Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.
Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga braukšanai pa strauju upi. Iestūmuši vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tiklīdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.
Taču viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva satvert savu vinčesteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.
Vecais karaibs bija maldījies. Upe netecēja uz lielo ūdenskritumu. Tā nogāja pazemē. Mutuļodams un kaukdams ūdens brāzās akmeņainā alā arvien dziļāk un dziļāk. Tumsā karaibi vairs nevarēja viens otru saredzēt, un neviens nezina, kāds bija viņu tālākais liktenis. Tēvs man stāstīja tikai par vecā balto virsaiša dēlu, ko upe iznesusi atkal dienas gaismā. Par citiem viņš nekā neteica.
Varbūt tie gājuši bojā, bet iespējams arī, ka viņš vienkārši nezināja, kas ar tiem vēlāk noticis. Tomēr jauno karaibu ūdens iznesa un izmeta krastā, kur auga spīdīga, svaiga zāle, kas nekad nenodzeltē un nesavīst. Cilvēks bija bez samaņas. Tāpēc viņš neredzēja spilgto, karsto sauli un nedzirdēja sev apkārt dūcam samtainās bites ar varavīkšņainiem spārniem.
Atguvis samaņu, viņš ilgi nesaprata, kā tur nokļuvis. Tad, kaut ko atcerējies, uzlēca kājās un metās meklēt tēvu. Viņš tā arī nebija izlaidis no rokām šauteni, un ūdens viņu izmeta krastā kopā ar ieroci.
Viņš lauzās cauri biezoknim, kas ietvēra mierīgo, majestātisko upi. Negribējās ticēt, ka tā ir tā pati upe, kas vēl nesen trakā ātrumā nesa vadību zaudējušo laivu. Lai cik arī viņš kliedza, neviens neatsaucās. Tad viņš, galvu nodūris, izmircis gāja prom no upes. Viņš neapjēdza, kurp iet, un nezināja, ko darīs tālāk.
Pēkšņi viņam mati uz galvas sacēlās stāvus tāpat kā negaisa laikā uz Lielās upes. Viņš pārlaida tiem pāri roku un dzirdēja iesprakstamies sausas dzirksteles. Dažu desmitu soļu atstatumā viņš ieraudzīja stāvu krauju. Melna bezdibeņa vertikālā siena pazuda bālganā mutuļojošā miglā. Pieiet pie bezdibeņa malas nevarēja. Priekšā atradās stikla siena. Kaut kas tāds iespējams tikai sapnī, un cilvēks mēģināja spert soli uz priekšu, bet tvirtais gaiss viņu atsvieda atpakaļ no stikla sienas. Jaunais karaibs satvēra vinčesteru un atvēzējies sita ar laidi pa neredzamo sienu. Tas pats savādais spēks izrāva viņam šauteni no rokām un aizsvieda tālu prom. Noliecies, lai to paceltu, viņš redzēja, ka daļa laides bija it kā nogriezta ar smagu un ļoti asu mačeti.
Viņš droši vien būtu pie šās stikla sienas nomiris aiz bada un izmisuma, ja viņu nebūtu atraduši cilvēki. Tā bija cilts, kam kādreiz piederēja visa mūsu zeme. Tā uzbūvēja lielas pilsētas un ierīkoja kalnos ceļus. Uzcēla piramīdas un izraka dziļus ūdens baseinus. Pat pašā selvas sirdī šie cilvēki izdedzināja līdumu, lai uzceltu Saules Templi.
Bet Izmisuma un miglu mātes dievi sadusmojās un uzsūtīja ļaudīm sērgu, kas atlidoja ar sudrabotu putnu. Nekādas zāles neglāba no ļaunās slimības, un cilvēki atstāja pilsētas un devās prom, vienalga kurp. Viņi uzcēla sev jaunas pilsētas, taču sudrabotais putns ātri to uzzināja, un atkal vajadzēja atstāt tikko uzbūvētās mājas un doties uz citu vietu. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Vēl tagad džungļos redzamas sagruvušas senas pilsētas, ko vienā dienā un vienā naktī atstājuši dievu dusmu piemeklētie iedzīvotāji.
Kādreiz lielā un varenā cilts gandrīz pilnīgi izmira. Ko bija saudzējusi sērga, tie noslīka purvos, gāja bojā no čūsku kodieniem vai nomira drudzī. Tikai daži atsevišķi cilvēki nonāca līdz laimīgajai zemei, kur zāle nevīst pat viskarstākajos mēnešos. Lai pasargātos no spārnainā sudrabotā nezvēra, viņi savu zemi apjoza ar stikla sienu, kurai cauri nevar iziet cilvēks, ne izlīst čūska un kurai nevar pārlidot pāri putns. Tikai dažas slepenas ejas savienoja viņu jauno dzimteni ar pārējo pasauli. Bet tās zināja vienīgi cilts virsaitis un feticeiro[25]. tos, kuri uzzināja slepenās ejas, gaidīja nežēlīga nāve. Viņus iemeta ezerā, kur mudžēja piranjas, kas vienā minūtē apgrauž cilvēka miesu līdz pašiem kauliem. Bet lietus periodā, kad piranjas met ikrus un neēd, noziegušos iesvieda skudru pūznī. Tāda nāve ir vēl daudz briesmīgāka, jo skudras cilvēku neapēd tik ātri kā zivis.
Jau simtiem gadu šī cilts dzīvo aiz stikla sienas. Pieminot dievu lāstu, viņa neceļ lielas
akmens pilsētas un mitinās vienkāršās būdiņas, kas apjumtas ar palmu lapām. Šie (audis tad arī atrada jauno karaibu guļam pie stikla sienas bez spēka kājās un bez cerības sirdī.
Divi karavīri nolika zālē savus šķēpus, ar liānu sasēja tos kopā un apklāja ar banānu lapām. Uz šīm nestuvēm viņi jauno karaibu ^nogādāja ciematā. Viņi to aiznesa uz vecā, gudrā feticeiro būdu, kurš to tūdaļ sāka ārstēt ar dziedinošu zāļu novārījumiem, ap- kvēpināšanu un kurares indes kompresēm.;)
Vecajam priesterim bija kaula plāksne ar stikla sienas apjoztās zemes plānu. Pirms ' katra svarīga pasākuma viņš apspriedās ar šo plāksni. Viņš meta uz tās kafijas pupi-1 ņas, tad upes uz plāksnes piebrieda kā vēnas un sāka tecēt uz vienu vai otru pusi. Smārdi žīgu dūmu mākoņos tīts, viņš vēroja, kurp tek upes, un lēma savas cilts likteņus. Un] visi tam pakļāvās.