Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no baltajiem. Taču dāvanas neviens nedabūja.
Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsaitis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cilvēks, viņš teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.
Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pārveda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vadonis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa augšā mantas.
Nokļuvis virsotnē, viņš atskatījās, lai redzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavukire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņš ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire
iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņš saļima.
Izdzirduši kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa augšā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita svešzemniekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.
Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri draudzējās ar civilizado .. .
Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciematam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka nogalinātie angļi bijuši Fosets un viņa ceļabiedri. Ir taču iespējams, ka dažas ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīkumainais vecis pārāk atšķiras no Foseta. Nepavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja daži pētnieki, kas Foseta lietu gribēja uzskatīt par izbeigtu. «Ko lai meklē,» viņi teica, — «tagad jau viss skaidrs», un nopūzdamies piebilda: «Diemžēl».
Es esmu citās domās. Kaut vai tāpēc, ka pret visiem tamlīdzīgiem nostāstiem jāizturas ļoti piesardzīgi. Atgādināšu tikai, ka Braina Foseta piezīmēs tas pats notikums ar liktenīgo klinti aprakstīts pavisam citādi.
Viņa sniegtajā «Orlando versijas» interpretācijā vecā angļa un Izerari ķildas cēlonis bijusi viena jaunā angļa neglītā rīcība. «Tā, kurš nekliboja». Viegli noprast, ka te domāts Džeks.
Pilnīgi nepamatoti piedēvēdams šo stāstījumu Orlando, Brains raksta:
«… Sirmgalvja baltais dēls stājās sakaros ar vienu no viņa, Izerari, sievām. Otrā dienā vecais baltais vīrs lūdza virsaitim nesēju un laivu tālākajam ceļojumam. Virsaitis atteicās to dot, atsaukdamies uz cilšu savstarpējām ķildām, un tad vecais iesita Izerari pa seju. Trakās dusmās virsaitis paķēra kaujas vāli un sašķaidīja viņam galvaskausu.»
Kā redzat, te nav nekā līdzīga Orlando stāstījumam. Nepētīdami, kādēļ vienas un tās pašas versijas iztulkojumi tik dīvaini atšķiras, konstatējam tikai, ka šādas atšķirības principiāli iespējamas, jo vairāk tad, kad runa ir par indiāņu liecībām, kuras galvenokārt izteiktas ar žestiem.
Kalapalo patiešām nogalinājuši trīs angļus, bet tikai pašu fantāzija likusi baltajiem šos angļus uzskatīt par Fosetu, Džeku un Reliju. Es neticēju, ka tie bijuši viņi. Tāpēc nebrīnījos, kad Karaliskā antropoloģiskā institūta ekspertu grupa Londonā, ar vismodernākajām metodēm izpētījusi izraktos kaulus, secināja, ka neviens no ezera krastā apraktajiem cilvēkiem nav Fosets!
Tātad vēl pārāk agri uzskatīt «gadsimta lielo mīklu» par atminētu! Taču tas nav vie
nīgais secinājums, ko var gūt, pamatojoties uz Londonas rentgenologu un kriminālistu slēdziena. Vispirms galīgi atkrīt Orlando versija, kas ārkārtīgi sarežģīja jau tā samudžināto lietu. Beidzot, nav ņemami vērā arī Daijota iegūtie materiāli! Tagad ir pilnīgs pamats pieņemt, ka arī virsaiša Aloikes viesiem ar Foseta ekspedīciju nav nekāda sakara.
Bet kā tad ir ar firmas Silvers un Ko identificēto kasti, kas atrasta pie Aloikes?! Izveidojas burvju loks. Fosets atnācis pie Aloikes un uzdāvinājis tam kasti. Aloike sūtījis Fosetu uz kalapalo ciematu, kur viņš nogalināts un aprakts ezera krastā. Bet speciālisti apgalvo, ka nonāvētais neesot Fosets. Kam lai tic? Patiešām traģiska mīkla, gluži kā nakts murgs. īsts labirints.
Vienīgais, kas tādā situācijā nāk prātā, ir iespējamā nesaskaņa laika ziņā. Tāpēc mums ārkārtīgi svarīga Braina liecība:
«Lai gan metāla kaste patiešām piederējusi tēvam un to pazinusi firma, kas kasti izgatavojusi, tādējādi tomēr nevar pierādīt šo faktu (domāts apgalvojums, ka Fosets šai rajonā ieradies 1925. gadā), jo tēvs to bija pametis jau 1920. gadā.»
Tagad viss saskan. Droši varam turpmāk vairs nepievērst uzmanību Daijota ekspedīcijas materiāliem un Orlando versijai.
Atkal man visā savā spilgtumā izvirzījās problēma: uz kurieni tad gājis Fosets? Es
par to domāju, atrazdamies Londonā un Rio, Kujabā un Beigtā zirga nometnē. Domāju par to nemitīgi. Pat miegā. Vajadzēja izšķirties. Soli pa solim man bija izdevies izsekot un atkārtot Foseta ceļu līdz Beigtā zirga nometnei. Kurp doties tālāk? Atmestie varianti uzdevumu nedaudz atviegloja. Vajadzēja turpināt nesaudzīgu loģisku atsijāšanu.
Palika vēl viena ārkārtīgi svarīga, bet pilnīgi neaprēķināma problēma — kādā stāvoklī atradās Relija kāja. No tā daudz kas bija atkarīgs. Visupirms — Foseta tālākais maršruts.
Pieņemsim, ka, pēc tam kad ceļotāji atstāja Beigtā zirga nometni, Relija kāja ne vien nesadzija, bet pat sāka sāpēt vēl stiprāk. Tas šķiet visai loģiski, ja ņem vērā visas šīs bezgalīgās ērces, mušiņas, dēles, daudzkājus un zirnekļus, kas mīt selvā. Tie varēja sakairināt vātis, kas jau tā sūrstēja. Iespējams arī, ka pēc vairāku dienu gājuma barības trūkuma dēļ nobeidzās mūļi. Rezultātā varēja notikt, ka Fosetam un Džekam vajadzēja nest ne tikai bagāžu, bet arī slimo Reliju.