«Septiņas minūtes! Mans dievs … Piecas sešas minūtes ņēmu paraugus ..
— Būtu ticis galā ātrāk, — es saku, — bet prožektorā izdega spuldze.
— Ak tā? — De Morans sarauc pieri. — Vajag nomainīt.
Viņi ņemas ap spuldzi, bet es raugos uz viņiem un nespēju saprast… sevi. Kādēļ gan nevarēju rūpīgi, centimetru pa centimetram, aptaustīt sienas? Beidzot, varēju vienkārši apiet visapkārt priestera pēdējam mājoklim. Vajadzēja tikai satīt kabeli, un tas būtu mani aizvedis līdz izejai. Un kā gan varēju aizmirst kabatas laterniņu? Tā taču atradās manā kabatā, kamēr es vai prātu zaudēju aiz bailēm. Nē, labi, ka Londonas draugi mani neredzēja «Melnā tukana» temp|a pazemes telpā.
— Tūlīt sākšu gatavot paraugus, lai varētu doties ceļā, — saku de Moranam. Viņš māj ar galvu, viņš mani nedzird, ar visu sirdi un dvēseli viņš jau atrodas tur, lejā, pie tūkstošgadīgajiem priestera pīšļiem.
Laimīgi cilvēki ir arheologi!
Paraugu sagatavošana tālajam ceļam aizņēma daudz laika. Katru kolbu ar sterili apstrādātu virsmu vajadzēja ielikt platkaklainā stikla burkā, kas iepriekš tikusi sterilizēta speciālā autoklāvā. Burkas aizzīmogojām un ievietojām īpašos konteineros, kuros tās varēja transportēt kaut vai uz pasaules malu, nebaidoties nekādu bojājumu. Tādu konteineru sanāca vairāk nekā desmit. Kad tie bija sarindoti manā pagaidu laboratorijā uz grīdas, jutu, ka darbs paveikts.
Pēc dažām stundām satiku de Moranu. Viņš staroja.
— Vai kaut ko atradāt? — jautāju.
Tumši iedegušajā sejā pazibēja sniegbalti
zobi.
— Arheolgi nekad nesaka «jā», kamēr nav atmetuši tūkstošiem «nē». Šis tas ir… Bet materiāla apstrādāšanai vajadzīgs laiks…
— Magnetofona lentē ierakstīta saruna ar maiju cilts priesteri? Seno pilsētu koordinātes? Feniķiešu vēstules ar zīmogu «avia»? — es klaušināju.
— Varat neturpināt. «Melnā tukana» templim veltītā raksta novilkumu izsūtīšu jums, tiklīdz tas būs iespiests. Uz kurieni ērtāk — uz Londonu vai Oksfordu?
Nezinu, kāds nelabais mani dīdīja.
— Baidos, ka atbraukšu tam pakaļ uz šejieni, — piebildu, pats brīnīdamies.
— Lieliski, draudziņ! Kad jūs atbrauksit?
— Vēl neko nezinu, nepavisam neesmu pārliecināts, bet…
— Toties es zinu, doktor! Tas ir selvas aicinājums! Jūs esat pagalam, doktor! Jūs ātri aizmirsīsit Eiropu. Dzīve Brazīlijā…
— Velti pūlaties, dārgo Alfonso, selvas tikumi mani neinteresē, mani satrauc tās netikumi.
De Morans aprāvās un izbrīnījies palūkojās manī. Pēc tam ātri pievērsās savam iemīļotajam tematam. Viņš pūlējās man iegalvot, ka Brazīlijas arheologi atrodoties lielu atklājumu priekšvakarā.
Neklausījos viņa vārdos sevišķi uzmanīgi. Atmiņā iespiedās tikai tas, ka pie Duradu pilsētas atrasta ēģiptiskas cilmes kameja, Paraibosas štatā — nefrita amulets, pie Li- mas — ēģiptiešu stikla sarkofāgs, bet Serra Maranžū — feniķiešu stikla krelles un auskars ar Nīlas krokodila attēlu.
— Kā visas šīs lietas varēja nokļūt Brazīlijā? — nevaldāmi žestikulēdams, man mācās virsū de Morans. — Un bāl ģīmji indiāņi? Un sliņķa un roņa attēls, kas iegravēts Urubu upes krasta klintīs?
— Pietiek, pietiek, dārgo senjor! — es lūdzos. — Ne visu uzreiz!
De Morans iesmējās. Viņš, liekas, mani labi saprata.
… Toreiz man izdevās tikt vaļā no temperamentīgā arheologa, un fragmentārās ziņas, kas nejauši palika galvā, varbūt būtu laimīgi atkal pagaisušas, tāpat kā organiskā ķīmija nedēļu pēc eksāmena. Atklāti sakot, mani pārāk nesaviļņoja šie senie noslēpumi, samudžināti un neskaidri kā svētie raksti. Pazudušās pilsētas, Atlantīda, feniķiešu kuģi Amazonē, Amerikas sakari ar Āfriku — tas viss, bez šaubām, bija interesanti. Bet ne vairāk. Vai - gan pasaulē maz interesantu lietu? De Moranam tā bija dzīve, eksistences jēga. Man turpretī — kaut kas nejaušs, iepazīšanās lidmašīnā, kura beidzas līdz <ar nolaišanos.
Taču mūsu beidzamā saruna man dziļi iespiedās atmiņā un nedeva miera. Pareizāk sakot, es to atcerējos tikai vēlāk, Oksfordā, un pārdzīvoju no jauna, daudz spilgtāk un dziļāk nekā pirmoreiz.
— Vai zināt, doktor, — sacīja de Morans, uz spirta lampiņas vārīdams jerbu [7] . — Jūsu mēģenēs varbūt slēpjas atrisinājums vienam no pasaules zinātnes visvairāk diskutējamiem jautājumiem.
— Jūs, liekas, taisāties pārnākt manā ticībā? Bravo, ser! Vīrusa un šūnas vienība jums sagādās ne mazāk spēcīgas emocijas kā visi šie tolteki, olmeki un mirušie priesteri.
— Jūs mani nesapratāt pareizi. Ielaužos jūsu valdījumos, ievērodams mirušo priesteru intereses.
— Ak tā? Interesanti,
— Vai tiešām?
— Pastāstiet, Alfonso. Tas šķiet patiesi interesanti.
— Bet man jau gandrīz sāka likties, ka mani spontānie arheoloģiskie izvirdumi jums pamatīgi apnikuši.
— Jūs maldāties, Alfonso. Dziļi maldāties.
— Sargieties, doktori Jūs riskējat noklausīties veselu lekciju. Sākt taču vajadzēs ar seniem laikiem.
— Esmu ar mieru riskēt. Tikai ieliešu sev glāzīti makkinlija. Stāstiet!
Bet viņš klusēja, domās nogrimis un ar pirkstiem masēdams gludi noskūto zodu.
— Nelieciet man drebēt aiz bailēm. Sāciet savu izsmalcināto indiānisko spīdzināšanu. Vai drīkstu jums mazliet ieliet?
— Nē… Es domās cenšos izmērīt jūsu nezināšanu. Tāpēc man nav skaidrs, ar ko sākt.
— Nav vērts mērīt. Nezināšana ir bezgalīga. Bet sākt varat kaut vai ar Jauno valsti, — teicu pirmo, kas man iešāvās prātā.
— Ar Jauno valsti? Laba ideja… Starp
citu, vai jūs zināt, ka maiju Jaunā valsts patiešām radās no jauna, un nebūt ne senās valsts vietā?
— Vai tas ir loģikas paradokss? Vecais nav bijis pirms jaunā?
— Jūs uzminējāt. Jaunās valsts pilsētas uzceltas pilnīgi citā vietā, tālu no senču pavardiem. Senās kultūras centri atrodas Gvatemalā, Hondurasā, Ciapasā, Tavasko; Jaunās — Ju'katanas ziemeļos.