Taču nomierinošās domas slīdēja garām un vairījās no manis.
Pie ieejas kafejnīcā ieraudzīju uzkrītoši modernu mašīnu. Vienu pašu. Citu mašīnu nebija. Instinktīvi sajutu pret to nepatiku. Pagrūdu kafejnīcas stiklotās durvis un tūlīt ieraudzīju Ennu.
Ai mana Enna! Laikam biju stipri novārdzis, acīs man sariesās aizkustinājuma asaras. Enna nemaz nebija mainījusies. Tomēr nē, — viņa smēķēja. Agrāk netiku viņai redzējis cigareti. Vēlāk, ieskatījies, pamanīju, ka viņa kļuvusi vājāka un iedegusi. Zilās acis pavisam dzidras.
— Sēdies, — viņa teica, — ko tu dzersi?
Man sagribējās alu. Enna dzēra kādu
citronkrāsas šķidrumu. Sāku stāstīt. Lakoniski un precīzi, tāpat kā sers Henrijs.
— Enn, kas tev noticis? Tu neklausies manī? Kur tu patlaban esi, Enn? — jautāju, uztvēris viņas vienaldzīgo skatienu.
— Nekas, es klausos un domāju. Turpini.
Sāku stāstīt par de Moranu, bet viņa mani
pārtrauca.
— To visu jau zinu no tēva un citiem .. . cilvēkiem. Ko tu domā darīt turpmāk?
Laikam tomēr biju ļoti noguris. Agrāk nekad nejutu sapīkumu, kad blakus atradās viņa.
— Nu, ja jau tevi tas neinteresē …
— Mani tas viss, protams, ļoti interesē, — viņa atteica negaidīti mīļi. — Bet ir laiks padomāt par mums. Par mūsu nākotni. Es gribu skaidrību. Tev jāizsakās noteiktāk. Tas tagad ir galvenais… Vai tu domā atstāt universitāti un iestāties kādā firmā? Mēs taču norunājām, bet tu atkal mani piemānīji.
— Enn, es tevi nepiemānīju, dārgā, saproti mani pareizi. Nevaru pamest darbu pusceļā. Tas nozīmētu, ka esmu velti zaudējis laiku. Man jāpabeidz pētījums, varbūt pat vēlreiz vajadzēs lidot uz Brazīliju.
Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu šķiršanos. Un es taču nemaz netaisījos uz Brazīliju. Bet šī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.
— 'Ak tā … — Ennas lūpas sakniebās šaurā svītriņā. — Un vai uz ilgu laiku?
— Nezinu. Uz mēnešiem diviem trim.
— Ta3 nozīmē, ka uz četriem, pieciem, sešiem… Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkāršot.
Viņa apklusa un pagriezās pret tumšo stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.
— Nu, beidzot, — viņa teica un pievērsās man, — bet, ja es tevi ļoti lūgšu, lūgšu tā, kā es to protu … manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to darīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksāšu ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?
Man izkalta rīkle.
— Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, nomierinies!
Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzošs ūdenskritums.
— Tikai «jā» vai «nē»! Un tūlīt! — viņa iekliedzās.
— Kad tas jādara? — jautāju, vārdiem spriežoties kaklā.
Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.
— Rīt.
Ka man gribējās sacīt «ja»! Bet tas nozīmētu paildzināt šīs sāpes un aizvainojumu uz visu mūžu, uz tiem tūkstošiem dienu un nakšu, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt šīs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..
— Nē, — es teicu.
Likās, ka viņa man tūlīt iesitīs.
— Iesim, — viņa sacīja un devās uz izeju. Es gāju līdzi. — Braukšu viena pati.
«No kurienes šī nolādētā mašīna?» nodomāju. «Seram Henrijam ir tikai apbružāts «roiss» …»
Sarkanā§ bremžu ugunis, kas kosmisko raķešu ātrumā aiztraucās garām, man vēl ilgi rēgojās vakara zilgmē.
… Vakara krēslā alztraucošās mašīnas ugunis redzēju arī tad, kad paņēmu rokās trauciņu ar duļķainu agaragaru un paskatījos uz to pret gaismu. Vienīgais trauciņš,; kas mani nepievīla. Trauciņš ar numuru 7-IIa. ļ
Priekšmetstikla udeņainaja loka kvēloja skaisti kristāliņi. Tikai vīrusi varēja izveidot šo sīciņo rubīnsarkano druzu! Atbīdīju mikroskopu un izberzēju acis. Tad samiedzu acis, cenzdamies atbrīvoties no sajūtas, ka] zem plakstiem ir smiltis. j
Nostiprināju mikrotomu un, ar skatienu atkal ieurbies okulārā, iztaisīju šķērsgriezumu. Uzmanīgi izņēmu priekšmetstiklu un aiznesu uz elektronmikroskopiju.
Pēc divām stundām man uz galda jau gulēja mitri fotouzņēmumi. 150 000 reižu lielais palielinājums ļāva fiksēt atsevišķas vīrusu daļiņas. Tās bija lodītes, ko veido-" ja gari, savīti pavedieni.
Tagad visa laboratorija strādāja tikai, man. Es biju karalis, īsts visu dievināts un : mīlēts patvaldnieks. No manis negaidīja ne konstitūcijas, ne bilus. Neviens neuzdrošinājās pat iepīkstēties par Lielo hartu. Mani pavalstnieki šaudījās starp rentgena aparātu un ultracentrifūgu, pūlēdamies cits citu pārspēt centībā un iztapībā. Es biju dāsns un augstsirdīgs, un neviens no maniem pavalstniekiem nepalika bez atalgojuma.
Kas gan ir Bikšu lentas ordenis, ko nēsā virs kreisās kājas ceļgala uz ordeņa tērpa baltā triko, un Pirts ordenis; ka^ gan ir svētā Andreja, Patrika vai Jeruzalemes Jāņa ordenis, Viktorijas krusts un pat sarkanās emaljas krusts «Par nopelniem», ar ko apbalvoti ne vairāk kā divdesmit četri zinātnes un mākslas titāni, — kas gan ir tas viss salīdzinājumā ar Manu Apbalvojumu!
Uz mana ordeņa diploma bija dažas ar manu pildspalvu rakstītas rindiņas:
«… Vīrusa apvalks sastāv no 60 olbaltuma vienībām, kurām ir gandrīz lodes forma; vienības veido telpā 12 grupas pa 5 vienībām katrā…» un tālāk tādā pašā garā.
Tanī pirmajā, kā dzīve bezgalīgajā un īsajā dienā vīrusu iepotēja trušiem, jūras cūciņām, baltajām pelēm, kanārijputniņiem un pērtiķiem. Tādēļ vajadzēja izbraukt ārpus pilsētas uz nelielu fermu, kur atradās šie dzīvnieki.
Vētrainā diena gāja uz beigām. Tad aizritēja vēl viena diena. Vēl divas.