— Gribētu pabeigt mūsu sarunu, protams, ja jūs neiebilstat, — viņš teica, sniegdams glāzīti.
— Tagad?
— Jā, tagad.
Iegājām kabinetā.
— Vai gribat braukt uz Dienvidameriku? — pēkšņi jautāja sers Henrijs, apstādamies manā priekšā un aizvērdams durvis.
— Ko?
Viņš piegaja pie loga. Pa tumšajiem stikliem plūda bezgalīgas lietus straumes. No
kamīna uz veco grāmatu mugurām krita aveņkrāsas atblāzma.
— Mikroorganismi ir neticami mainīgi, šo ortodoksālo faktu jūs labi zināt. Daži tagadējie mikrobu un vīrusu veidi laikam gan ļoti maz līdzinās saviem senčiem. Vai jums nebūtu interesanti zināt, kādi tie bijuši pagātnē? Nesteidzieties atbildēt. Ja atļausiet, pabeigšu savu domu … Diemžēl, zinātniekiem nav izdevies vaigu vaigā sastapties ar fosīlajām baktērijām un vīrusiem. Mikrobiologi parasti sastopas tikai ar viņu dzīvības procesu norises rezultātiem.
Nebrīnījos, dzirdēdams tik savādu lekciju. Tas bija seram Henrijam raksturīgi. Studenti to sauca par «satveršanu knaiblēs».
Sers Henrijs pagājās pa istabu, izdzēra savu vīna glāzi un atkal apstājās man blakus.
— Nu, un pašlai'k tāda iespēja negaidīti radusies, — viņš klusu noteica. — Amazones baseina ziemeļu daļā atrasta apbedījuma vieta, kur vēl nav iekļuvis cilvēks. Zinātnei tas ir liels ieguvums. Jūs taču zināt, ka lielākā daļa apbedījuma vietu gan Dienvidamerikā, gan Ēģiptē tikušas izlaupītas. Alkatīgie zelta meklētāji aiznesuši no kapenēm dārglietas un atstājuši tur visus mūsdienu mikroorganismu veidus.
Sers Henrijs manī raudzījās satraukumā mazliet spīdošām acīm.
— Katrā ziņā jādabū paraugi no «Melnā tukana» kapenēm. Arheologi domā, ka divpadsmit gadsimtus tās bijušas pilnīgi hermētiskas. Iedomājieties tikai, kas tur var atrasties! Mikrobi un vīrusi ar mūsdienu zinātnei pilnīgi negaidītu morfoloģiju un fizioloģiju, fosilas baktēriju, sēnīšu un aļģu sugas, protozoja sporas un . ..
— Satriecoši! — piekritu bez jebkādas sajūsmas.
— Vai nav tiesa? Es jau tā domāju, ka šis pasākums būs jums pa prātam. Izlidot vajadzēs rīt.
Te es attapos.
— Jā, ser, tas viss ir ļoti interesanti, bet… es taču ar Ennu …
Iedvesma izgaisa no sera Henrija sejas, viņš pagriezās pret grāmatām piekrautajiem plauktiem un, it kā starp citu, izmeta:
— Tas ir uz kādu' mēnesi, lielākais — diviem … Nav nemaz tik ilgs laiks. Bet tas ir patiešām jauns un vajadzīgs pasākums. Tāds darbs var kļūt par klasisku pētījumu.
— Esmu ar mieru! — mana balss bija svinīga un noteikta. Patiešām, kālab man neaizbraukt uz Dienvidameriku? Vēl jo vairāk tāpēc, ka- tas tik svarīgi seram Henrijam .. .
… Es toreiz pateicu, ka «esmu ar mieru», bet Enna sacīja, ka tā esot «nodevība».
— Mēs taču bijām norunājuši! — viņas zilās acis satumsa un mute skarbāk iezīmējās sejā, kas tūdaļ izskatījās vecāka.
— Es nevarēju! Tas ir tik interesanti, vēlāk nespētu sev to piedot… Turklāt tikai uz vienu mēnesi, bet varbūt tikšu galā pat trīs nedējās.
— Tā kā tā vajag būt principiālam …
Ar lielām pūlēm man izdevās viņu nomierināt. Atvadījāmies mīli un maigi, bet tomēr kaut kas palika. Kaut kas neskaidrs un mokošs. Tas visu laiku nelika man mieru. Nekādi nevarēju rast tam izskaidrojumu. Vai tā bija grūtsirdība, sarūgtinājums, nomāktība? Nezinu, varbūt ne viens, ne otrs, ne trešais … Tagad saprotu, ka tā bija tikai gaidāmo pārmaiņu priekšnojauta.
Mūsu dzīvē ielauzās selvas elpa. Ennu tā biedēja, bet mani… Taču toreiz es vēl neko nesapratu. Un pēc tam jau bija par vēlu.
Brazīlijas gilejā [3] gaiss ir mitrs un karsts kā komprese. Aklimatizēties man nebija viegli. Divas nedējas pagāja gandrīz velti. Mēģināju iejusties vārīta vēža ādā. Smadzenes kusa, mugurkauls atmiekšķējās un nespēja vairs noturēt ķermeni.
Ķerdamies pie bezgalīgajiem liānu un sakņu savijumiem, ar pūlēm tiku līdzi mūsu ekspedīcijas vadītājam Alfonso de Moranam, mundram un jautram arheologam no Rio.
— Mīļo doktor, lai pierastu, jums vajag vairāk kustēties, — viņš teica un vadāja mani reizes piecas dienā no mazā pāļu namiņa, kur bija apmetušies ekspedīcijas zinātniskie līdzstrādnieki, uz izrakumu vietu. Sacīdams «izrakumi», es, protams, pārteicos.
Piramīdu bija sagrābusi selva, un mums to vajadzēja nevis izrakt, bet burtiski izraut no valganā tropu meža ciešajiem apkampieniem.
Neviļus jutu arheologiem līdz. Viņu krekli nekad neizžuva no sviedriem; Pirms manas atbraukšanas viņi jau bija attīrījuši daļu no sienām, galveno ieeju un kāpnes, kas veda uz piramīdas augšējo platformu, kur atradās vel viena ieeja.
Senās kapenes pakājē bija izrakta tranšeja, un netālu no tās pacēlās milzīgi ar epifītiem [4] apauguši, liānu apvīti sumaumu [5] stumbri.
— Te nu gan bija ko rauties! — paskaidroja de Morans. — Teokalliju [6] saturēja kopā koki un liānas.- Kad sākām attīrīšanu, objekts draudēja sabrukt. Vājākos sektorus vajadzēja nostiprināt.
Viņš parādīja ar roku, un tikai tad es ievēroju piramīdas sienās tērauda skavas, kas neļāva akmeņiem izvelties ārā. Metāla troses vairākkārt apvija attīrītās sienas.
— «Melnā tukana» templis atrodas teo- kallijas iekšienē. Tur var iekļūt tikai caur augšējo ieeju. Bet par to nav ko domāt, kamēr nebūs pabeigta attīrīšana. Ieeju sedz varena plāksne, kuru pakustināt var tikai mehānismi. Vajadzēs gaidīt. Tāpēc būtu labāk pagaidām izstrādāt sīku plānu fosilo mikrobu medībām.
… Vakaros, kad visi darbi bija pabeigti un nomocījušies ekspedīcijas locekli izklīduši pa savām telpām, mēs ar de Moranu lauzījām galvu, kā pārspēt viltībā apkārtējās neredzamās sīkbūtnes, kas bija gatavas iekļūt kapenēs reizē ar mums. De Morans šūpojās ar moskītu plīvuru apvilktā gulamtīklā. Brīdi pa brīdim zem šā auta atskanēja krak- šķis un zemē lidoja čaumalas. De Morans mielojās ar sapukaijas riekstiem. Es sēdēju blakus un sūkāju sulīgos čiko. Brīnišķīgais atspirdzinošais auglis mani samierināja ar daudzām neērtībām.