Pekari un mitumitu kaulus mēs sadedzinājām.
Sev par brīnumu es pēkšņi pārstāju domāt par anakondām un it kā iegrimu kaut kādos zilganos biezokņos. Nezināmu augu plūksnainās ēnas iemidzinoši noliecās pāri, šūpodamās manās nogurušajās un alkohola apdullinātajās smadzenēs. Pamodos no Enriko kliedziena.
— Celieties augšā!
Uzlēcu kājās, taustīdamies zālē pēc savas šautenes.
Perikoh[21]\ — skanēja no tumsas. — peri- koh!
— Kas tu esi? — jautāja Manuels gvarani valodā un uzvilka šautenes gaili.
—r Perikolū — atskanēja no tumsas.
Nakts tuvojās beigām. Spīgulīši apdzisa. Tumšajos, miglas klātajos ūdeņos ieslīdēja sarkanacainie nakts rēgi. Kaut kur tālumā urkšķēja tapīrs, miegā smējās pērtiķi klaigātāji.
— Atbildiet, kas jūs esat, vai arī mēs šausim! — kliedza Manuels.
— Perikoh!
— Viņš droši vien nesaprot gvarani valodu, — Enriko prātoja.
— Nāciet pie ugunskura! Tikai lēnām! — Manuels nokomandēja portugāliski.
— Obrigado[22].
Nočabēja lapas. Es uzmanīgi ieklausījos. Spriežot pēc soļiem, nācējs bija viens.
— Stāt! — pavēlēja Manuels.
Pametis ar acīm Enriko, viņš izvilka no ugunskura liesmojošu zaru un pārkāpa pāri nakts robežai. Nočaukstēja lapas, atskanēja klusinātas balsis, tad ugunskura gaismā parādījās Manuels un indiānis ar metamo šķēpu un šaujamcauruli. Viņš bija neliela auguma, bet spēcīgas uzbūves. Pēc koka diska lūpās un raksturīgā izkrāsojuma pazinu, ka tas ir
\
thukahame cilts indiānis. Šī cilts dzīvo Šingū ziemeļos, lielā Martinsas ūdenskrituma rajonā. Thukahame tuvākie kaimiņi ir krinaka- rore. Abas tās ir miermīlīgas ciltis.
Indiānis apskatījās visapkārt un pēc neilgas svārstīšanās pienāca pie manis. No matiem izvilcis dzeltenu araras spalvu, viņš par draudzības zīmi nolika to man pie kājām. Pastiepu viņam savu pīpi. Indiānis notupās un lietišķi, it kā visu mūžu būtu to darījis, piebāza manu virškoka pīpi ar tabaku. Brīdi pīpējis, viņš to sniedza man. Ievilku pāris dūmus un devu pīpi Manuelam.
— Te ir ļoti nelāga vieta, — teica indiānis.
— Palikšu nakti pie jums. Pamāju ar galvu.
— Kā tu šeit nokļuvi? — jautāja Enriko.
— Es eju uz Diauarumu. Pie misionāra.
— Vai tev vajadzīgas zāles? — neatlaidās Enriko.
Indiānis neatbildēja. Nolicis savu senlaicīgo ieroci patālāk no uguns, viņš sastinga un izskatījās līdzīgs pagānu elkam.
— Kam tad tev vajadzīgs misionārs?
— Liec viņu mierā, Enriko, — es teicu.
— Kāda mums galu galā gar to daļa.
— Vai migeli[23] meklē pazudušos angļus? — jautāja thukahame.
— Kā tu zini?! — es iekliedzos izbrīnā un laikam pat mazliet izbiedēti.
— No vaura. Tu biji viesos viņu ciemata pie Feru upes.
— Ak tad tā!
Es patiešam pirms dažiem mēnešiem iegriezos vauru ciematā, kurā ir kāds desmits saulē nobrūnējušām palmu lapām klātu pāļu būdiņu. Peki biezoknī noslēpies ciematiņš atrodas Ronuru un Feru satecē. Tāpat kā visur citur, kur man gadījās būt, arī tur es taujāju pēc pulkveža Foseta un viņa ceļabiedriem. Izrādījās, ka neredzamais indiāņu telegrāfs šo vēsti bija iznēsājis pa visu Singū apkaimi.
— Jā, amigo, es meklēju trīs inglezi, kas pazuduši pirms daudziem mēnešiem.
— Vai tie ir tavi radinieki?
— Nē. Bet viņi ir ievērojami cilvēki, un mana tauta interesējas par viņu likteni. Vai tu kaut ko zini par viņiem?
— Esmu daudz dzirdējis par veco migeli un viņa dēliem.
— Migeli bija tikai viens dēls. Otrs ir vienkārši draugs.
Indiānis pamāja ar galvu un mazliet atvirzījās no uguns.
— Ko tad tu esi dzirdējis par viņiem?
— Daudz. Zuruna un kaijabi stāsta, ka migeli esot sagūstījušas mežonīgas ciltis.
— Kas tās ir par ciltīm?
— Mēs tos saucam par ļaudīm. Viņi dzīvo uz dienvidiem no tām vietām, kur mīt mana cilts.
— Vai tā nav morsego cilts?
— Nē. Morsego ir gluži mežonīga cilts. Ļaudis ir pavisam cita cilts.
— J-jā … Nu labi. Vai tu vairāk nekā cita nezini par pazudušajiem baltajiem?
— Zinu vēl to, ko man stāstīja tēvs, kas par tiem bija dzirdējis no savas sievas brāļa.
— Ko tad viņš tev stāstīja?
— To nevar īsi pateikt. Vispirms gribu kaut ko ieēst.
Devu viņam kaltētu liellopa gaļu un dažus sierus. Viņš ēdienu saņēma ar cieņu. Mierīgi un nesteidzīgi apēda visu bez atlikuma un palūdza nodzerties.
— Mums nav ne kasavas, ne čičas, ir tikai kačasa. Bet es tev to došu tikai pēc tam, kad būsi pastāstījis visu, ko zini. Darīšanas jākārto ar skaidru galvu, ko nav apskurbinājusi kačasa.
Viņš piekrītoši pamāja. Tad piecēlās un bez trokšņa pazuda tumsā, nedzirdēju pat nočabam lapas. Biju ļoti izbrīnījies un gandrīz vai nodomāju, ka indiānis sadusmojies par manu atteikšanos dot degvīnu. Viņš atgriezās tikpat pēkšņi un klusu kā aizgājis. Tam rokās bija daži jauni kāpostpalmas asai dzinumi, no kuriem brazīlieši izgatavo savu iecienīto palmito. Klusēdams viņš apsēdās savā vietā un sāka košļāt dzinumus. Tad sadrupināja tabakas lapas pīpē un pie mazas oglītes aizsmēķēja.
— Lūk, ko man stāstīja tēvs, kas par šo notikumu dzirdējis no savas pirmās sievas vecākā brāļa, — thukahame sāka savu gauso un kā tabakas dūmi miglaino vēstījumu.
Leģenda par stikla zemi un sudraboto nezvēru
Tur, kur Manisaua Misu ieplūst varenajā Šingū, atrodas neliels ūdenskritums. Starp melnajiem, glumajiem akmeņiem, ūdenskrituma mļglas puteklīšu aprasinātas, aug pašas lielākās orhidejas. Gaiss tur vienmēr mitrs un karsts, bet svaigs kā negaisa elpa. Duļķainā Manisaua Misu nes uz ūdenskritumu koku stumbrus un zaļas liānu apvītu krūmu saliņas, ziedošus zarus, beigtus kroko- dilus un ūdensrožu karalienes [24] milzīgās lapas. Tas viss nonāk pie melnajiem akmeņiem, sablīvējas, un upes dūņas to sasaista kopā. Tā izveidojas aizsprostojums, kas liek Manisaua Misu meklēt apkārtceļus uz Šingū. Tikai lietus periodā, kad upes iziet no krastiem, Manisaua Misu saņem spēkus, izkustina aizsprostu un iegāž to mutuļojošā Šingū. Citādi tā visu gadu dodas uz Šingū pa apkārtceļiem, pāri bezgalīgiem, nepārejamiem purviem.