Tas atgādina 1753. gadā celto pilsētu, bet indiāņu norādītā vieta nemaz nesaskan ar maniem aprēķiniem. Varēsim tur iegriezties pa ceļam vai, ja apstākļi ļaus, kamēr atrādīsimies «Z».
Mans paziņa, rančo saimnieks, stāstīja, ka reiz viņš atvedis uz Kujabu kādas tālas un savdabīgas cilts indiāni un vadājis to pa lielām baznīcām, domādams, ka tās uz viņu atstās spēcīgu iespaidu. «Tas nav nekas,» teicis indiānis. «Netālu no vietas, kur es dzīvoju, ir daudz lielākas, augstākas un skaistākas celtnes nekā šīs. Tām arī ir platas durvis un logi, bet vidū atrodas stabs ar lielu kristālu, kas apgaismo ēkas iekšpusi un žilbina acis!»
Šajā fragmentā redzams viss Fosets. Aizrautīgs, nelokāms, bezbailīgi ejošs pretī nospraustajam mērķim, naivs un paļāvīgs kā bērns.
Kur ir fakti? — jautās rūpīgais pētnieks, kas zina visu ģeogrāfisko karti no viena pola līdz otram un nekad neatstāj savu kabinetu. Patiesi, kur ir fakti? «Kāds teica, ka …», «Kāds indiānis stāstīja …», «Man pastāstīja kāds brazīlietis, kuram no tālienes nācis indiānis sacījis …». Kur ir nevainojamie, drošie fakti, uz kuru pamata notur diskusijas, organizē ekspedīcijas un, beidzot, piešķir nepieciešamos līdzekļus?
Kādi gan' fakti bija Kolumbam, kad viņš savās nedrošajās karavellās meklēja ceļu uz Indiju? Kukam, kurš uzdrošinājās sagraut akadēmisko mītu par Dienvidu kontinentu? Beidzot, Šlīmanim, kas devās uz Trojas izrakumiem ar «Iliādas» sējumiņu rokā? Lolotais mērķis bija sirdī. Acu priekšā. Izstieptas rokas attālumā. Tas mirdzēja un aicināja, tūkstoškārt reālāks nekā pasaules vistriviālākās un garlaicīgākās patiesības. Un daba nevarēja pievilt pētnieku, neapmierināt viņa nevaldāmo iztēli, kas sapni gribēja padarīt par īstenību. Taču, liekas, nevienam tas neatnesa laimi.
Fosets ticēja savām pilsētām, zināja tajās katru ieliņu, mazāko plaisiņu lietus un vēja apdrupinātajos akmeņos. Viņš iās nemeklēja, nē. Viņš gāja pie tām, kā pēc ilgas šķiršanās cilvēks steidzas uz tālo dzimteni vai pie mīļotās sievietes. Kas gan varēja atdot savam sapnim vairāk nekā atdevis Fosets?
Tas, kas daudziem skanēja kā mīts, Fo- setam bija neatspēkojams viņa taisnības pierādījums. Indiānis? Zelta meklētājs? Drosmīgs brazīlietis? Kareivis? Lopkopis? Metiss? Vienalga, kas! Galvenais, ka viņi redzējuši! Kur? Nav svarīgi. Tie varēja arī maldīties. Tomēr viņš atradīs savu mērķi «Z». Tas viņu gaida. Uz priekšu!
Līdzekļi ekspedīcijai? — arī te radīsies izeja. Ekspedīcija būs maza, tikai trīs cilvēki, savējie, uzticami, tādi, kuriem nevajag maksāt. Šis tas jāpārdod, no viena otra jāaizņemas, jāapsola materiāli Ziemeļamerikas avīžu aģentūrai — tā sanāks nepieciešamā summa. Bet ģeogrāfisko biedrību un zinātņu akadēmiju kases pārziņi lai gaida neapšaubāmus faktus par Borneo vai Kamčatkas atrašanās vietu. Uz priekšu!
15. maijā ekspedīcija beidzot sasniedza Bakiri posteni. Mūļi bija krietni novājējuši. Likās, ka tur, uz kurieni viņus pirms došanās ceļā sūtīja uzbaroties, viņi būtu mērdēti badā, lai tikai ietaupītu dažus milreisus. Toties zirgi izskatījās pavisam ciešami.
Šais divdesmit piecās ceļojuma dienās gadījās viss: briesmīgās skudras saube, kas tikko neaprija visas mantas, maldīšanās un atgriešanās atpakaļ, kritieni, sasišanās, sastapšanās ar saniknotu bušmeistaru. [14]
Fosetam likās, ka ekspedīcija virzās uz priekšu pārāk gausi. Nespēdams apvaldīt nepacietību, kas viņu urdīja, viņš šad un tad aizsteidzās citiem tālu priekšā. Reiz viņš tā aizrāvās, ka bija spiests nakšņot viens pats tieši uz zemes. Necaurredzamajā tumsā virpuļoja spīdīgu kukainīšu mākoņi. Oda pēc trūdiem un gliemju saēstas glumas mizas. Fosets aizdedzināja pīpi un, kamēr vēl dega sērkociņš, palūkojās apkārt. Viņš paguva saskatīt dīvainus timbo sa- vijumus, kas atgādināja Salvadora Dali. fantāzijas. Indiāņi labi zina šo sauso, zaļgani violeto liānu. Viņi to dauza uz akmeņiem, saberž cieto šķiedru un tā iegūst kaut ko lūkiem līdzīgu. Pēc tam viņi timbo iemet ūdenī. Uzpeld burbuli, plīst glumās putas, uz visām pusēm lēni izplatās ziepainas duļķes. Bet pēc stundas jau var savākt aizmigušās zivis. Krastā atgriežas pārpilnas laivas — stipri vienkoči, kas izdobti no araukārijas stumbra. Tajos kaudzēm valgani laistās iegūtais laupījums: debeszilās piau, pelēkzajās pikuda, milzīgās treknās trirao, resnītes pintado, aszobes piraro un zilganās, bruņu kreiseriem līdzīgās tukanare. Arī piranjas, kuru zobainās rīkles nekad neaizveras, piranjas, kuras viz kā netīrs zelts un sarecējušas asinis, uzpeld ar vēderu uz augšu, kad līdz viņām nonāk timbo inde. Tikai valdnieciskās arapai- mas, milzīgas kā leviatāni, ar lielām, zaļgani pērļainām zvīņām, nenokļūst vienkočos. No indes reibdamas, tās kampj gaisu ar savu lielo, apaļo muti un aizpeld uz tīriem ūdeņiem. Pat indiāņu stingri uzvilktā loka raidītā bulta nespēj pievarēt arapaimu. Amazones dižciltīgā zivs reizēm padodas tikai smagam šķēpam un spēcīgai rokai.
Es tā aizrāvos ar timbo, ka aizmirsu Fo- setu. Cik nemanāmi un valdonīgi mūs paņem savā varā pēkšņas asociācijas, novirzīdamas no mērķa un ieraudamas miglainajos pagātnes atvaros!
Fosets sacirta timbo un ierīkoja sev guļvietu. Sausu un ne visai ērtu guļvietu. Viņš tūlīt aizmiga dziļā un ciešā miegā, kā prot gulēt tikai ceļotāji.
Džeks un Relijs nezināja, ko lai domā. Kaut kur miegaini klaigāja pērtiķi un raudāja žakubimi [15] , bet pulkveža vēl arvien nebija. Viņi izšāva gaisā. Fosets neatbildēja. Tiklīdz pirmie saules stari iedzina melnajos dobumos asinssūcējus, kas šaudījās gaisā, mazais pulciņš devās tālāk. Meklēt Fosetu būtu veltīgi. Atlika tikai cerēt, ka viņš pats atradīsies.