«Viņam tā kā tā lemta bojā eja, un viņš arī' neatrastu ceļu atpakaļ,» priesteris nodomāja,' un šī doma to nomierināja. Ar pavēlošu žestu viņš lika rīkojumu tūdaļ izpildīt. Adamanta Antā nolieca galvu un izslīdēja no būdas. Atnācējs devās tai līdzi. Sudrabotais nezvērs viņa rokās nekustējās, tikai rūca kā piepūsts vērša pūslis.
Kad tie sasniedza slepeno eju, bija dziļa nakts. Ciemata ugunis slēpa koku lapotne. Tikai zvaigznes mirdzēja vienaldzīgi un spoži, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem. Un to valoda bija vienkārša un saprotama bez vārdiem. To aicinājums bija mūžīgs un jauns, it kā šai naktī tās būtu iedegušās pirmo reizi. Svešinieks aicināja Adamantu Antā līdzi, un tā aizgāja kopā ar viņu, ne reizes neatskatījusies. Tie nokāpa dzelkšņainiem krūmiem aizaugušā aizā. Viņa gāja pirmā, rādīdama ceļu. Viņš soļoja, cenzdamies neatpalikt no naktī neskaidri balsnījošā vampīrādas apmetņa. Tie iegāja alā. Viņa, nevērodama aizliegumu, uzlika tam uz pleca roku, un tie ilgi gāja pa tumsu, līdz acis skāra zvaigžņu un vēja elpa. Viņš pavēra roku, un sudrabotais nezvērs iegrima naktī. Kad izgaisa dūcošā, guldzošā skaņa, viņi devās uz dienvidiem,' kurp rādīja ceļu zvaigznes. No vecā priestera Adamanta Antā zināja slepenos ceļus, kas no stikla zemes ved uz Lielo pasauli.
Tie ilgi gāja pa sausiem līdzenumiem, mezdami līkumu ap niedrājiem un purviem, kuros mudžēja čūskas. Neskatīdamies lejā, pa vienu pašu baļķi gāja pāri kalnu straumēm. Nakšņoja alās un kokos. Lasīja augļus un saknes un stiprinājās ar gvarani lapām. Pa bīstamām zvēru takām viņi bija spiesti bēgt no morsego, kas tiem dzinās pakaļ. Viņi dzirdēja vajātāju sacelto troksni, un viņus slāpēja pašu sirds pukstieni. Reiz viņam iekoda čūska, bet viņa izsūca no brūces indi un pielika klāt dziedējošas lapas. Un kāja nesapampa. Kad tiem uzbruka puma, viņš to atgaiņāja ar zarainu nūju, ar savu ķermeni aizsargādams pie koka pieplakušo meiteni.
Beidzot, izdzirduši kliedzam žakubimi, kas dzīvo cilvēku tuvumā, tie saprata, ka pienā- ] kuši pie cilvēku mājokļiem. Tā bija neliela kaučuka vācēju faktorija dziļā meža biezoknī. Dažas mājiņas, kur mitinājās seringeiro, bārs ar biljardu, gatavās produkcijas noliktava, šķūnis ar inventāru — tas arī bija viss.
Seringeiro dzīvoja pastāvīgās bailēs un pat nakti nešķīrās no saviem vinčesteriem. Pirms daudziem gadiem kaut kādi seringeiro bija iebrukuši kubenkrankegnu ciematā, nogalinājuši dažus indiāņus un citus pārdevuši verdzībā. Kopš tā laika cilts, atriebdamās kaučuka vācējiem, bieži uzbruka faktorijai.
Tāpēc, kad no meža iznāca nepazīstami, aiz bada un drudža nomelnējuši cilvēki, seringeiro viņus tikko nenošāva. Taču, redzams, liktenis kādu laiku bija nolēmis saudzēt baltā, virsaiša dēlu un priestera meitu, vezdams viņus uz kādu tam vienīgajam zināmu mērķi.
Bārā pilnā sparā ritēja kārtējā žūpošana. Seringeiro dzēra juku jukām kačasu, viskiju, bakardi un pulki, kas izgatavota no agaves sulas. Spēlēja kauliņus. Ķildojās. Plēsa vadmalu uz biljarda galda. Šāva griestos.
Tikai īsu brītiņu jaunais baltais atstāja uz lieveņa savu draudzeni vienu, lai izdzertu glāzīti labā makkinlija, bet arī ar īsu brītiņu pietiek dieviem, kuri nekad nenovērš no cii- 1 vēka savu skatienu.
Kad viņš iznāca no bāra, Adamanta Antā gulēja zemē. Krūtis tai bija asiņainas, un sārti pilieni tumši spīdēja sakaltušajā zālē un baltajās skaidās!
Viņš pirmajā brīdi nodomāja, ka to izdarījis kāds neģēlīgs seringeiro, ko pļēgurošana un bezcerīgā vergošana pārvērtušas par mežoni. Bet, noliecies pār meiteni, tas-pāršķeltajās krūtīs ieraudzīja sudrabotā putna spalvas …
Viņš paņēma to uz rokām un lēnām devās mežā. Pieklusušie un nobijušies seringeiro redzēja viņu pazūdam selvā.
Melnā anakonda
… Indiāņa stāsts mani saviļņoja ar negaidīti spēcīgajām asociācijām un dīvainajām analoģijām. Tas modināja manā galvā neskaidru minējumu bālos asnus, mezdams līganas laipas no agrākās tālās dzīves uz šo nakti pie ugunskura, kas smaržoja pēc arau- kāriju sveķiem. Manas dzīves loģiskais loks vēl gan nebija noslēdzies, taču iezīmējies un izgaismojies kā varavīksne mākoņos, kā zibens zem selvas melnā juma. Līdz pat mūža beigām es riņķošu pa šo loku, pa kuru mani dzīs sirdsapziņas pātaga un alkas aptvert neizzināto.
Indiāņa stāstu pierakstīju vēlāk, pēc atminas. Sākumā centos saglabāt stāstītāja valodas īpatnības un stilu, tad aizrāvos, un stāstījums ieguva manai iztēlei un izpratnei raksturīgo nokrāsu. Acīmredzot arī sudrabotā nezvēra līnija man ir mazliet vairāk izcelta un noteiktāka nekā indiāņa netveramajā stāstījumā, kas laistījās līdzīgi arapai- mas zvīņām. Es neko negribu grozīt. Lai viss paliek, kā ir. Tagad saprotu: jo vairākām ausīm un mutēm iet cauri nostāsts par patiesu notikumu, jo vairāk tas atgādina pasaku.
Klausījos indiāni un vēroju, kā viņš pīpē un smaida. Smeldzošas ilgas sažņaudza manu sirdi. Man blakus sēdēja izcilas tautas pēctecis, viens no pēdējiem dižas un mīklainas civilizācijas pārstāvjiem. Ar katru dienu mēs arvien vairāk attālināmies gan no šās tautas, gan no tās senās kultūras. Mēs viņiem ļaujam aiziet. Tie aizslīd no mums, bālē, gaist, irst līdz ar mūsu sapņiem. Ar katru cilvēku nomirst vesela pasaule. Ar katru indiāni aiziet neatklāts noslēpums.
Ar katru indiāni izzūd tālās pasaules atbalss. Un kurš gan var pateikt, kas zūd, iznīkstot veselai ciltij? Aiziet vesela tauta, nogrimst aizmirstības viļņos kā iznīcībai lemtā, klusējošā Atlantīda.