Šoreiz sirmgalvis visu nakti meta kafijas ] pupiņas un murmināja nesakarīgus vārdus,» kā to vienmēr dara cilvēki, kas sarunājas arļ dieviem.
No rīta viņš ciematam paziņoja, ka atnā-ļ cējs dzīvos viņa būdā un kļūs par cilts dēlu. 1 Ļaudis klusēdami noklausījās priestera vār-1 dus un par piekrišanas zīmi pacēla uz augšu ļ plaukstas. Tad virsaitis aizgāja uz savu i būdu, lai jaunajam karavīram izdomātu j vārdu.
Tā jaunais karaibs sāka dzīvot ciematā aiz 1
stikla sienas. Cilts skaistākā meitene, priestera meita Adamanta Antā viņam mācīja savas tautas valodu un parašas.
Gudrais burvis bija labi darījis, atstādams jauno, spēcīgo svešzemnieku dzīvu. Viņš taču varēja likt to atdot piranjām … Bet kas no tā būtu par labumu? Ciematā nebija palicis daudz vīriešu. Cilts ar katru gadu nīkuļoja arvien vairāk. Svešas tautas svaigās asinis varēja ieliet Amazones valdītāju pēcteču novārgušajās dzīslās jaunus spēkus. Tāpēc viņš dāvāja jauneklim dzīvību. Svešnieks nebija izzinājis slepeno eju noslēpumu: viņu vienkārši bija atnesusi apakšzemes upe. Bet upi nekā nevar piespiest tecēt atpakaļ. To priesteris labi zināja, kaut arī uz viņa plāksnes upes varēja tecēt uz visām pusēm.
Notupies pie izkaltēta ķirbja traukiem un māla podiņiem ar kurari, viņš pīpēja un, acis piemiedzis, vēroja, kā dūmi aizplūst caur režģoto jumta segumu. Lietus periods jau bija pagājis, un varēja ņemt nost daļu palmu lapu jumta. Viņš laiski klausījās meitas balsī un paslepus vēroja svešzemnieku, kas paklausīgi atkārtoja tās teiktos vārdus.
Kad Adamanta Antā smējās, viņš saprata šo smieklu nozīmi un priecājās, ka saudzējis baltādaino karavīru. Tikai divas reizes mēness bijis pilns, bet svešzemnieks jau saprot gandrīz visu, ko viņam saka. Drīz arī viņš pats runās tikpat labi kā pārējie. Un, ja turklāt izrādīsies, ka viņš ir arī veikls mednieks, tad labāku vīru meitai nevar vēlēties. Cilts virsaitis jau vecs, laiks parūpēties par pēcteci. Viņam, gudrajam, viszinošajam prieste-" rim, nebūs grūti panākt, lai jaunais, spēcīgais karavīrs kļūtu par virsaiti. Viņam būs mazdēli. Daudz veselīgu un spēcīgu maz-! dēlu, kuriem viņš ar laiku atdos savas zinā-^ šanas un savu varu pār cilvēkiem.
Priesteri nebaidīja doma, ka svešzemnieks sagribēs atstāt stikla zemi. Būtu pat labi, ja viņš drīzāk to mēģinātu izdarīt. Nevajag to kavēt. Viņam pašam jāpārliecinās, ka izejas no šejienes nav. Tad viņš drīzāk samierināsies ar jauno dzīvi un aizmirsīs savu tautu.
Jaunais karaibs klausījās svešo vārdu melodiskajās skaņās un skatījās, kā vēja šūpoto lapu ēna slīdēja pār meitenes seju.t: Gaismas un ēnu fantastiskā rotaļa lika savādi mainīties viņas iegareno ūn vienmēr it kā I izbrīnā ieplesto acu izteiksmei.
Reiz — tas bija kādos svētkos — priestera! būdā iededzināja daudz vaska koka svečuj Bija silti un smacīgi. Smaržoja dūmi un sa-f karsušais vasks. Sievietes ar melno ženipapol krāsu pagarināja acu līniju uz deniņu pusi! un noēnoja tās ar liānu zilo sulu. Gvarani| un koks padarīja acu zīlītes lielas un spožas.'! Dobji un aicinoši skanēja šekšeks, te skaļi % rībēdams, te kaisli guldzēdams kā liela vardei mīlas jūsmā. Ap svecēm riņķoja kukaiņi un,J spārnus apdedzinājuši, čabēdami krita zemē. 1 Gaismas un karstas dvašas piesātinātie rūs-l ganie dūmi pacēlās virs būdas un, zvaigznes !
nesasnieguši, izgaisa. Pārruguša juki skābenā smarža kutināja nāsis.
Kad vispārējā jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi, atnācējs izdzirda savādu skaņu, kas kļuva arvien spēcīgāka. Tā atgādināja gan milzu oda sīkšanu, gan valganu lapu čaukstoņu naktī, gan mazās purva odzes svilpienu. Bungas tūdaļ apklusa, un apstājās arī cilvēku sakarsušie ķermeņi, kas šūpojās dejā. Skaņa kļuva arvien spēcīgāka, pārmākdama ļaužu satrauktās elsas un sveču sprakšķus.
Baismīgā ēna noplīvoja uz sienas, un visi atsprāga pretējā kaktā. Riņķodams arvien šaurākos lokos, zem griestiem lidoja liels, sudrabots putns. Būdas sārtajā gaismā tā spārni laistījās kā sarkanās lakotās makao spalvas.
Nezvērs laidās arvien zemāk, un dūkoņa atgādināja sienāžu čirkstēšanu. Cilvēki kaktā saspiedās cieši kopā. Kāds vairs nespēja noturēties kājās un apsēdās zemē, novilkdams pārējos sev līdzi. Vidū palika tikai atnācējs un Adamanta Antā. Nezvērs riņķoja viņai virs galvas. Viņas šausmās ieplestās acis satumsa kā divi bezdibeņi. Deniņos pulsēja dzīsliņa. Pa vaigu lēni slīdēja lejup sviedru lāse, ko gaisma un kūpošās sveces vērta tumšsarkanu.
Jaunais karaibs pielieca galvu un palēcās. Viņš sagrāba sudraboto nezvēru aiz spārna un rāva uz leju. Izbrīna šalkoņu noslāpēja sieviešu spalgie kliedzieni. Visi metās ārā no būdas, tā ka sienu un jumta kārtis salīgojās
Pirmais atģidās vecais priesteris. Viņš pa ķēra savu plāksni un uzmeta uz tās veselu sauju kafijas pupiņu. Rokas viņam trīcēja un viņš pat nepainteresējās par zīlēšanas^ iznākumu. Viņš nokliedza, lai svešzemnieks nelaiž sudraboto putnu vaļā, tad kaut ko ātri pateica meitai. Atnācējs saprata tikai to, ka viņai pavēlēts to pavadīt uz vienu no slepenajām ejām. Viņam vajadzēja aiznest nezvēru prom no stikla zemes. Pēc tam viņš varēja doties, kurp gribēja. Atgriešanās vairs nebija iespējama. «Lai viņš aiziet, to nelaizdams ārā no rokām, un tu nepieskaries viņa rokai,» priesteris nosacīja meitai. «Kopš šā brīža neviens nedrīkst pieskarties viņa rokai. Lai viņš vairs nenāk atpakaļ.»
Priesteris zināja, ka pēc likuma tai brīdī, kad svešzemnieks pāries stikla robežu, viņu vajag nonāvēt. Taču būdā nebija neviena, kas tam varētu aizlavīties līdzi uz slepeno eju un raidīt bultu. Visi bija šausmās aizbēguši. Bet vilcināties nedrīkstēja.