Aiz loga dārdēja pērkons, debesīs plaiksnījās blāvi ceriņkrāsas zibšņi. Lietus burbuļodams un trakodams plūda pār rūtīm. Milzīgās dadžlapas drebēja zem saplūksnotām, virvēm līdzīgām resnām ūdens strūklām un verdziski kļāvās pie zemes. Bet es gandrīz nemaz neskatījos logā.
Manā priekšā rindojās apaļie lodziņi, aiz kuriem hermētiskos blokos atradās inficētie dzīvnieki. Pirmais nomira pērtiķis. Mazs makaka ar traģisku ģīmīti. Tad, lai cik dīvaini, gāja bojā kanārijputniņš. Vairāk neviens nenobeidzās. Truši, jūras cūciņas un peles jutās lieliski. Sekcija deva pārsteidzošus rezultātus. Beigto dzīvnieku sirdi, aknas, nieres, plaušas un liesu klāja sudrabota plē-? vīte. Palūdzu līdzstrādniekus paņemt šo plē-a vīti un izgatavot no tās preparātu tālākai iz-; pētīšanai. Bet bija jau vēls, un mēs nolēmā to atlikt uz rītdienu. Tagad varēja nesteigties… Pat termostatu ar lielisko trauciņu 7-II a, ko es pastāvīgi nēsāju sev līdzi, šoreiz ieslēdzu seifā.
Noslēpumainais slepkava, kas maiju tautu piespieda atstāt dzimteni, bija noķerts. Aizslēdzām fermu un braucām uz Oksfordu.
Tai pašā naktī piezvanīju uz Rio un visu pastāstīju de Moranam. Viņam gandrīz aizrāvās elpa aiz sajūsmas, un viņš apgalvoja, ka man paredzētā Nobeja medaļa esot jau izkalta. Ar pūlēm izdabūju solījumu sudraboto vīrusu kādu laiku turēt noslēpumā.
Bet pēc divām stundām fermas jumtā iespēra zibens. Ferma nodega, līdz pašiem pamatiem ar visu, kas tajā atradās. Ārkār tīgi muļķīgs gadījums. Bija aizmirsts uzstādīt zibeņnovedēju.
Steidzos uz laboratoriju. Bet nevienā Petri trauciņā, kas palicis biotronā, sudraboto kultūru neatradu. Viss bija pagalam.
Redzēju divas sarkanas uguntiņas lēni gaistam vakarīgi zilajā tālē.
Ko man atlika darīt? Vēlreiz doties uz selvu, lai meklētu vīrusu? Bet, cik man zināms, jaunas piramīdas ar neskartām kape- nem nebija atrastas. Meklēt tās pašam? Nebiju tam nemaz sagatavojies.
Tomēr nolēmu braukt uz Brazīliju … Varbūt tāpēc, ka palikt Anglijā negribēju un nevarēju.
Tālākais bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cēloņa un seku sakarība konstatējama apbrīnojami precīzi. Var pat sastādīt shēmu:
1. Mērķis — sudrabotais vīruss.
2. Kas šai nolūkā vajadzīgs — atrast neskartas kapenes.
3. Kur tās atrodamas — atstātās pilsētās.
4. Kur meklēt atstātas pilsētas — Šingū, kur tās meklēja Fosets.
5. No tā izrietošais tuvākais uzdevums —* iet Foseta pēdās.
… Aizritēja septiņi gadi, līdz es nonācu pie šā «tuvākā uzdevuma» atrisinājuma …
De Morans no manis iztaisīja Brazīlijas senās kultūras speciālistu; ar viņa palīdzību iemācījos portugāļu valodu un dažus indiāņu dialektus. Orlando Viljass Boass mani iepazīstināja ar selvu. Ortego Miranda palīdzēja sadabūt nepieciešamos līdzekļus vairāku ekspedīciju sarīkošanai. Sers Henrijs savu nelielo īpašumu novēlēja bioķīmiskas laboratorijas organizēšanai. Brazīlijas aviolīniju lidotāji nežēloja savus «dakotus», lai mani nogādātu vienā vai otrā nepieejamā selvas rajonā.
Ko tad vajadzēja darīt man?
Devos pa pulkveža Persija Harisona Foseta pēdām.
Lai arī kādu galu ņēmis šis Šingū zaļajā klusumā pazudušais cilvēks, viņš nodzīvojfs lielisku mūžu.
«No divdesmit četriem laulības dzīves gadiem,» rakstīja Fosets, «tikai desmit gadus mēs ar sievu pavadījām kopā. Nemaz nerunājot par četriem karā aizvadītajiem gadiem, desmit gadus es nodzīvoju mežos, taču ne reizes nedzirdēju sievu sūdzamies.»
Viņš prata izvēlēties grūtus, bet interesantus ceļus, un es viņam sekoju.
Vispirms izpētīju Foseta ceļojumu pēc dokumentiem. Savā starpā bieži vien maz saistīto un gandrīz vienmēr pretrunīgo faktu, domu un ideju jūklis mani nedaudz mulsināja. Sapratu, ka patiesība jāmeklē tur, kur tā pazaudēta. Aizbraucu uz Amazones baseinu un vairākus gadus pētīju vietas, kur ceļojis Fosets. Trīsreiz nogāju līdz Kujabai, divreiz tiku līdz Bakiri, bet pirmo reizi jutos tā, ka nevarēju ne domāt par ceļa turpināšanu. Man vajadzēja septiņus gadus, lai no kabineta zinātnieka pārvērstos par ceļotāju.
„Tev nav jabaidas neveiksmes..
Tātad par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju. Pievērsīsimies dokumentiem. «Man dažkārt gadījās piedzīvot vilšanos,» rakstīja Fosets 1925. gadā, «pēc ekspedīcijas uz Gon- guži es kādu laiku šaubījos par senu pilsētu eksistenci, bet pēc tam redzēju drupas, kas liecināja, ka vismaz daļa nostāstu ir patiesi. Vel arvien šķiet iespējams, ka mans galvenais mērķis «Z» ar seno iedzīvotāju atliekām nav nekas cits kā mežā slēpusies pilsēta, ko Rapozo atklāja 1753. gadā. Tā neatrodas pie Singū upes, ne arī Matugrosū. Ja mums kādreiz būs lemts sasniegt «Z», mēs droši vien tur pakavēsimies krietni ilgu laiku, jo tikai neveiksmīgi ceļojumi beidzas ātri.»
Beidzamās rindiņas pasvītrojis esmu es. Arī turpmāk pasvītrošu citēto dokumentu svarīgākās vietas. Cik žēl, ka šīs rindiņas savlaicīgi nav saistījušas pētnieku uzmanību! Bet par to vēlāk …
Pulkvedis Fosets savu maršrutu bija nodomājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11°43', rietumu garuma 54°35/ ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņš cerēja īsā laikā nokļūt pie Šingū upes. «Pa ceļam izpētīsim,» rakstīja Fosets, «seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedveš šausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spoži apgaismoti.»
Pēc Šingū forsēšanas ekspedīcijai vajadzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp Šingū un Aragvaju), lai, nogriežoties uz ziemeļiem un ejot pa ūdensšķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9—10°. Tālākais ceļš veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi maršruts gāja starp dienvidu platuma 10°30' un 11° līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas štatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja mežonīgas ciltis. Šajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.