«Domāju nonākt saskarē ar seno civilizāciju pēc mēneša un galveno mērķi sasniegt augustā. Kopš šā brīža esam pilnīgi dieva ziņā!»
Pēc sarunas ar Roberto Fosets maršrutu pārlaboja.
Tas bija kaut kas vairāk nekā vieglprātība. Tā bija līdz absurdam novesta lētticība, kas tumšos, neizpētījamos dziļumos robežojas ar absolūtu zināšanu. Fosets devās selvā, klausīdams visvarenam likteņa aicinājumam, kas skanēja neatvairāmi, kā mīlas sauciens.
Foseta beidzamā vēstule sievai rakstītā 1925. gada 29. maijā, un to nosūtījuši peoni. Kopš tā brīža Fosets, Džeks un slimais Relijs palika vieni paši. Selvas tumšais aizkars uz mūžiem sakļāvās aiz viņiem. Kopā ar cilvēkiem arī dzīvnieki devās pretī nezināmajam liktenim. Pavadoņi nespēja pārvarēt māņti- čīgās šausmas un apstājās uz nezināmā robežas.
«Domāju sastapt indiāņus apmēram pēc nedēļas vai dienām desmit, kad radīsies iespēja sasniegt ūdenskritumu, par kuru man tik daudz stāstīts.
Patlaban atrodamies Beigtā zirga nometnē, un mūsu koordinātes ir dienvidu platuma 11°43' un rietumu garuma 51°31'; te 1920. gadā man krita zirgs. Tagad no tā palikuši tikai balti kauli. Šeit var izpeldēties, tikai kukaiņu dēļ tas jādara ļoti lielā steigā. Tomēr tagad ir lielisks gadalaiks. Naktis ļoti aukstas, rīti dzestri, kukaiņi un karstums sāk nomākt ap pusdienlaiku, un no šā brīža līdz sešiem vakarā mēs ciešam īstas mocības.
Tev nav jābaidās neveiksmes…»
Aiz šās neskaidrās_ pēdējās frāzes jaušama mokpilna patiesība. Ārpus tās paliek nostāsti un leģendas, kā ziepju burbuļi spilgtas un ātri gaistošas sensācijas un atklājumi, kuri nav ne plika graša vērti. Aizvien tālāka pagātnē atvirzās šie notikumi. Mēs tiem nevaram tikt līdzi. Straujā pagriezienā pēdas nozūd Nāves upes dzeltenajos ūdeņos. Neskaidrs čuksts atskan līdz purvainajiem krastiem, bet mēs to nesaprotam. Kas gan noticis šai zaļajā tālē? Vai dzirdat, cik viss klusu? Tikai ausīs dūc. Jūs domājat, tur pulsē asinis? Nē. Tur guldz burbuļi karstos, smirdošos rāvājos, čaukst saube kolonas, raud anakondas un zirnekļu tīklos raustās kolibri. Tur putns tukans pie stumbra tīra
savu maigi zaļo un rožaini mēļo knābi un katliņos mutuļodama verd kurare.
Kaut kur debesīs lido mākslīgie pavadoņi, pazemē eksplodē atombumbas, nerimst pilsētu troksnis, brauc kuģi, kauc reaktīvie iznīcinātāji un Ģenerālās Asamblejas zālē kāds ar nagu pārbauda mikrofonu. Bet šeit valda klusums, tāpat kā pirms divsimt, kā pirms tūkstoš gadiem. Klusums. Tikai asiņu pulsējums klusi šalko ausīs.
Nāves upē ūdens jau sārtojas. Tūlīt iestāsies nakts. Nekustīgās debesu zvaigznes un lidojošās selvas zvaigznes tūlīt uzsāks savu nebeidzamo rotaļu …
Aiz Beigtā zirga nometnes sākas neziņas valstība
Daudzi ir gājuši pa Foseta pēdām. Es biju viens no daudzajiem. Man izdevās nokļūt tādās vietās, kur, kā mēdz rakstīt romānos, cilvēks nav spēris kāju. Bet tas tā gluži nav. Redzēju morsego iemītas taciņas, ar kurari apziestus mietiņus, ko izlikuši kulueni [17] , un dzirdēju aveti* svilpienus.
Ja čūska, kas ļengani nokarājas no zariem, pēkšņi krīt jums uz kakla, tās ķermenis tūdaļ kļūst atsperīgs un stingrs kā tērauds. Sastapšanās iznākumu izšķir daži mirkļi. Iemā
cījos satvert čūsku pie kakla, pirms tā apvijas ciešiem gredzeniem. Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka čūskas uzbrukums var iepriecināt kā tikšanās ar draugu neapdzīvotā tuksnesī, es tam nebūtu ticējis… Tomēr arī čūskas ir dzīvas būtnes, kurām vajag kaut ko ēst un kaut kur gulēt. Melnajā plato nebija pat čūsku …
Selva reiz mani palaida vaļā. Kālab gan es no jauna krītu Šingū dziļajā, zaļajā akā kā akmentiņš, kas atlūzis no stingra mūra? Kā lai to izskaidroju jums, kas dzīvojat lielās pilsētās un lasāt gudras grāmatas?
Kopš bērnu dienām mēs pierodam pie domas, ka cilvēks valda pār dabu. Cunami, kas okeāna lainerus izmet tālu sauszemē, un zemestrīces, kuras vienā sekundē iznīcina veselas salas, postošas viesuļvētras un plūdus — to visu mēs uztveram kā nejaušas novirzes, kā jauka un visumā paklausīga bērna nepatīkamās kaprīzes. Bet ieejiet selvā, un pirmais, ko jūs zaudēsit, būs laika izjūta. Vēl mazliet — un jūs sapratīsit, ka te daba nedalīti valda pār cilvēku. Un jūs nebrīnēsities, kad kāju savainojis indiānis apgulsies zem koka, lai nomirtu. Jums daudz ko vajadzēs pārvērtēt par jaunu. Toties jūs iemācīsities biezoknī pamanīt pumu, iekams viņa jums metīsies uz skausta. Ja neiemācīsities, tad vienkārši vairs nepārnāksit.
Vienkārši, vieienkārši, vieieieienkārši!… Tā saka indiāņi. Viņu valodā salīdzinājuma pakāpes izteic intonācija. Un, ja es saku
xvieieieienkarši», tad ticiet, ka selva nāve ir tikpat dabiska un nepieciešama kā saules lekts un riets. Taču jūs mani nesapratīsit… Citādi jums vajadzētu atteikties no ierastās domas, ka jūs esat Visuma centrs. Un tas iespējams tikai vai nu selvā, vai arī starp ļoti labiem cilvēkiem. Kā tad lai jums izskaidroju, ka vēlreiz gribu mēģināt izlauzties līdz pašai Amazones baseina sirdij? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Es meklēju agrāk un tagad turpinu meklējumus. Tāpat •kā meklēja pulkvedis Fosets un visi tie, kas gājuši pa viņa pēdām…
1928. gadā Ziemeļamerikas avīžu apvienība sūtīja lielu ekspedīciju Džordža Daiļota vadībā meklēt Fosetu. Atstājusi Kujabu, ekspedīcija pa Kulizeu upi nokļuva līdz nahukva indiāņu ciematam. Vecā vadoņa Aloikes būdā Daijots atrada metāla kasti. Vara firmas zīme bija noplēsta, un Aloikes dēls to nēsāja pakārtu kaklā kā izgreznojumu.