Apstājieties! Bet vilciens vienmēr ir priekšā. Tas nav panākams. Tas traucas bez tiltiem, nevērodams nekādus noteikumus, tas neiet taisni. Un nevar pat gulties zem riteņiem. Vilciens aiziet melnā tunelī.
Indiāņu asinīm sārtotā Riu Mansu …
Tuvojās lietus periods. Manisaua Misu
upē ūdens bija stipri cēlies. Baltām straumēm brāzdamās pa glumajiem akmeņiem, upe guva majestātisku mieru, tikai ieplūstot miglainajā Šingū. Trauksmainie, izplūkātie pavedieni savijās un zaudēja individualitāti bezgalīgajā plūsmas audumā, kas lēni lija no ciklopiskajām stellēm. Protams, te nevarēja rasties aizsprostojums …
Indiāņa poētiskajā leģendā par Stikla zemi mani ieinteresēja divi momenti, kuros varbūt atspoguļojās patiesi notikumi un parādības. Gribēju noskaidrot, kur rodas dīvainās skaņas, kas šai apvidū esot dzirdamas. Par tādām skaņām rakstījis arī Fosets, turklāt ne vienreiz vien man par tām stāstījuši indiāņi. Tagad tam visam vēl pievienojās mīts.
Sevišķi svarīga man likās ziņa, ka Manisaua Misu tecējums mainoties pēc dabiskā aizsprosta izveidošanās akmeņainajās krācēs. To nevar izdomāt. Tas var atklāties pieredzē, ilgu gadu novērojumos.
Ir pilnīgs pamats domāt, ka Fosets sasniedzis upes deltu aizsprostojuma veidošanās laikā. Ja viņš tiešām te gājis pāri, tas varēja būt ne vēlāk par jūliju vai augustu, proti, laikā, kad ir viszemākais ūdens līmenis un kad aizsprostojums šķiet visreālāks. Tāpēc iespējams, ka Foseta laivu patiešām vai nu aizrāvusi upes pagaidu attekas straume, vai arī viņš maldīgi noturējis pārplūdušos ude- ņus par deltu un novirzījies sānis no Šingū. Pirms devos tālāk, gribēju pārbaudīt, vai tas tā ir.
Lai kā es izjautāju indiāni par Manisaua Misu sazarošanos, viņš nevarēja skaidri pateikt, ar kādām upēm tā savienojas palu laikā. Mēģinādams iztēloties apstākļus, kādos bija nokļuvis Fosets, nolēmu izpētīt ziemeļu krastu, tāpēc ka jūlijā un augustā ziemeļu pietekas ir bagātākas ar ūdeni nekā dienvidu pietekas.
Spēcīgi saaugusī zāle slēpa jebkuru pārmaiņu pēdas, kaut arī tās būtu notikušas tikai pirms nedēļas. Tomēr, ar lupu rokā gandrīz vai rāpodams pa zemi, sameklēju lesa sanesas un satrunējušas drazu kaudzes. Izpētīju visu trasi un ar izbrīnu konstatēju, ka te nekur nav lielu koku. Visapkārt auga milzu cekropijas un bertolecijas, bet šaurajā līkumotajā joslā — tikai sīki krūmi un tīteņi, īsta stiga. Tas varēja būt tikai viens no upes nozarojumiem. Turklāt pastāvīgs, nevis vienreizējs, nejaušs.
Nolēmu doties gar šo klajo joslu. Ceturtajā dienā smakojoša vēsma un odu mākoņi vēstīja, ka tuvojos ezeram vai purvam. Sarkanīgo augsni nomainīja trūdzeme, kas līgani šūpojās zem katra soļa. Mežam izbeidzoties, sākās necaurejami krūmāji, un katru soli vajadzēja izcīnīt gandrīz vai kā kavalērijas uzbrukumā. Mūsu mačetes strādāja bez mitas. Par laimi, krūmu josla nebija plata, un drīz iegājām šalcošas zāles jūrā. Vajadzēja uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm. Šķēp- veidīgās lentes ar mikroskopiskiem robiņiem kā abpusēji griezīgi asmeņi nežēlīgi plosīja rokas. Zeme kļuva arvien līganāka. Pirms katra soļa vajadzēja nomīdīt zāli, lai spertu kāju nevis uz zemes, bet gan uz zaļganbaltā zāles seguma. Tā bija lielākas izredzes ne- iegrimt līdz viduklim.
Un tad jau sākās īsts muklājs: ar brūnganu plēvi aizvilkušās bedres, melnas kafijas krāsas lāmas, kas vīdēja cauri zaļās salvijas slānim. Taču daudz lielākas briesmas sevī slēpa zāles segtie laukumi. Tur nu tiešām varēja dabūt galu! Vajadzēja vērīgi ielūkoties katrā puķē. Amfībiju ziedi daiļrunīgi un godīgi brīdināja no briesmām. Turpretī uz samērā stingra pamata augošās puķes es pazinu pārāk vāji.
Izrādījās, ka sešas stundas ilgais nogurdinošais gājiens bijis veltīgs. Tālāk ceļa nebija. Aiz dusmām gandrīz vai raudādams, gāju atpakaļ pa bālgano zāļu stiebru taku. Sviedri koda sejā kā sērskābe. Deniņus pulsējošās asinis plēsa vai pušu.
Mūsu soļu izbiedēti, uz visām pusēm pajuka sienāži un spāres. Pāri galvai aizlidoja gārņi. «Gārņi,» es nodomāju. «Gārņi. Tas nozīmē, ka tur tomēr ir vaļēji ūdeņi. Varbūt tas pats ezers …»
Nolamājos gari un sarežģīti, kā to prot tikai Manausā. Mani pavadoņi apstājās un saskatījās. Nolamājos vēlreiz, jau īsāk, angliski. Viņi devās tālāk. Vieglāk man nekļuva.
Un tomēr nolēmu, ka vēlreiz jāmēģina sasniegt ezeru.
Pēc vienas dienas atpūtas atkal devāmies triecienā. Sakosti līdz satūkumam un strīpaini no kasīšanās, mēs četras dienas pūlējāmies pārvarēt šos nolādētos trīssimt jardus. Rezultātā ar savām asinīm un ciešanām izlauzām ceļu uz ezeru. Ceļu, kas vārda pilnā nozīmē bija bruģēts ar kārtīm un slacīts mūsu sviedriem.
Tūdaļ aiz purva ieraudzījām šauru sarkan- zemes joslu, kas krauji izbeidzās virs lejā melnējošā ezera. Uzplūdu laikā ūdens droši vien paceļas ezerā līdz krastiem un tad strauji krītas, izskalodams krauju, aiznes- dams sev līdzi sarkanas smilšmāla pikas un atsegdams sakņu savijumus.
Ūdens izskatījās melns ne tikai naktī, kā stāstīja leģenda. Starp citu, Amazones baseinā tas nav nekāds retums. No augu paliekām izveidojas humusa vielas, un tās, saskar- damās ar kaļķakmeni, rada nešķīstošus savienojumus, kas nogulsnējas dibenā.
Taču zināšanas un emocijas ne vienmēr iet roku rokā. Ezera izskats iedvesa grūtsirdību ,un nemieru. Debesu zilgme apdzisa. Saules gaisma kaitināja. Nolēmu ļaut cilvēkiem atpūsties, un, lai izklaidētos, pats gribēju pa- klaiņāt ar vinčesteru gar krastu. Bet man sasodīti neveicās. Četrdesmit pēdu attālumā netrāpīju tītaram. Nikns un drūms kā ievainots zilonis lauzos cauri brikšņiem. Indīgs gliemezis man aizkrita aiz apkakles, un kakls tūlīt satūka. Svilināja kā sinepju plāksteris. Tāpēc, kad pamanīju pa stumbru rāpjamies kokos dzīvojošo dzeloņcūku koendu, grasījos raidīt pret to pamatīgu zalvi. Tad apkaunē- jos, ka biju gribējis izgāzt savu īgnumu pār gluži nevainīgu radījumu un izdarīt bezjēdzīgu slepkavību.