Nepavisam nedomāju, ka šveicieša sastap tais sirmgalvis patiešām bijis Fosets. Nē Man vienkārši gribas parādīt, cik vieglprā tīgi un nekritiski pret šo gadījumu izturēju šies daudzi pētnieki. Neviens nav papūlējies izanalizēt un salīdzināt faktus, kaut vai vis maz padomāt! Tas ir kaut kāds vispārējs ap stulbums. Vai nu ne ar ko nepamatota pārliecība, vai arī tikpat vieglprātīgs noliegums
Par to vēlāk. Atgriezīsimies pie Ratiņa Viņš nepieprasīja naudu, nemeklēja popula ritāti. Viņš pat negribēja piedalīties sabiedrības organizētajā glābšanas ekspedīcijā. Tra pers bija nolēmis atbrīvot veco vīru saviem spēkiem.
— Angļu pulkvedis pēc tam pats man atlīdzinās, — bija viņa beidzamie vārdi.
Viņš pazuda tikpat nenovēršami un mīklaini kā tūkstoši citu, ko paņēmusi selva.
Neuzdodiet jautājumus, jūs nesaņemsiet uz tiern atbildi. Sastapies ar man nezināmu tabu, es reiz jautāju vecam kamaijuru virsaitim, kāpēc mednieki nedrīkst nogalināt briedi. Ietinies pīpes zilajos dūmos, kas lēni iegūlās viņa dziļajās grumbās kā migla aizās, viņš it kā raudzījās man cauri, kaut kur tālē. Skatījās un klusēja.
— Un kāpēc tikai sirmgalvji drīkst ēst melnā pērtiķa gaļu? Atbildi man, virsaiti kāpēc? — es jautāju vēl.
Atkal redzēju vēju izvagoto Roraimu un plaisās gulstošo miglu.
Varbūt tu zini, kāpēc cilvēki pazūd selvā?
— Tā bijis vienmēr, — beidzot atbildēja sirmgalvis.
— Bet varbūt tu zini, kāpēc tā notiek?
— Nekad — ne! — viņš atbildēja gvarani valodā, un es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.
Lai trauc igaritē, lai straumē slīd klusi, Tad Lielajai čūskai tu garām tiec. No drēgnuma bēgdams, sev debesis uzsedz, Birs zilajā klusumā zvaigžņu spiets, Tik nevaicā zvaigznei un nevaicā ēnai! Klusē un nevaicā …
1933. gada jūnijā Foseta sieva saņēma no Karaliskās ģeogrāfu biedrības teodolīta busoli. Firma, kas to bija izgatavojusi, identificēja to ar instrumentu, kas nodots Fose- tam jau Devonšīrā 1913. gada 13. februārī. Busole atradās pulētā kārbiņā, kas darināta no pašiubu koka — no palmas, kura aug tikai Amazones mangrovē. Iekšā atradās zīmīte.
«Teodolīta busole. Atradis Matugrosu pie bakairi indiāņu apmetnes pulkvedis Aniseto Boteljo, bijušais šā štata deputāts, un nodevis indiāņu lietu inspektoram doktoram Antonio Estigarribija, kurš 1933. gada 14. aprīlī to uzdāvinājis Frederikam Glasam (misionāram). Kārbiņu izgatavojis doktors Estigarribija.»
Interesants atradums! Kā zināms, Fosets
* Laiva (brazil.).
iīclz savam pēdējam ceļojumam nebija saticies ar bakairi. Kad viņš izjautāja bakairi virsaiti Roberto par ūdenskritumu un klinti ar uzrakstiem, tas teica, ka viņa cilts dzīvojot «ļoti tālu uz ziemeļiem». Vai tiešām pulkvedis tomēr būtu mainījis maršrutu un devies uz ziemeļiem? Nebūtu jau gan brīnums. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa …
Lai nu kā, bet man šī busole bija svarīgs norādījums, ka no Beigtā zirga nometnes ekspedīcija devusies uz ziemeļiem. Ja tā, tad Fosets nevarēja paiet garām Manisaua Misu. Visticamāk, ka viņš virzījies pa upi augšup līdz tās ietekai Šingū. Tur viņš vai nu devies Martinsa ūdenskrituma virzienā, vai arī pārcēlies pāri Šingū un nonācis pie Diauarumu. Tais rajonos dzīvo kaijabi, žuruna un suija… No tā var izdarīt svarīgus secinājumus. Tomēr atgriezīsimies pie faktiem.
1933. gada jūlijā tika publicēts Virdžinio Pesione pārskats par ekspedīciju, kas devusies pa Kulueni upi.
«… Ieradāmies Rančarijas muižā Parana- tingas pietekas Saimanuelas kreisajā krastā, kur-palikām pa nakti. Uzzinājām, ka jau apmēram gadu tur dzīvo kāda kuikuru indiāņu nafakua cilts indiāniete kopā ar savu dēlu un kādu citu kalapalo cilts indiāni.
Saimnieki mums pastāstīja, ka šī indiāniete, kas iemācījusies dažus vārdus portugāliski, stāstījusi, ka pie aruvudu cilts indiāņiem, kam ir draudzīgas attiecības ar viņas cilti, jau vairākus gadus dzīvojot baltie ļaudis. Nākamajā rītā mēs paši varējām noklausīties šās sievietes stāstījumu. Viņa izskaidrojās ar žestiem un ņēma palīgā bakairi indiāni, kas strādāja muižā un runāja portugāliski.
Viņa stāstīja, ka jau pirms tam, kad viņas dels atšķirts no krūts, pa Kulueni uz leju līdz viņas cilts ciematam atbraukuši ar laivu trīs baltie cilvēki. Viens no tiem bijis vecs, bārdains, liela auguma vīrs, zilām acīm un pliku pakausi, otrs — jauneklis, kā viņa pūlējās mums izskaidrot, pirmā dēls, un trešais baltais cilvēks bijis par to vecāks. Sās sievietes dēlam, kurš, kā viņa teica, vēl zīdis krūti tai laikā, kad ciematā parādījušies baltie cilvēki, pēc mūsu rēķina, bija deviņi vai desmit gadi. Pieskardamās mūsu rokām, žestikulēdama un vārdus kropļodama, viņa lika saprast, ka vecākais no baltajiem nēsājis uz labās rokas lielu gredzenu — ļoti lielu — un otru, tieviņu, uz rādāmā pirksta. Tam, ko viņa uzskatīja par vecā vīra dēlu, galvā bijusi mūsējām līdzīga tropu ķivere, vecais — karaiba tēvs, kā viņa to nosauca, — valkājis tādu pašu filca cepuri kā senjors Beseri (muižas saimnieks). Viņa teica, ka redzējusi baltos katru reizi, kad ieradusies pie aruvudu, un ka Vēl pirms gada tie bijuši sveiki un veseli…»
Visas Foseta un viņa ceļabiedru pazīmes apbrīnojami sakrīt. Sevišķu uzmanību pelna indiānietes vārdi, ka karaibi labprāt «staigājot no ciemata uz ciematu, pulcējot ap sevi bērnus un zīmējot smiltīs».
Brains šai sakarā piezīmē:
«Dažas minētā ziņojuma detajas neapšaubāmi liecina par labu uzskatam, ka šie baltie varējuši būt mans tēvs, Džeks un Relijs.; Pulcēt bērnus un zīmēt viņiem smiltīs — vai gan tā nav vienkāršākā forma, kādā izpau- ļ žas tādu mākslinieciski apdāvinātu cilvēku spējas, kādi bija mans tēvs un brālis. Turklāt labi atceros, ka Džeks vienkārši nevarēja ļ paiet garām tīrai smilšu strēlei, nesameklējis kādu zariņu vai skaidiņu un kaut ko neuzzī-|ļ mējis. Ka viņi braukuši ar laivu, to varētu izskaidrot ar visu mūļu bojā eju un ar Relija klibošanu.»