— Es varētu aizbraukt uz neilgu laiku, ser Henrij, — sacīju, pūlēdamies slēpt apjukumu, — uz mēnešiem četriem vai pusgadu, bet nezinu, kā uz to skatīsies Enna. Viņai apnicis gaidīt, un man, atzīstos, arī. Seši gadi, ser! Saprotu viņu, bet… man gribētos
vēlreiz tur pabūt. Baidos, ka pēc apprecēšanās to vairs nevarēšu izdarīt.
Sers Henrijs viegli glāstīja mikroskopa okulāru.
— Redziet, kolēģi, — viņš teica, — šis vienkāršais aparāts man kādreiz laupīja sievietes pieķeršanos, sievietes, kuru es mīlēju ar visu savu jauno dvēseli.
Viņš viegli saviebās, juzdams, ka šī negaidītā atzīšanās, turklāt vēl tik augstā stilā, skan mazliet dīvaini. Taču, pārvarējis zināmu iekšēju pretestību, viņš turpināja:
— Visu savu mūžu nemitējos viņu mīlēt, bet viņa pamazām pret mani atsala. Klasisks gadījums. Viņu traucēja trešais. Bet tas, šis trešais, man bija vajadzīgs. Nespēju atteikties no mikroskopa, un viņa nespēja man to piedot. Kolēģu sievas teica, ka zinātne sadragājusi manu dzīves laimi, bet… jūs saprotat, ko gribu sacīt?
— Jā, ser.
— Zinātniekam jāmāk nest upurus. Tiesa, tagad jaunatne ir mazliet citāda. Mēs bijām pārāk kategoriski, mums pietrūka iecietības savstarpējās attiecībās. Jūs, mūsdienu paaudze, uz visu skatāties vienkāršāk. Man, vecmodīgam cilvēkam, reizēm liekas, ka pat pārāk vienkārši… Varbūt… jums izdosies atrast kopīgu valodu ar Ennu? Vai saprotat mani?
— Jā. Pacentīšos. Ļoti gribētos, lai Enna mani pareizi saprastu.
Viņš pašūpoja galvu.
— Nezinu … Lai dievs dod. Es būtu ļoti priecīgs.
Aizgāju no viņa, juzdams reizē cerības un skumjas. Ja zaudēšu Ennu, man taču paliks sers Henrijs. Vientuļam bioloģijas maģistram tas nav tik maz.
Oksfordā līdz ausīm iegrimu darbā. Jaunais biotrona modelis likās lielisks. Tā milzīgais koniskais stikls atspoguļoja visus saules zaķīšus, kas lēkāja pa laboratorijas sienām. Tas vilināja un aicināja, solīja nepieredzētus atklājumus, nedzirdētas sensācijas un apvērsumus mikrobioloģijas zinātnē. Likās, vajag tikai tuvoties širn mirdzošajam hromēta tērauda, stikla un plastmasas nezvēram, un notiks kaut kas pārsteidzošs. Ar zināmām bažām aplūkoju daudzos termometrus, manometrus un psihrometrus, kas no visām pusēm apņēma biotronu. Pēc tam sapratu, ka tā nemaz nav ļauna, bet gan ļoti jauka, labsirdīga lieta, kas stāv un gaida, lai kāds ar to nodarbotos. Vienīgais, ko biotro- nam vajadzēja, bija paraugi. Tos es viņam varēju dot, un mašīna sāka cītīgi strādāt. Pret sarežģītām ierīcēm vienmēr esmu izturējies ar neuzticību. Bet šī nebija kaprīza. Tā bija ļoti inteliģenta. Tā dūca, sprakšķēja, ieslēdzās un izslēdzās, rūpīgi uzturēja temperatūru, spiedienu un mitrumu tādā līmenī, kādu es noteicu. Kad bija izdevies biotronā reproducēt Amazones selvas klimatu, ievietoju tajā Petri trauciņus ar barotni, kurā izsēju savāktos paraugus …
Reizēm man iešaujas prātā muļķīga doma. līs salīdzinu biotronu un Petri trauciņu. Bio- trons ir milzīgs, sarežģīts un ļoti' dārgs. Liekas, ar to var darīt brīnumus. Spoža divdesmitā gadsimta zinātniskā iekārta! Un tomēr visi galvenie mikrobioloģijas atklājumi izdarīti Petri trauciņos. Starp diviem plakaniem stikla vāciņiem, kas uzlikti viens uz otra, attīstījušies cilvēka visdrosmīgāko domu iedīgļi!
Man bija divu šķirņu barotnes. Dažos trauciņos agaragaram piejaucu antibiotiku, kas nogalina sēnītes, turpretī citos — antibiotiku, kas iznīcina baktērijas. Jau iepriekš mākslīgi novērsu mikrobu antagonisma aktus. Tagad nevajadzēja bažīties, ka, audzēti kopējā barotnē, vienas sugas mikroorganismi var nomākt citas sugas attīstību. Katru fosilo mikrobu paraugu izsēju kā vienā, tā otrā barotnē. Ja starp mikrobiem ir aļģes, aktinomiceti vai sēnītes, tās attīstīsies tur, kur nonāvētas baktērijas. Turpretī baktērijas jutīsies lieliski no sēnītēm brīvajās barotnēs. Skaldi un valdi. Gudrs likums. Tātad paraugi bija izsēti — vajadzēja tikai gaidīt.
Pagāja viena diena un nakts. Nekādas dzīvības pazīmes Petri trauciņos neparādījās. Duļķains, mazliet opalescējošs šķidrums — un vairāk nekā. Viss bija tāds pats kā kontrolē. Arī agaragara gludā virsma neiedvesa nekādas cerības. Trīsdesmit stundas, četrdesmit stundas — nekā. Sers Henrijs
man zvanīja pēc katrām četrām stundām, un ikreiz es dzirdēju klusu vilšanās noputu tālajā telefona vada galā. Bet varbūt man tikai tā likās.
Četrdesmit astoņas stundas, divas diennaktis. Ir! Barotnes virspusē parādās tumšas svītras. Atdzīvošanās! Atdzīvošanās pēc divpadsmit gadsimtu ilga sastinguma!
Mani apsveic ar uzvaru, spiež roku, sers Henrijs atsūtījis telegrammu, kurā solās atbraukt apskatīt manus fosilos zvēriņus. Nevaru vien sagaidīt, kad uzzināšu, kam īsti esmu atdevis dzīvību.
Ceturtajā diennaktī Petri trauciņu lielāko daļu rotāja mikrobu koloniju dīvainie veidojumi. Varēja sākt pētījumus.
… Bija atdzīvojušās galvenokārt sēnīšu kultūras. To vidū dominēja aktinomiceti — lieliski antibiotiku ražotāji. Iespējams, ka medicīna dabūs jaunas ārstniecības vielas ar gluži neparastām īpašībām. Bet ne jau tas mani interesēja. Vajadzēja tikai gaidīt un cerēt.
Pa šo laiku varēju piezvanīt Ennai. Tagad to pat vajadzēja darīt. Uzvarētājus taču netiesā …
Viņa mierīgi noklausījās manu garo sajūsmas pilno runu.
— Labi, es atbraukšu, atnāc šodien septiņos uz kafejnīcu… — Viņa nosauca mājīgu stūrīti, kur mēs bieži iegriezāmies manu studiju gados.
Laikam tomēr biju stipri noguris. Pēkšņi sajutu, ka mani spēki ir galīgi izsīkuši. Kad pulksten septiņos tuvojos mūsu kafejnīcai, man viss bija vienaldzīgs.
«Iespaidu bijis pārāk daudz,» nodomāju. «Tiklīdz mazliet atpūtīšos, viss būs kārtībā.»