— Acteku un inku ekspansionistiskie centieni? Amazones imperiālisms?
— Nē. Nevis armija un atsevišķi kolonisti pārcēlās uz ziemeļiem, bet visa maiju tauta. Kādā jaukā, pareizāk sakot, nelaimīgā dienā vesela tauta pameta savas pilsētas, lieliskos tempļus un senču kapus un devās tālā ceļā, lai mežiem un purviem atkarotu vietu jaunai valstij.
— Vai tā ir kārtējā hipotēze?
— Diemžēl tā ir patiesība savā pēdējā instancē.
— Man kā dabaszinātniekam vajadzīgi pierādījumi. Ņemiet vērā — esmu pārliecināts racionālists.
— Pierādījumi ir, mans draugs. Tie ir. Tas ir kalendārs. Pasaulē visprecīzākais maiju kalendārs. Starp citu, maiji bija aprēķinājuši, ka gada garums ir (ļaujiet, es uzrakstīšu) 365,242129 dienas. Mūsdienu astronomiskie aprēķini konstatējuši, ka šis skaitlis ir 365,242189.
— Jā! Kaut kas tāds man nāk prātā!
Kļūda piektajā zīmē aiz komata! Apbrīnojama precizitāte.
— Tad nu redziet, tauta, kas radījusi tik ārkārtīgi precīzu kalendāru, kļuva par tā vergu. Maiji savas lieliskās būves cēla nevis tad, kad tās viņiem bija nepieciešamas, bet precīzi pēc kalendāra. Katrus piecus, desmit, divdesmit gadus viņi uzcēla jaunu būvi un datumu iecirta akmenī. Ar apbrīnojamu neatlaidību viņi tā darīja gadu simteņiem, kā par to liecina uz būvēm saglabājušies datumi. Liktenīgo regularitāti spēja izjaukt vienīgi katastrofa vai emigrācija. Tāpēc, ja redzam, ka vienā vai otrā pilsētā celtniecība pārtraukta, bet citā vietā apmēram tai pašā laika posmā tikai iesākta, mums ir tiesības apgalvot, ka iedzīvotāji pametuši savu pilsētu un uzcēluši citu.
610. gadā vesela tauta atstāja savu lielo zemi un pārcēlās uz mežonīgajiem ziemeļiem. Un neviens no bēgļiem neatgriezās pamestajā dzimtenē. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Liānas ciešos apkampienos apvija piramīdas, uz pakāpieniem izauga zāle, koku spēcīgās saknes izkustināja akmeņus un sagrāva veselas celtnes.
— Bet kāpēc?! Kāpēc viņi tā darīja?!
De Morans gurdeni un rezignēti pasmaidīja, it kā viņš pats kādreiz kopā ar maiju tautu būtu atstājis savu jauko un tīkamo .māju.
— Es nezinu… Neviens nezina. Tas nav izskaidrojams. Selva uzvarēja drupas un iemacīja tam savu apbrīnojamo klusēšanu … Atstātajās pilsētās nav atrastas nekādas pēdas, kuras liecinātu par svešzemnieku iebrukumu vai kādu katastrofu, kas būtu varējuši aizdzīt nezināmā svešumā veselu tautu. Tāpēc, mīļo doktor, par Senās valsts krišanas galveno cēloni daži mani kolēģi sliecas uzskatīt kādu briesmīgu epidēmiju. Vai tagad saprotat, kāpēc es pāreju, kā jūs teicāt, jūsu ticībā?
Ko varēju viņam atbildēt? Jutu neizsakāmu kaunu un apbrīnojamu prieku.
«Drīzāk jātiek atpakaļ,» nodomāju, «un jāķeras pie darba,» un palūkojos uz nosūtīšanai sagatavotajiem konteineriem. Jutos tā, it kā redzētu tos pirmo reizi un de Morans man būtu paskaidrojis, kas tajos slēpjas. Sākumā paskaidrojis un pēc tam tos uzdāvinājis. . — Tādēļ ziņojiet man, lūdzu, kā jums tur veiksies, — viņš noteica, uztvēris manu skatienu.
— Tūdaļ, Alfonso! Pa telefonu.
… Pēc selvas Londona šķiet pelēka, nokvēpusi aiza.
Sers Henrijs mani saņēma kā vienmēr laipni un mierīgi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar.
— Varat nestāstīt, visu zinu no jūsu vēstulēm, — viņš pasmaidīja. — Esmu priecīgs, ka viss ritējis gludi. Tagad pēc iespējas rūpīgāk jākultivē celmi.
— Ja vien tur ir mikrobi, ser.
— Protams. Bet es domāju, ka mikrobu tur ir pietiekami, esmu pārliecināts, ka esat atvedis interesantus paraugus. Mēs, protams, izmantosim savu biotronu. Oksfordā pirms mēneša uzstādīts jauns modelis, amerikāņu B-8. Vajadzēs reproducēt džungļu klimatiskos apstākļus — tas pirmkārt. Tālāk, jāizraugās elektīvās vides [8] … bet jūs jau zināt pētījumu secību. Kur tagad ir paraugi?
— Nosūtīju tos tieši uz Oksfordu. Man ziņoja, ka tie nogādāti pilnīgā kārtībā.
— Lieliski. Ieteicu nekavēties.
Iestājās klusums, un es beidzot saņēmu
dūšu.
— Piedodiet, ser, vai tad Ennas nav mājā?
Viņš vērīgi un skumji palūkojās manī un
sausi atteica:
— Viņas nav. Viņa nolēmusi mazliet atpūsties dienvidos kopā ar draugiem. Ārsti ieteica jūras vannas.
— Ak tā … Vai tad viņa nesaņēma manas vēstules?
— Visas jūsu vēstules viņai pārsūtīju.
Viņš atkal paskatījās uz'mani.
— Runāju ar Ennu pa telefonu tieši pirms jūsu atbraukšanas un pateicu, kad pienāk lidmašīna, — viņš ātri sacīja.
— Vai jums ir grūti runāt ar mani?
— Domāju, ka jums labāk pašam parunāties ar viņu. Man nekad nav izdevušās nopietnas sarunas ar sievietēm, pat ar tuvām.
Man liekas, viņa mazliet dusmojas uz jums par jūsu aizkavēšanos.
— Aizkavēšanos?
— Protams. Jūs domājāt tur pavadīt trīs nedēļas, bet noņēmāties vairāk nekā divus mēnešus. Es jau ļoti labi saprotu, kā tas viss iznāk, kolēģi, un mēģināju viņai izskaidrot, ka te nav par ko apvainoties. Tomēr… baidos, ka nesasniedzu mērķi. Viņa to sauc par nodevību un… sievietēm patīk skaļi, bet pavisam maznozīmīgi vārdi… Domāju, ka jums ar viņu jāaprunājas. Viss vēl nokārtosies, saīgums pāries un, tā kā jūs esat šeit, viņai blakus, tad ….
Viņš apklusa.
— Izskaidroties ar Ennu? — es, aizvainojumā drebēdams, gandrīz iekliedzos. — Pateikt viņai, ka man uz turieni jāatgriežas?
Sers Henrijs sarauca uzacis un uzlika brilles. Likās, viņš ne tikai gribēja izprast šo manu vārdu nozīmi, bet arī saskatīt, kas aiz tiem slēpjas.
Viņš piegāja pie darba galda un nez kādēļ piebīdīja sev tuvāk vecu Ceisa mikroskopu ar laika gaitā nozaļojušu misiņa apvalku.