Divdesmit — divdesmit piecas pēdas gara anakonda nav nekāds retums. Ar zināmu izveicību to tiešām var satvert rokām pie galvas un izvilkt krastā. No anakondas dzeltenzaļās vai sarkanīgi baltās ādas darina mēteļus, elegantas somiņas un kurpītes Kopaka- banas skaistulēm. Tās gaļa mutē kūst. Bet četrdesmit un vairāk pedu gara anakonda ir apokaliptisks briesmonis, drausmīga himera. Volless Amazones baseinā atradis trīsdesmit astoņas pēdas garu nedzīvu anakondu. Tā bija nobeigusies, nespēdama sagremot bifeli, ko norijusi veselu. Fosetam izdevies nošaut sešdesmit divas pēdas garu anakondu. Tā būtu varējusi aprīt ziloni. Tādi milzu eksemplāri nav atrodami bieži, taču purvos redzamās čūsku sliedes dažkārt ir sešas pēdas platas. Salīdzinājumā ar tādu elles izdzimumu pat Foseta nošautā čūska ir tīrais pundurītis. Brazīlijas valsts robežu noteikšanas komisijā glabājas astoņdesmit pedu garas anakondas galvaskauss! Tā nogalināta pie Paragvajas upes.
Lai dievs jums nedod sastapties ar čūsku, kuras garums atbilst astoņstāvu mājas augstumam! Ir lietas, ko cilvēkam grūti pārdzīvot. Anakondu valstība pieder tālai pagātnei. Juras perioda pūstošie purvi, krīta ezeri, mezozoja karstās debesis. Cilvēka tad vēl nebija uz zemes. Daba viņam aiztaupīja šo skatu. Un tāpēc nevajag doties uz anakondu zemi! Esmu zinātnieks, esmu humāns un iecietīgs cilvēks, varbūt pat pārāk iecietīgs. Un tomēr es ar napalmu izdedzinātu šo drausmu perēkli. Pat atombumba nebūtu pārāk dārga maksa par tām piecām minūtēm, ko pārdzīvoju aci pret aci ar milzu anakondu. Kopš tā brīža ienīstu sevi par dziļajām šausmām, kādas izjutu. Kā lai atriebjos par šīm šausmām, kā lai atgūstu agrāko mieru?…
Bija pienākusi astotā nakts, kopš ceļoju pa Manisaua Misu. Spoži liesmoja ugunskurs, no kura plūda araukāriiu sveķainais aromāts un savvaļas rieksta peki rūgtenā, muskusam līdzīgā smarža. Kaut kur lejā dzestrā tumsā dudināja upe, šūpodama stingri piesieto plostu. Šaudījās spīgulīši, klaigāja arara. Ietinušies siltos un mīkstos lamas vilnas apmetņos, krāca mani rumbero. Naksnīgais vējiņš brīžam sakustināja sausās banānu lapas, likdams man nodrebēt un atskatīties. Ugunskurs vienreiz jau bija izdedzis. Virs maigām, šinšilas ādiņām līdzīgajām pelnainajām oglēm sautējās aromātiskās lapās ietītā pekari gaļa. Blakus uz lēnas uguns cepās mitumitu — milzīgs tītars.
Dumjo mitumitu ir diezgan viegli nomedīt. Kad viņš dzied, tad nepievērš uzmanību nekādiem trokšņiem.
Vērodams tītaru, nesaklausīju dīvaino, klusam automobiļa signālam līdzīgo skaņu. Taču tā nepaslīdēja garām guļošā Manuela ausīm. Viņš pielēca kājās un, ar plaukstu vairīdamies no ugunskura gaismas, ieklausījās.
— Vai dzirdēji, priekšniek? Bišus!
— Kas tas ir par zvēru? Vai puma?
— Nē!
Viņš papurināja galvu. Atraisīja no jostas pudeli un iedzēra kačasu. Viņš to rija kāri, lieliem malkiem. Degvīns sīkās strūkliņās tecēja no lūpu kaktiņiem pa pacelto zodu un tālāk aiz apkakles. Uz slapjā kakla plaiksnījās ugunskura aveņkrāsas atblāzma.
— Skaties uz turieni! — viņš teica, ar gār- dzienu izelpodams gaisu.
Paraudzījos tumsā uz to pusi, kur viņš rādīja ar roku-. Sākumā nevarēju saskatīt neko citu kā tikai virpuļojošus spīgulīšus. Tad šķita, ka redzu nekustīgas, nemirgojošas rubīnsarkanas uguntiņas. Tas man varēja arī izlikties, jo ilgi biju lūkojies ugunskurā. Sa- miedzu acis.
— Vai redzi?
Atvēru acis, bet uguntiņas palika.
— Redzu … Kas tas ir?
— Briesmīgie bišus. Viņi dusmojas. Vai dzirdi, kā sten?
Un tad sapratu, ka tās ir anakondas.- Vesels bars saniknotu un droši vien arī izsa!; kušu anakondu.
— Vai modināt Enriko? — jautāju, rādi» dams uz bezrūpīgi krācošo augumā sīko kaboklo [20] .
— Kālab? — Manuels bezcerīgi atmeta ar roku.
Tad, ievilcis nāsīs gaisu, pagriezās pret mani un sarauca uzacis.
— Vai kaititu tā smaržo? — viņš jautāja, pamādams uz lapās ietīto cūciņu.
— Jā. Un mitumitu arī.
— Tos vajag aizvākt. Smarža briesmoņus kairina.
— Kur aizvākt? Pasviest viņiem?
— Lai dievs pasarg! Tas viņus tikai pievilinās.
— Vai sadedzināt?
— Zēl… Labāk apēdīsim.
Bravo, Manuel! Šai situācijā neko labāku, protams, nevarēja izdomāt. Uzbuknījām Enriko un izskaidrojām viņam situāciju. No miega pietūkušu seju, viņš purināja galvu, berzēja acis un drudžaini žāvājās. Apjēdzis, kas te notiek, viņš iekampa kačasu un klusēdams ķērās pie kūpošās, smaržīgās gaļas.
Tās bija dzīres mēra laikā. Ik pa brītiņam mezdami skatienus uz rubīnsārtajām uguntiņām un šausmās drebēdami, mēs nikni tiesājām nost ūdenscūku un tītaru. Tagad varu tikai brīnīties, ka man izdevās norīt tik milzīgus un vēl gluži karstus gaļas gabalus.
Gaļai virsū uzēdām meža lapseņu medu, ko Enriko bija sagādājis jau iepriekšējā apmešanās vietā. Drīz viss ap mums kļuva lipīgs un salds. Mana divdesmit ceturtā kalibra vinčestra stobrs spīdēja kā pēc pamatīgas ieziešanas. Vajadzēja šauteni no klēpja pārlikt kaut kur tālāk. Tikpat tā nelīdzētu, ja mums uzbruktu viss šis sarkanacaino bars.
Drīz sagribējās dzert. Aiz dīvainas nejaušības dzeramais ūdens bija palicis tikai pašā spaiņa dibenā. Iet uz upi pēc ūdens nozīmētu pašnāvību. Bijām spiesti iedzert kačasu, un tagad dega ne vien rīkle, bet arī kuņģis. Velnu izdzēli ar Belcebulu. Lai nebūtu jādomā par ūdeni, pievirzījos tuvāk ugunskuram un pūlējos aizmigt. Enriko palika sardzē. Manuels lika viņam aizdedzināt banānu lapas, ja anakondas virzītos tuvāk.