļu plītiņa, smaržo pēc ceptiem kastaņiem, iela ir apsniguši. Izkāmējis zeņķis ar platām acīm un izbiedētu seju stāv, atgāzis galvu, skatās uz izkārtni. Kas tur rakstīts? Burti ir izplūduši, izlasīt neko nevar. Tagad es zinu, ka uz izkārtnes rakstīts DONNERA MAIZNĪCA, bet, raugoties atpakaļ savā atmiņā, ar viņa acīm es šos vārdus nespēju izlasīt. Man liekas, šis zeņķis ar baiļu pilno skatienu esmu es.
Spožas neona gaismas. Ziemsvētku eglītes un ielu tirgotāji. Ļaudis siltos mēteļos, saslējuši apkakles un sati-nušies šallēs. Zeņķim nav cimdu. Viņam salst rokas, un viņš noliek zemē smagu brūnu papīra turzu saini. Viņš ir apstājies paskatīties uz mehāniskajām rotaļlietām, ko citu pēc citas uzvelk tirgotājs - lācis grozās, suns lec, ronis uz degungala virpina bumbu. Mantiņas grozās, lec, virpina. Ja tikai viņam būtu visas šīs mantiņas, viņš būtu laimīgākais cilvēks uz pasaules.
Viņam gribas palūgt sarkanģīmim tirgotājam, kuram no brūnajiem kokvilnas cimdiem rēgojas pirkstu gali, vai viņš drīkstētu drusciņ paturēt rokā grozīgo lāci, taču viņam ir bail. Viņš paņem no zemes tūtu kravu un uzliek to uz pleca. Lai gan izkāmējis, viņš ir spēcīgs, gadu gadiem strādājis smagu darbu.