Indiānietes stāstā atrodamās pretrunas! jautājumā par balto cilvēku apģērbu unl viņu aptuveno vecumu diez vai pelnījušas] ievērību. Laiks un pašu stāstītāju individua-ļ litāte varēļa šai samudžinātajā epopejā iz-J darīt savus labojumus. Jāievēro arī tas, ka «saruna» noritēja galvenokārt ar žestu pa-ļ līdzību.
Uzmanību pelna arī versija, ka Fosetu unj viņa ceļabiedrus sagūstījusi kāda indiāņu! cilts. Baltie gūstekņi palielina cilts autori-ļ tāti tās kaimiņu acīs. Nemaz nerunāsim parl to, cik ļoti indiāņiem noder karaibu zināša-J nas un pieredze. Ir bijuši gadījumi, kad tādi baltie gūstekņi kļuvuši par lielu cilšu virsai-ļ šiem. Zināju kādu angli, kas valdīja pār teri-ļ toriju, kura nebija mazāka par Beļģiju.
Selvā viss jāņem tāds, kāds tas ir, riepētī- jot izcelšanās tumšos avotus. Neviens naturālists, piemēram, man nav varējis pateikt, kāpēc tur, kur dzīvo ūdri, nav krokodilu. Bet tas patiešām tā ir. Jebkurš Amazones Irapers vai seringeiro to zina, nemaz nerunājot par indiāņiem.
Sākot ar 1935. gadu, laikam gan katru sezonu pēc lietus perioda beigšanās kāds ir devies meklēt Fosetu. Radušās apšaubāmas sensācijas, klīdušas citas par citām bezjēdzīgākas baumas, laiku pa laikam selvā pazuduši drosminieki, šarlatāni, ideālisti.
Kāds arvien atrada kādu skeletu, sažuvušu galvu vai priekšmetu, kas «neapšaubāmi piederējis pulkvedim Fosetam». Reiz figurēja pat kāds Dulipe, balts zēns zilām acīm, «Džeka un kuikuru indiānietes dēls». Nerunāšu par šiem šķietamajiem mēģinājumiem atklāt «Foseta noslēpumu». Tie vienīgi piešķir tam avantūrisma un lētas sensācijas nokrāsu.
Eiropas presē pēdējie ziņojumi par Foseta likteni parādījās 1951. gada aprīlī.
Šie notikumi vēl pietiekami spilgti saglabājušies atmiņā, iespējams, ka arī jūs esat dzirdējuši par mirstošā kalapalo cilts virsaiša atzīšanos Orlando Viljasa Boasa klātbūtnē. Orlando, tāpat kā abi pārējie brāļi Viljasi, ir viens no lieliskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.-Mans kolēģis un tautietis Adrians Kauels uzrakstījis par brāļu Viljasu darbību brīnišķīgu grāmatu («The Heart of the Forest», London, 1960), kurā vairākas lappuses veltītas slavenajai vecā Izerari «grēksūdzei». Par to dzirdēju no paša «biktstēva» jau Manausā, kurp biju aizbraucis aizpērno rudeni. Lūk, ko man toreiz pastāstīja «Šingū karalistes» pavēlnieks un labais ģēnijs Orlando:
«Pirms divpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi te ierados, visas Šingū ciltis zināja, ka kalapalo nogalinājuši trīs inglezi. Bet man vajadzēja nodzīvot pie indiāņiem līdz jaunajam lietus periodam, iekams dabūju redzēt viņu kapu… Dievs mans liecinieks, tas nenācās viegli. Tolaik virsaitis bija Izerari. Viņš solījās aizvest mani pie kapa, tiklīdz beigsies lieti. Bet viņš nomira, kad selva vēl nebija sākusi apsusēt, un jaunais virsaitis Jakuma baidījās man rādīt angļu kapu. Neuzstāju un izlikos, ka esmu to aizmirsis. Bet kad nomira arī Jakuma, gāju pie Komatasi, kas vēl tikai gatavojās kļūt par virsaiti, un, viņš man kapu parādīja.
— Nu un? — degdams nepacietībā, es to-Sļ reiz vaicāju Orlando.
— Pie kapa bija sanākuši visi kalapalo.i Sapulcējušies pie pašas ezera krasta kraujas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedrošinādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pašām kājām. «Šeit,» viņš sacīja. «Bet tas ir pārāk mazs kaps,» es iebildu. «Inglezi taču ir liela auguma ļaudis.» «Nekad ne!» atbildēja Koi i i a tasi un uzzīmēja zemē romiešu piecnieku. «Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespieduši pie krūtīm,» viņš paskaidroja. «Te ir galva.»
Atraku zemi un uzgāju galvaskausu …
Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņš atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņš to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.
.— No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija šautenes, viens kliboja. Viņi atnāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts virsaiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atveduši no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).
Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zvejas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un parādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.
Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu — divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri — kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdienai. Viņam bija tuvu pie sešdesmit, un karstums valdīja briesmīgs.
Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, nošāva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņš aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi
nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.
Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Taču, izdzirdis angļu somās žvadzam krelles, viņš nebilda ne vārda, domādams, ka saņems atalgojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz-1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, taču nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atvadoties.
Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar naža spalu, rupji atgrūda viņa roku.