… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.
Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām debesīm ik pa brīdim uzliesmoja žuburoti zibeņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smilšu graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtojušies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietojušās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju milzīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.
Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Viņam šo statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kurš sarakstījis plaši pazīstamos piedzīvojumu romānus «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita» un «Skaistā Margareta». Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zināmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.
«Šai akmens figūriņai,» rakstīja Fosets, «piemīt savāda īpašība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz augšu, — tā ir tik spēcīga sajūta, ka daži cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. Šās parādības cēloņi man nav zināmi.»
Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tieši šeit, no šā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, — varbūt mums nezināmi vareni spēki izraisījuši izvirdumu, kura gaitā izkusušais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpašu polarizāciju?
Varbūt šā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevišķas īpašības … Jespējams arī, ka nemitīgi liesmojošie zibeņi izraisījuši bazalta kristalizāciju ar anomālu režģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.
Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju «stikla sienu», pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu …
Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tiešām ieraudzīju «stikla sienu». Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gaiša kā stikls. Ieraudzīju to, tiklīdz biju šķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brikšņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.
Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iekšpuse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Taču tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā paplašinājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā izplūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bieži sastopamas Eiropas parkos, tikai šeit tās sfēriskās virsmas diametrs bija vairākas jūdzes liels.
Šauram vīrusu bioķīmijas speciālistam laikam gan neklājas pūlēties atminēt tik grandiozas dabas kaprīzes cēloņus. Neņemos izskaidrot, vai to izraisījuši kolosāli elektro- statiski speķi, vai ari «stikla sienas» noslēpums meklējams lielu ātrumu hidrodinamikā. Iespējama arī abu šo faktoru kombinācija, komplicēta mijiedarbība. Krītošais ūdens, berzēdamies pret cietu ķermeni, izraisa elektriskus dipolus. Un, ja šis cietais ķermenis ir bazalts, kam piemīt sevišķas īpašības …
Neprotu izskaidrot šo grandiozo parādību. Runāšu tikai par to, ko esmu pats savām acīm redzējis, un nemēģināšu iedziļināties noslēpumos. Cauri ūdens sienai, kas, nemitīgi plūzdama, arvien mainījās, saskatīju tālu pakalnu neskaidrās kontūras, zaļus mežu masīvus un rožainus kanjonus. Aiz «stikla sienas» atradās teritorija, kurā varētu novietoties vidēja izmēra Eiropas valsts.
Metu pret sienu akmeni. Tas atlidoja atpakaļ un tikko netrāpīja mani. No vienas puses tas izskatījās kā noslīpēts. Sienai nevarēja tikt cauri. Tikai saule netraucēti iekļuva tās aizsargātajā noslēpumainajā pasaulē. Dāsni un vienaldzīgi tā apveltīja šo pasauli ar savu siltumu, nevaicādama, vai tur mīt cilvēki. Bet man tas nedeva miera …
Kas zina, varbūt patiešām aiz «stikla sienas» mīt pamesto pilsētu cēlāju tiešie pēcteči? Bet, ja var ticēt skaistajai leģendai, noslēpumainais vīruss viņus atradis arī tur. Sudrabotais nezvērs — tas, bez šaubām, ir ļoti spilgts, bet, diemžēl, pārāk plašs tēls. Vai tas simbolizē tikai nežēlīgās slimības pazīmes vai arī norada uz tās izplatītāju — kādu putnu vai sikspārni, — nezinu. Tomēr mājiens ir pārāk skaidrs, lai to varētu iztulkot citādi. Bez šaubām, iespējams, ka pasakai ar īstenību ir kopēja tikai šī «stikla robeža». Bet var arī būt, ka indiāņa stāstījuma atspoguļotie notikumi visi ir patiesi. Pagaidām man vēl nav bijis iemesla to apšaubīt.