— Katra sastapšanās ar tādu celtni, — viņš pamāja ar roku uz piramīdas pusi, — manī modina cerību, ka šis noslēpumi kādreiz tiks atklāts.
— Bet vai tas ir iespējams? Ar toreizējo jūras braucēju tik primitīvo tehniku?
— Ko gan mēs zinām par cilvēces pagātni! — dedzīgi iesaucās de Morans. —Mēs esam iepazinuši kosmosu un atoma kodolu, bet aizmirsuši vēsturi. Laiks ir nežēlīgs, tādēļ jau tas arī ir laiks …
Man neliekas savādi, ka Tīras vai Sido- uijas iedzīvotāji nokļuvuši līdz šejienei ar saviem kuģiem. Feniķieši bija prasmīgi jūras braucēji un viņu kuģi — labāki par Kristo- fora Kolumba karavellām. Iespējams… Vismaz es ticu senajām pilsētām, tapat kā tām ticēja Fosets. Bet tie, kas mēģinājuši uzzināt selvas noslēpumu ar varu, gājuši bojā. Vajag gaidīt. Noslēpums atklāsies pats,- ka atkla- jas cilvēkiem šī piramīda, kas divpadsmit gadsimtu šeit nostāvējusi, neviena nepamanīta. Bija pienācis tās laiks. Bet seno pilsētu laiks vēl nav pienācis. Gaidīsim.
Es ar interesi paraudzījos uz de Moranu. Tas ir kaut kas jauns. Arheologs fatālists — zinātnes praksē tādu negadās sastapt bieži. Man nez kādēļ negribējās turpināt sarunu par seno pilsētu meklēšanu. Viņš to juta. Mēģināju novirzīt sarunu uz mikrobiem. Bet man neizdevās atjaunot mūsu starpā kontaktu, kas bija radies un atkal izzudis. Sarunu biedrs atbildēja nelabprāt un gurdi, viņš domāja savas domas. Sapratuši, ka šodien nekas prātīgs neiznāks, devāmies gulēt.
Tā vakara saruna man palika prātā tikai tādēļ, ka ar to saistījās savādas un spilgtas sajūtas. Agrāk selva man šķita dzīvs, noslēpumains spēks, kam nav noteiktas formas un konkrētības. Kaut kas līdzīgs milzu vilnim, kurš pārveļas pāri galvai, un cilvēks zaudē priekšstatu, kur ir augša un apakša, gals un sākums. Dzīva, bet nesaprātīga stihija, kas iedarbojas reizē uz visiem sajūtu orgāniem. Par šo stihisko spēku var jūsmot, to var ienīst vai no tā baidīties, bet to nevar saprast. Tas vai nu jūs atbrīvo vai pakļauj, jūs esat vergs vai valdnieks, bet nekad jūs nekļūsit par selvas sarunu biedru.
Pēc sarunas ār de Moranu caur liānu plīvuru man pavīdēja cilvēku sejas. Selvai bija sava vēsture. Jau pirms konkistadoru iebrukuma šai zemē bija spēruši kāju mūsu tālie senči. Vai tiešām šeit atradušās Tīras jūrnieku celtas pilsētas? Nakts man pagāja ļoti. nemierīgi. Dīvaini sapņi, kam nebija nekāda sakara ar virusoloģijas problēmām, ielauzās miegā. Pamozdamies es sev jautāju, vai tikai man nav pielipis arheologu drudzis. Nespodrā zilā spuldzīte pie istabas dēļu griestiem klusēja. Atbildes nebija. Aizmigu ar smago sajūtu, ka ar mani notiek kaut kas nelādzīgs …
Dažas dienas vēlāk, pēc ilgām konsultācijām un strīdiem ar ekspedīcijas locekļiem, tīri nemanot, bijām sagatavojušies doties uzbrukumā kapenēm. Jaunie hidrauliskie celtņi, kas vēl glabāja zeltainās eļļas pēdas, bija uzstādīti piramīdas pakājē. No tiem stiepās smalkas tērauda troses cauri augšējai ieejai uz tumšo, pelējuma smakas piesātināto
«Melnā tukana» tempļa telpu. Trošu gali l)ija piestiprināti pie enkura bultām, kas ieskrūvētas kapeņu akmens vākā. Vajadzēja tikai piespiest elektriskā pievada podziņu, un vāks pacelsies. Lai šahtā neiekļūtu gaisa mikrobi, bija nodomāts atvērumu aizsegt ar sterilizētu plastmasas plāksni, kuras apmēri precīzi atbilda akmens vākam. Pēc tam man vajadzēja doties šahtā, kur pēdējo reizi cilvēks spēris kāju pirms tūkstoš divsimt gadiem.
Kāpu lejā viens pats. Mēs nevarējām tur iekļūt reizē divi, jo ieeja bija pārāk šaura. Katra zaudēta sekunde draudēja eksperimentu pilnīgi izjaukt. Mūsdienu mikrobi nesnauda, un vajadzēja atvairīt viņu graujošo triecienu. y
Mans apģērbs atgādināja hirurga ietērpu pirms atbildīgas operācijas: sterils halāts, aizsargmaska, cimdi, pārvalki kājām. Trauki un aparāti, arī mazais prožektors, rūpīgi sterilizēti. Pat kabelis, kas piegādāja strāvu prožektoram, apstrādāts ar antiseptiskām ķimikālijām.
— Esmu gatavs!
Vienā no tempļa gaismas spraugām redzu de Morana bālo, satraukto seju. Viņš nervozē pat vēl vairāk nekā es. Kā nu ne! Katru reizi viņš gaida kādu superoriģinālu atklājumu. Ar skaudību domāju par viņa profesiju. Tajā tomēr ir kaut kas aizraujošs, tā ir gandrīz tāda pati nodarbošanās kā miroņu atdzīvināšana. Reti tas izdodas, bet vienmēr gribas ticēt, ka tas var notikt. Droši vien tieši šīs gaidas padara arheoloģiju tik pievilcīgu. Arī es esmu satraukts, bet manu saviļņojumu nevar salīdzināt ar arheologu azartu. Viņi visi mazliet ir apslēptas mantas meklētāji, bet es… aktīvs novērotājs un nekas vairāk. Protams, būs interesanti atrast un izaudzēt kādu jaunu mikroorganismu celmu. Kaut kādu penicillium tucanum …
Pamāju ar galvu.
— Esmu gatavs.
Atskan paātrināta motora klaudzoņa. Eļļa zem liela spiediena tiek iepumpēta cilindros. Tas jau manāms — troses saspriegušās un iečīkstas. Viegla krakšķēšana. Vāks tiek rauts laukā no akmens grīdas tūkstošgadīgajiem apkampieniem. Pēkšņi un asi iezīmējas plātnes taisnstūris. Sāk kustēties! Tas tik ir milzenis! Interesanti, kā senatnē ļaudis pratuši tikt galā ar tādu svaru, te ir savi trīssimt kilogrami, ne mazāk. Vāks slīd un slīd, strādnieki jau ķeras pie plastmasas plātnes,\ kas segs ieeju, tiklīdz tā atbrīvosies no ak-! mens korķa. Strādniekiem, tāpat kā man, ir sterili virsvalki, cimdi un maskas. Nav tikai pārvalku uz kājām — viņiem taču nevajadzēs doties pazemē.
Tā, nu ir viss … Pat nepamanīju, cik veikli viņi melno caurumu aizseguši ar plastmasu. Tagad mana kārta.
— Hop!
Palūkojies apkart, ieslīdu šaurā, tumšā spraugā un sataustu pakāpienus, kas ved
lejup. Labi, ka tā nav aka. Prožektors met uz sienām nevienādu, lēkājošu gaismu. Tur nav nekā interesanta, tās ir tādas pašas kā tempļa sienas tur, augšā. Bet galvenais — - nedrīkst kavēties. Acīmredzot kapeņu ieeju jau inficējis gaiss, kas iekļuvis, kad nomainīja vākus. Eja ir ļoti šaura. Pasperu dažus soļus, pleci beržas gar sienām, bet uz galvas no griestiem birst kaut kādi putekļi. Pakāpieni beidzas. Vēl solis. Tad ne visai saprotams pagrieziens, un es nonāku plašā telpā. Pilnīgs tukšums. Mans prožektors drudžaini apgaismo sienas, griestus, grīdu. Redzams, maiju cilts nelaiķa priesteris bijis ļoti pieticīgs — nekādu izgreznojumu, trauku un citu mantu kapenēs neredz.